Jāņa 7:16-36, 40-53; 8:1-11
[455] Visu laiku, kamēr Jēzus atradās svētkos Jeruzālemē, ap Viņu bija spiegi. Dienu no dienas tika izmēģināti jauni plāni, kā Viņu apklusināt. Priesteri un vadītāji vēroja, kā Viņu sagūstīt. Tie bija nolēmuši Viņu aizturēt ar varu. Bet tas nebija viss. Viņi vēlējās šo Galilejas mācītāju pazemot tautas priekšā.
Pirmajā dienā pēc Jēzus ierašanās svētkos vadītāji pienāca un prasīja, kas Viņu pilnvarojis mācīt. Tie gribēja novērst uzmanību no Viņa uz jautājumu par Viņa tiesībām mācīt un tādā veidā izcelt savu svarīgumu un autoritāti.
"Mana mācība nav Manis paša," sacīja Jēzus, "bet Tā, kas Mani sūtījis. Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva, jeb Es runāju pats no sevis." (Jāņa 7:16,17) Šo provokatoru jautājumu Jēzus atspēkoja nevis, atbildēdams uz to, bet, atklādams kādu patiesību, kas svarīga dvēseles pestīšanai. Patiesības uztvere un augsts novērtējums, Viņš sacīja, ne tik daudz ir atkarīgs no prāta, cik no sirds. Patiesībai jātiek uzņemtai dvēselē; tā prasa gribas nodošanu Dievam. Ja patiesību vērtētu vienīgi prāts, tad lepnums nekavētu tās pieņemšanu. Bet tai jātiek pieņemtai caur žēlastības darbu sirdī, kas prasa atteikšanos no ikkatra grēka, ko uzrāda Dieva Gars. Lai cik lielas arī nebūtu cilvēka iespējas uzzināt patiesību, tas dos labumu vienīgi tad, ja sirds atvērsies patiesības uzņemšanai un būs apzināta atteikšanās no katra ieraduma un rīcības, kas ir pret tās principiem. Cilvēkiem, kas tādā veidā nododas Dievam ar godīgu vēlēšanos atzīt un darīt Viņa prātu, patiesība atklāsies kā glābjošs Dieva spēks. Tie saskatīs atšķirību starp cilvēkiem, kuri runā Dieva vārdā, un tiem, kuri runā paši savā gudrībā. Farizeji savu gribu nebija pakļāvuši Dieva gribai. Viņi nemaz necentās ar patiesību iepazīties, bet meklēja aizbildinājumu, lai no tās izvairītos; Kristus parādīja, ka tādēļ arī tie nesaprot Viņa mācību.
Pēc tam Viņš rādīja, kā iespējams atšķirt uzticīgu skolotāju no viltvārža: "Kas no sevis runā, tas meklē savu paša godu. Bet, kas meklē tā godu, kas viņu sūtījis, tas ir patiess un tanī nav netaisnības." (Jāņa 7:18) Tas, kas meklē savu paša godu, runā tikai no sevis paša. Patmīlības gars nodod savu izcelsmi. Bet Kristus meklēja Dieva godu. Viņš runāja Dieva vārdus. Tas bija Viņa, patiesības mācītāja, autoritātes pamatojums.
Lasīdams rabīnu sirdis, Jēzus viņiem pierādīja, ka ir Dievs. Visu laiku kopš dziedināšanas Betezdā, tie bija sazvērējušies Viņu nogalināt. Tādā veidā viņi paši pārkāpa bauslību, kuru šķietami aizstāvēja. "Vai Mozus jums nav devis bauslību?" Viņš sacīja: "Un neviens no jums bauslību nepilda. Kāpēc tad jūs Mani meklējat nokaut?"
Kā pēkšņs gaismas uzliesmojums šie vārdi rakstu mācītājiem parādīja posta bezdibeni, uz kura malas tie stāvēja. Uz mirkli viņus pārņēma šausmas. Tie ieraudzīja, ka cīnās ar bezgalīgu spēku, bet nevēlējās pieņemt brīdinājumu. Lai saglabātu savu ietekmi tautā, slepkavīgos nodomus vajadzēja slēpt. Izvairīdamies no Jēzus jautājuma, tie izsaucās: "Ļauns gars Tevi apsēdis: kas Tevi meklē nokaut?" Viņi deva mājienu, ka Jēzus brīnumdarbi esot ļaunā gara izraisīti.
