Marka 2:23-28; Mat. 12:1-8
[281] Sabats tika iesvētīts pasaules radīšanas laikā. Šai dienai, kas iecelta cilvēka dēļ, sākums meklējams, "kad visas rīta zvaigznes kopā priekā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja". (Īj. 38:7) Pasaulē bija miers, jo zemes un Debesu starpā valdīja saskaņa. "Dievs pārbaudīja visu, ko Viņš bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs" (1. Moz. 1:31), un Viņš dusēja, apmierināts ar savu pabeigto darbu.
Tāpēc ka Viņš bija dusējis sabatā, "Dievs svētīja septīto dienu un to iesvētīja" - nošķīra to, lai tā tiktu izmantota svētiem mērķiem. Viņš deva to Ādamam kā atpūtas dienu. Tas bija piemineklis radīšanas darbam un tāpēc nes Dieva spēka un mīlestības zīmi. Raksti saka: "Viņš saviem brīnumiem ir cēlis piemiņu." "Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos" (1. Moz. 2:3; Ps. 111:4; Rom. 1:20), kas to visu pasludina.
Visas lietas uz zemes ir radījis Dieva Dēls. "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva (..). Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir." (Jāņa 1:1-3) Tā kā sabats ir radīšanas darba piemineklis, tad tas ir Kristus spēka un mīlestības zīme.
Šī dusas diena mūsu domas pievērš dabai un vieno mūs attiecībās ar Radītāju. Putnu dziesmās, koku un jūras šalkoņā mēs arvien varam sadzirdēt Tā balsi, kas dienas dzestrumā Ēdenē runāja ar Ādamu. Redzot Viņa varenību dabā, mēs rodam iepriecinājumu, jo Vārds, kas visu radījis, ir tas pats, kas modina dzīvību dvēselē. "Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, Tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā." (2. Kor. 4:6) Šī doma bija tā, kas lika atskanēt dziesmai: "Jo Tu, Kungs, mani esi iepriecinājis ar savu darbu, es gavilēju par to, ko Tava roka dara. Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs, cik ļoti dziļas Tavas domas!" (Ps. 92:5,6) Svētā Gara spēkā pravietis Jesaja liecina: "Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu? (..) Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca? Viņš ir Tas, kas sēž augstībā pāri pār zemi, un tās iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti (..). "Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?" - jautā Svētais. Paceliet savas acis uz debesīm un raugiet: kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena. Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: "Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?" Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst (..), Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā." "Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!" "Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali! Jo vienīgi Es esmu Dievs, un cita nav neviena!" (Jes. 40:18-29; 41:10; 45:22) Tā ir dabā ierakstītā vēsts, kura sabatam vienmēr jāatgādina. Kad Kungs Israēlam pavēlēja svētīt sabata dienas, Viņš sacīja, "ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs." (Ec. 20:20)
Sabats ietilpa Sinaja kalnā dotajā bauslībā; bet tā nebija pirmā reize, kad tas tika pasludināts par dusas dienu. Israēla tauta to jau pazina, pirms nonāca pie Sinaja. Sabats tika ievērots jau ceļā uz turieni. Kad daži to pārkāpa, Kungs norāja viņus, sacīdams: "Cik ilgi jūs liedzaties turēt Manus baušļus un Manus likumus?" (2. Moz. 16:28*)
Sabats nebija domāts vienīgi Israēla tautai, bet visai pasaulei. Tas cilvēkiem tika darīts zināms jau Ēdenē, un, tāpat kā pārējie desmit baušļu priekšraksti, ir mūžīgi neatceļams un obligāts. Par bauslību, kurā ietilpa sabata likums, Kristus sacīja: "Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības." (Mat. 5:18) Kamēr pastāv zeme un debess, kā Radītāja varas zīme pastāvēs arī sabats, un, kad zemes virsū atkal ziedēs Ēdene, Dieva svēto dusas dienu godās visi, kas dzīvo zem saules. Krāšņās Jaunās zemes iedzīvotāji "ik nedēļas sabatā" nāks Dieva vaiga priekšā, lai Viņu pielūgtu. (Jes. 66:23)
Neviena cita jūdiem uzticēta institūcija tos nespēja tādā mērā atšķirt no apkārtējām tautām kā sabats. Dievs vēlējās, lai šīs dienas ievērošana tos darītu par Viņa pielūdzējiem. Tam vajadzētu būt par zīmi, ka viņi atteikušies no kalpošanas elkiem, un tiem ir savienība ar patieso Dievu. Bet, lai varētu turēt svētu sabatu, cilvēkiem pašiem jābūt svētiem. Ticībā tiem jākļūst par Kristus taisnības dalībniekiem. Kad Israēlam tika dota pavēle: "Piemini sabata dienu, ka tu to svētī!" Kungs tiem arī sacīja: "Jums būs būt svētiem ļaudīm Manā priekšā." (2. Moz. 20:8; 22:30) Vienīgi tā sabats israēliešus varēja izcelt kā Dieva pielūdzējus.
