Jānis Kristītājs ļoti priecājās, ieraugot Pestītāju. Bet mācekļiem bija daudz vairāk iemeslu priecāties, jo tiem tika piešķirta iespēja būt kopā un sarunāties ar Debesu Majestāti. Tiem tagad nebija laika sērot un gavēt. Tiem savas sirdis vajadzēja atvērt Viņa godības gaismai, lai pēc tam varētu apgaismot tos, kas mīt tumsībā un nāves ēnā.
Kristus vārdi radīja krāšņu priekšstatu, bet pāri tam tomēr gūlās tumšas ēnas, kuras spēja saskatīt vienīgi Viņa paša acis. "Bet nāks dienas," Viņš sacīja, "kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs." Kad mācekļi redzēs, ka Viņu Kungs ir nodots un piesists krustā, tie sēros un gavēs. Savos pēdējos augšistabā runātajos vārdos Jēzus paziņoja: "Mazu brīdi, un jūs Mani vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: Jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā." (Jāņa 16:19,20)
Kad Viņš iznāks no kapa, mācekļu bēdas pārvērtīsies priekā. Pēc pacelšanās Debesīs Jēzus vairs personīgi nebūs pie tiem, bet tādēļ Viņa sekotājiem nevajadzēs sērot, jo, pateicoties Aizstāvim (Svētajam Garam), Viņš tomēr būs ar tiem. Sātans gribētu, lai tie sērotu un radītu iespaidu, ka ir maldījušies un ļoti vīlušies, bet mācekļiem ticībā jāraugās uz svētnīcu augstībā, kur Jēzus kalpo viņu labā; tiem jāatver savas sirdis Svētajam Garam, Viņa pārstāvim, un jāpriecājas Viņa klātbūtnes gaismā. Tomēr pienāks kārdināšanu un pārbaudījumu dienas, kad tiem būs nesaskaņas ar šīs pasaules valdniekiem un tumsības valsts vadoņiem, kad Kristus personīgi nebūs pie viņiem un tiem šķitīs, ka tie ir atstāti bez Aizstāvja, un tad būs daudz piemērotu brīžu gavēšanai. Farizeji mēģināja izcelties ar stingru formu ievērošanu, bet viņu sirdis pildīja skaudība un nesaskaņas. "Padomājiet vēl:", saka Svētie Raksti, "jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres; jūs negavējat tā, ka jūsu balss būtu dzirdama Debesu augstumos. Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēž pelnos, - vai to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas tam Kungam patīk?" (Jes. 58:4,5)
Patiesa gavēšana nav tikai formāla kalpošana. Svētie Raksti par Dieva paredzēto gavēni saka: "Kad atraisa kalpības jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu," vai arī "kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli."(Jes. 58:6,10) Tikai tā atklājas Kristus darba īstā būtība un raksturs. Ar savu dzīvi Viņš upurēja pats sevi, lai glābtu pasauli. Vai gavēdams kārdināšanās tuksnesī, vai ēzdams ar muitniekiem Mateja mielastā, Viņš savu dzīvību nodeva pazudušo dēļ. Ne veltīgi sērojot, ne ārēji redzamā miesas pazemošanā vai daudzās un dažādās ceremonijās izpaužas patiesais dievbijības gars, bet to atklāj sava es pakļaušana labprātīgā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.
Turpinādams atbildēt Jāņa mācekļiem, Jēzus izmantoja salīdzinājumu, sacīdams: "Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz veca apģērba, citādi viņš tikai sagraizīs jauno un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam." Jāņa Kristītāja vēsti nebija iespējams saaust kopā ar tradīcijām un māņticību. Mēģinājums sajaukt farizeju liekulību ar Jāņa dievbijību plaisu to starpā padarītu tikai vēl redzamāku.
Arī Kristus mācītos principus nebija iespējams savienot ar farizejiskuma formām. Jēzus nenāca izlīdzināt Jāņa mācību radīto plaisu. Atšķirību starp veco un jauno Viņš padarīja tikai vēl noteiktāku. To Viņš uzsvēra, sacīdams: "Neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos; citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā." Ādas trauki, kurus izlietoja jauna vīna uzglabāšanai, pēc kāda laika kļuva sausi un viegli plīstoši un šim uzdevumam vairs nederēja. Ar šo pazīstamo piemēru Jēzus attēloja jūdu vadoņu stāvokli. Priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji bija sastinguši ceremoniju un tradīciju rutīnā. Viņu sirdis bija kļuvušas šauras kā sakaltušie ādas vīna trauki, kuriem Jēzus tos pielīdzināja. Kamēr tie palika apmierināti ar bauslības darbu reliģiju, tie nevarēja būt dzīvās Debesu patiesības glabātāji. Tie iedomājās, ka viņu pašu taisnība ir pietiekama un neilgojās, lai viņu reliģijā tiktu ienests kāds jauns elements. Dieva labo gribu pret cilvēkiem tie nepieņēma kā kaut ko ārpus sevis esošu. Tie to saistīja ar saviem nopelniem, ar saviem labajiem darbiem. Ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli, nevarēja rast saskaņu ar farizeju reliģiju, kas sastāvēja no ceremonijām un cilvēku pavēlēm. Pūles apvienot Jēzus mācības ar pastāvošo reliģiju būtu veltīgas. Dieva dzīvā patiesība, līdzīgi rūgstošam vīnam, saplēstu farizejisko tradīciju vecos, izdilušos traukus.