Kristus šo mājienu neņēma vērā. Viņš neatlaidīgi turpināja pierādīt, ka dziedināšanas darbs Betezdā bija saskaņā ar sabata bausli un ka to attaisnoja arī pašu jūdu bauslības izskaidrojums. "Mozus jums devis apgraizīšanu," Viņš sacīja, "un jūs sabatā apgraizāt cilvēku." Pēc bauslības katru puisēnu astotajā dienā vajadzēja apgraizīt. Ja noteiktais laiks iekrita sabatā, tad ceremoniju arī izpildīja. Cik daudz vairāk saskaņā ar bauslības garu bija "sabatā darīt veselu visu cilvēku"! Tādēļ Viņš tos brīdināja: "Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!"
Vadoņi bija apklusināti. Daudzi izsaucās: "Vai šis nav tas, ko viņi meklē nokaut? Un redziet, Viņš runā pilnīgi atklāti, un tie Viņam nekā nesaka. Vai tiešām valdības vīri būtu nākuši pie atziņas, ka šis ir Kristus?"
Daudzi no Kristus klausītājiem, kas dzīvoja Jeruzālemē un kam vadītāju sazvērestība pret Viņu nebija noslēpums, izjuta neapslāpējamu vēlēšanos būt Viņa tuvumā. Tie netika vaļā no pārliecības, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tomēr sātans bija gatavs iedvest šaubas; un ceļu tam jau bija sagatavojuši viņu pašu maldīgie uzskati par Mesiju un Viņa nākšanu. Pastāvēja uzskats, ka Kristus piedzims Betlēmē, tad pēc kāda laika pazudīs, bet, kad atnāks otrreiz, neviens nezinās, no kurienes Viņš nāk. Ne mazums bija arī tādu, kas domāja, ka Mesijam nebūs dabiskas radniecības ar cilvēku. Tāpēc, ka Jēzus no Nācaretes neatbilda tautas priekšstatam par Mesijas godību, daudzi sāka spriest: "Tomēr par Viņu mēs zinām, no kurienes Viņš ir. Bet, kad Mesija nāks, neviens nezinās, no kurienes Viņš ir."
Kamēr ļaudis svārstījās starp šaubām un ticību, Jēzus saprata viņu domas un atbildēja: "Tiešām, Mani jūs pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neesmu nācis no sevis, bet viens, kas ir patiess, Mani sūtījis. To jūs nepazīstat." Šie cilvēki gan uzskatīja, ka zina, kādai jābūt Kristus izcelsmei, taču īstenībā šajā jautājumā tiem nebija nekādas izpratnes. Ja tie būtu dzīvojuši saskaņā ar Dieva prātu, tad būtu pazinuši Dieva Dēlu, kad Viņš tiem tika parādīts.
Klausītāji nevarēja nesaprast Kristus vārdus. Tas nepārprotami bija atkārtojums tam tiesību apliecinājumam, kuru Viņš bija izteicis Sinedrija priekšā, kad paziņoja, ka ir Dieva Dēls. Kā tautas vadītāji toreiz mēģināja panākt Viņa nāvi, tāpat arī tagad tie tiecās Viņu sagūstīt, bet tos aizkavēja neredzama vara un novilka robežu viņu niknumam, it kā sacīdama: "Tik tālu tev būs iet un ne tālāk!"
Ļaužu starpā daudzi ticēja Viņam un sacīja: "Vai gan Kristus, kad tas nāks, vairāk zīmes darīs, nekā šis ir darījis?" Farizeju vadoņi, kas ar bažām vēroja notikumu gaitu, uztvēra šīs simpātijas. Aizsteigušies pie galvenajiem priesteriem, tie kala plānus Viņa apcietināšanai. Tie norunāja aizturēt Jēzu, kad Viņš būs viens, jo neuzdrošinājās to darīt ļaužu klātbūtnē. Tad vēlreiz Jēzus skaidri parādīja, ka lasa viņu nodomus. "Vēl īsu brīdi Es esmu pie jums," Viņš sacīja, "tad Es aizeju pie Tā, kas Mani sūtījis. Jūs Mani meklēsit, bet neatradīsit, jo, kur Es noeju, jūs nevarat līdzi nākt." Drīz Viņš atradīs patvērumu tālu no viņu zaimiem un ienaida. Viņš atgriezīsies pie Tēva, kur Viņu atkal pielūgs eņģeļi; tur Viņa slepkavas nekad nenokļūs.