Kad jūdi atkāpās no Dieva un ticībā nepieņēma Kristus taisnību, arī sabats tiem zaudēja savu nozīmi. Sātans centās paaugstināt sevi un novērst cilvēkus no Kristus; viņš darbojās, lai sagrozītu sabatu, tāpēc ka tā ir Kristus varas zīme. Noslogodami Dieva dusas dienu ar apgrūtinošām pavēlēm, jūdu vadītāji izpildīja sātana gribu. Kristus dienās sabats bija tiktāl sagrozīts, ka tā ievērošana drīzāk atspoguļoja egoistisku un patvaļīgu cilvēku dabu nekā mīļā Debesu Tēva raksturu. Rakstu mācītāju ieviestie priekšraksti Dievu attēloja kā tādu, kas izdod neizpildāmus likumus. Tā rezultātā tauta Dievu uzskatīja par tirānu un domāja, ka sabata ievērošana, kā Viņš to prasa, cilvēkus padara nežēlīgus un cietsirdīgus. Kristus darbam vajadzēja izkliedēt šos nepareizos uzskatus. Lai gan rakstu mācītāji Viņam sekoja ar nežēlīgu ienaidu, Jēzus pat ārēji nepieskaņojās viņu prasībām, bet gāja taisnu ceļu, ievērodams sabatu pēc Dieva likuma.
Kādā sabatā, atgriezdamies no pielūgšanas vietas, Pestītājs ar saviem mācekļiem gāja caur briestošas labības lauku. Jēzus savu darbu bija turpinājis līdz vēlai stundai un, iedami caur druvām, mācekļi plūca vārpas un ēda graudus, izberzdami tos saujā. Citā dienā šāda rīcība nebūtu izraisījusi nekādas apsūdzības, jo, ejot cauri labības laukam, augļu dārzam vai vīna kalnam, bija atļauts paņemt tik, cik varēja apēst. (Sk. 5. Moz. 23:24,25) Bet sabatā tāda rīcība tika uzskatīta par svētās dienas apgānīšanu. Vārpu plūkšana un izberšana tika vērtēta kā zināma veida pļaušana un kulšana. Tādēļ rakstu mācītāji uzskatīja, ka ir noticis divkāršs pārkāpums.
Spiegi to tūlīt pārmeta Jēzum, sacīdami: "Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīv darīt."
Kad Jēzu kādreiz apsūdzēja sabata pārkāpšanā Betezdā, Viņš aizstāvējās, paziņodams, ka ir Dieva Dēls un darbojas saskaņā ar Tēvu. Tagad, kad uzbrukums vērsās pret mācekļiem, Viņš apsūdzētājiem citēja piemērus no Vecās Derības, kad, kalpojot dievnamā, cilvēkiem sabatā vajadzēja darīt dažādus darbus.
Jūdu mācītāji lepojās ar savām Svēto Rakstu zināšanām, bet Pestītāja atbildē slēpās pārmetums par viņu nezināšanu. "Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija? Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes, (..) lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst." "Un Viņš uz tiem sacīja: "Sabats ir celts cilvēka dēļ, un ne cilvēks sabata dēļ." " "Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā svēto dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir lielāks par Dieva namu." "Tā nu Dieva Dēls ir Kungs arī pār sabatu." (Lūk. 6:3,4; Marka 2:27; Mat. 12:5,6)
Ja jau Dāvids drīkstēja apmierināt izsalkumu, ēsdams svētai lietošanai paredzēto maizi, tad arī mācekļiem bija atļauts remdēt savu izsalkumu, noplūcot vārpas svētajās sabata stundās. Vēl vairāk: priesteri templī sabatā darīja lielāku darbu nekā citās dienās. Tāda pati nodarbošanās laicīgajā dzīvē būtu grēks; bet priesteri to veica, kalpojot Dievam. Tie izpildīja tos rituālus, kas norādīja uz Kristus glābjošo spēku, un viņu darbs bija saskaņā ar sabata mērķi. Bet tagad bija atnācis pats Kristus. Mācekļi, pildot Kristus uzdevumu, tika iesaistīti kalpošanā Dievam, un to, kas bija nepieciešams Viņa darba veikšanai, bija atļauts darīt sabata dienā.
Gan saviem mācekļiem, gan ienaidniekiem Kristus vēlējās mācīt, ka kalpošana Dievam vienmēr ir pirmajā vietā. Dieva darba mērķis šajā pasaulē ir cilvēka pestīšana; tāpēc viss, kas šī darba izpildīšanai noteikti jāveic sabatā, ir saskaņā ar sabata bausli. Savus pierādījumus Jēzus nobeidza, sacīdams: "Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu" - Viņš stāv pāri visiem jautājumiem un pāri visai bauslībai. Mūžīgais Tiesnesis mācekļus atbrīvoja no pārmetuma, atsaukdamies tieši uz to likumu, kura pārkāpšanā tie tika apsūdzēti.
Jēzus šo lietu tomēr nenobeidza tikai ar rājienu saviem ienaidniekiem. Viņš vēl paskaidroja, ka savā aklumā tie ir pārkāpuši sabata mērķi un uzdevumu. Viņš sacīja: "Kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši." (Mat. 12:7) Tiem pietrūka skaidrības un sirsnīgas mīlestības, kas vienmēr iezīmē patiesos Dieva pielūdzējus, un viņu daudzās neauglīgās ceremonijas to nespēja aizstāt.