Farizeji sevi uzskatīja par pārāk gudriem, lai tiem būtu nepieciešamas pamācības, par pārāk taisniem, lai ilgotos pēc pestīšanas un par pārāk godājamiem, lai tiem vajadzētu to godu, kas nāk no Kristus. Pestītājs novērsās no viņiem un gāja meklēt citus, kas pieņemtu Debesu vēsti. Neizglītotajos zvejniekos, muitniekā, kuru satika tirgus laukumā, samarietē un vienkāršajā tautā, kas ar prieku klausījās Viņa vārdos, Jēzus savam jaunajam vīnam atrada jaunus traukus. Evaņģēlija darbā izmantojamais spēks būs tās dvēseles, kas priecīgi pieņem Dieva sūtīto gaismu. Tie kļūs par Viņa starpniekiem patiesības atziņu izplatīšanā. Ja Kristus žēlastībā Viņa ļaudis grib kļūt par jauniem traukiem, tad Viņš tos pildīs ar jaunu vīnu.
Lai gan attēlota ar jaunu vīnu, Kristus sludinātā vēsts nebija jauna mācība, bet atklāsme no tās, kas tika mācīta jau no iesākuma. Bet farizeju uztverē Dieva patiesība bija zaudējusi savu pirmatnējo nozīmīgumu un skaistumu. Tiem Kristus mācība bija jauna gandrīz jebkurā aspektā un tāpēc šķita sveša un neatzīstama.
Jēzus atklāja arī viltus mācības spējas iznīcināt izpratni par patiesību un ilgas pēc tās. "Neviens," Viņš sacīja, "kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks." Visas kādreiz pasaulei ar sentēvu un praviešu starpniecību dotās atziņas Kristus vārdos atmirdzēja jaunā skaistumā. Bet rakstu mācītāji un farizeji nejuta slāpes pēc jaunā vīna. Iekams tie nebija atbrīvojušies no vecajām tradīcijām, ieražām un paradumiem, to prātos un sirdīs Kristus mācībām nebija vietas. Tie palika uzticīgi nedzīvajai formai un novērsās no dzīvās patiesības un Dieva spēka.
Tieši tas atnesa postu jūdiem un kļūs par pamatu daudzu dvēseļu bojāejai arī mūsu dienās. Tūkstoši izdara to pašu kļūdu, ko izdarīja farizeji, kurus Kristus norāja Mateja mielastā. Negribēdami atsacīties no kādas iemīļotas idejas vai arī atmest kādu iedomu elku, daudzi noraida patiesību, kas nāk no Gaismas Tēva. Tie uzticas sev, paļaujas uz savu gudrību un neaptver savu garīgo nabadzību. Tie apgalvo, ka var tikt pestīti, izdarot kādu svarīgu darbu. Bet redzēdami, ka izredzes ieaust savu es šajā darbā nav iespējams piepildīt, tie atraida sagādāto pestīšanu.
Bauslības darbu reliģija nekad nevar dvēseli aizvest pie Kristus, jo tā ir reliģija bez mīlestības, bez Kristus. Gavēšana vai lūgšana paštaisnības garā ir negantība Dieva acīs. Svinīga dievkalpošanas sanāksme, reliģisku ceremoniju virkne, ārēja pazemošanās un iespaidīgi upuri liecina, ka šo lietu darītāji sevi uzskata par taisniem, par tādiem, kas pelnījuši Debesis, bet viss tas ir maldi. Mūsu pašu darbi nekad nevar nopirkt pestīšanu.
Kā bija Kristus dienās, tā tas ir arī tagad; farizeji neapzinās savu garīgo nabadzību. Tiem skan vēsts: "Tu saki, es esmu bagāts bagātīgi, un man nav nekāda trūkuma, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails. Es tev došu padomu: pērc no Manis zeltu, uguns kvēlē kausētu, lai tu būtu bagāts, un baltas drēbes, lai tu apsegtos un tava kailuma kauns neatklātos." (Atkl. 3:17,18) Ugunī pārbaudītais zelts ir ticība un mīlestība. Bet daudzos tas kļuvis nespodrs un lielais dārgums ir zaudēts. Kristus taisnība tiem ir kā neaizskarts avots, kā drēbes, kuras nevalkā. Tiem tiek sacīts: "Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies." (Atkl. 2:4,5)
Dievam patīkams upuris ir "satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps. 51:19) Pirms kāds cilvēks var uzticēties Jēzum, viņam jākļūst brīvam no sava es. Kad ir atmests es, Kungs cilvēku var darīt par savu radījumu. Jauno vīnu var izturēt jauni trauki. Kristus mīlestība rosinās ticīgos jaunai dzīvei. Cilvēkā, kas uzlūko mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, atklāsies Kristus raksturs.