Rabīni vīpsnāja: "Kur šis grib iet, ka mēs Viņu nevarētu atrast? Vai tikai Viņš negrib iet pie tiem, kas dzīvo starp grieķiem, un mācīt grieķus?" Šie paļātāji pat neiedomājās, ka ar saviem zaimu vārdiem viņi attēlo Kristus misiju! Augu dienu Viņš savas rokas bija turējis izstieptas pār nepaklausīgu un noliedzēju tautu. Bet Viņu atradīs tie, kas Viņu nebija meklējuši; Viņš atklāsies tautās, kuras agrāk nav piesaukušas Viņa vārdu. (Rom. 10:20,21)
Daudzus, kas bija pārliecināti, ka Jēzus ir Dieva Dēls, maldināja priesteru un rabīnu nepareizie prātojumi. Šie mācītāji ar lielu uzsvaru bija atkārtojuši pravietojumus par Mesiju, ka Viņš "Ciānas kalnā un Jeruzālemē, un vecaju priekšā parādīsies mirdzošā godībā"; ka Viņš valdīs "no jūras līdz jūrai un no Eifratas upes līdz pat zemes galiem". (Jes. 24:23; Ps.72:8) Tagad viņi nicinoši salīdzināja tur attēloto godību ar Jēzus pazemīgo ārieni. Lai apstiprinātu maldus, tika sagrozīti pravietojumu vārdi. Ja ļaudis paši patiesi būtu pētījuši Dieva Vārdu, tad nekad netiktu maldināti. Jesajas 61. nodaļa liecina, ka Kristum vajadzēja darīt tieši to darbu, kuru Viņš veica, 53. nodaļā aprakstīta Viņa atmešana un ciešanas pasaulē un 59. nodaļa attēlo priesteru un rabīnu raksturus.
Dievs nespiež cilvēkus atteikties no neticības. Viņu priekšā ir gaisma un tumsa, patiesība un maldi. Viņiem pašiem jāizlemj, ko viņi grib pieņemt. Cilvēka prāts ir apveltīts ar spējām atšķirt patieso no nepatiesā. Dievs grib, lai cilvēki nepieņemtu lēmumu impulsīvi, bet pierādījumu pārliecināti, rūpīgi salīdzinot rakstvietas. Ja jūdi būtu atstājuši savus aizspriedumus un salīdzinājuši uzrakstītos pravietojumus ar Jēzus dzīvi raksturojošajiem faktiem, starp pravietojumiem un to piepildījumu pazemīgā Galilejieša dzīvē un kalpošanā, viņi būtu ieraudzījuši skaistu saskaņu.
Mūsu dienās daudzi pieviļas tādā pašā veidā kā jūdi. Reliģijas mācītāji skaidro Bībeli savas izpratnes un tradīciju gaismā, un cilvēki paši nepēta Svētos Rakstus, lai novērtētu, kas ir patiesība. Viņi atsakās no personīgā sprieduma un savas dvēseles uztic vadītājiem. Dieva Vārda sludināšana un mācīšana ir viens no līdzekļiem, ko Dievs paredzējis gaismas izplatīšanai, taču jebkura cilvēku mācība mums jāpārbauda ar Svētajiem Rakstiem. Ikkatrs, kas ar lūgšanām pētīs Bībeli, vēlēdamies uzzināt patiesību, lai tai paklausītu, saņems gaismu no Dieva. Tas sapratīs Svētos Rakstus. "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai (..) mācība ir no Dieva." (Jāņa 7:17)
Svētku pēdējā dienā priesteri un vadītāji izsūtīja sulaiņus, lai apcietinātu Jēzu, taču tie atgriezās bez Viņa. Tie tika sagaidīti ar dusmīgu jautājumu: "Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?" Bet tie ar svinīgu sejas izteiksmi atbildēja: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks."
Lai cik nocietinātas bija viņu sirdis, Jēzus vārdi tās atkausēja. Kamēr Viņš runāja dievnama pagalmā, tie uzkavējās turpat tuvumā, lai uztvertu kaut ko, kas varētu noskaņot pret Viņu. Bet klausoties viņiem aizmirsās uzdevums, kura dēļ bija sūtīti. Tie stāvēja kā apburti. Kristus atklājās viņu dvēselēm. Tie ieraudzīja to, ko priesteri un vadītāji negribēja redzēt - dievišķās godības gaismā ietērpto cilvēciskumu. Viņi atgriezās tā pārņemti no šīs domas un tādā Viņa vārdu iespaidā, ka uz jautājumu: "Kāpēc jūs Viņu neesat atveduši?" varēja tikai atbildēt: "Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis Cilvēks."