Mat. 9:9-17; Marka 2:14-22; Lūk. 5:27-39
[272] Nevienu no Romas ierēdņiem Palestīnā neienīda tik ļoti kā muitniekus. Fakts, ka nodokļus uzlika sveša vara, jūdus nemitīgi kaitināja, jo tas atgādināja, ka viņu neatkarība pagājusi. Bez tam nodokļu ievācēji nekalpoja tikai kā romiešu pārstāvji - tie parasti bija izspiedēji un sava labuma meklētāji, kas iedzīvojās uz tautas rēķina. Ja kādam jūdam romieši uzticēja tādu amatu, tad tas tika uzskatīts par savas nācijas goda nodevēju. Viņu nicināja kā atkritēju un uzskatīja par sabiedrības viszemākās šķiras locekli.
No tādas vides nāca Levijs Matejs, kas Kristus darbā tika aicināts kā nākamais pēc četriem Ģenecaretes mācekļiem. Farizeji savu spriedumu par Mateju izsacīja, ņemot vērā tikai viņa nodarbošanos, bet Jēzus šajā cilvēkā saskatīja patiesībai atvērtu sirdi. Matejs jau bija dzirdējis Pestītāja mācības. Kad pārliecinošais Dieva Gars tam atklāja viņa grēcīgumu, tas ilgojās rast palīdzību pie Kristus, bet, pieradušam pie rakstu mācītāju noslēgtības, tam ne prātā nenāca, ka šis Lielais Skolotājs varētu viņu ievērot.
Kādu dienu, sēdēdams pie savas muitas būdas, ierēdnis ieraudzīja tuvojamies Jēzu. Liels bija viņa pārsteigums, kad tas uztvēra sev adresētos vārdus: "Seko Man!"
Matejs, "visu atstājis, (..) cēlās un gāja Viņam līdzi". Tur nebija vilcināšanās, izjautāšanas, nekādas domas par ienesīgo dienestu, ko tas apmaina pret nabadzību un grūtībām. Matejam pietika ar to, ka viņš būs kopā ar Jēzu, varēs klausīties Pestītāja vārdus un pievienoties darbā.
Tā tas bija arī ar iepriekš aicinātajiem mācekļiem. Kad Jēzus Pēterim un viņa biedriem pavēlēja sekot, tie nekavējoties atstāja savas laivas un tīklus. Dažiem no šiem mācekļiem bija draugi, kas baudīja viņu materiālo atbalstu, bet, kad Pestītājs tos aicināja, viņi nevilcinājās un nejautāja: kā es dzīvošu un uzturēšu savu ģimeni? Tie vienkārši paklausīja aicinājumam, un, kad vēlāk Jēzus tiem jautāja: "Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?", tie varēja atbildēt: "Nekā." (Lūk. 22:35)
Matejam viņa bagātībā un Andrejam ar Pēteri viņu nabadzībā bija jāiztur vienāds pārbaudījums; tie visi vienādi svētījās un nodevās. Tieši panākumu brīdī, kad tīkli bija pilni ar zivīm un kad visspēcīgāk runāja atmiņas no vecās dzīves, Jēzus ezera krastā aicināja mācekļus atstāt visu Evaņģēlija darba dēļ. Tā tiek pārbaudīta katra dvēsele, kas tajā ir stiprāks - alkas pēc laicīgiem labumiem vai ilgas pēc draudzības ar Kristu.
Princips vienmēr ir nepielūdzams. Neviens cilvēks nevar būt sekmīgs Dieva darbā, ja viņš tam nenododas ar visu sirdi un Kristus atzīšanas pārākuma dēļ visas lietas neuzskata par zaudējumu. Neviens cilvēks, kas izsaka kādus iebildumus, nevar būt Kristus māceklis un vēl mazāk - Kristus darbabiedrs. Kad cilvēki novērtēs lielo pestīšanas darbu, tad pašuzupurēšanās, kas redzama Kristus dzīvē, kļūs redzama arī viņu dzīvē. Tie priecāsies, ka var sekot Viņam visur, lai arī kur Viņš tos vestu.
Mateja aicināšana par mācekli izraisīja lielu sašutumu. Tas, ka reliģijas skolotājs par savu sekotāju varēja izvēlēties muitnieku, šķita noziegums pret reliģiskajām, sociālajām un nacionālajām prasībām. Uzkurinādami tautā aizspriedumus, farizeji cerēja tās jūtu izvirdumus vērst pret Jēzu.
Muitnieku vidū bija radusies plaša interese. Viņu sirdis pievilkta dievišķais Skolotājs. Priecīgs par jaunajiem mācekļa pienākumiem, Matejs ilgojās pie Jēzus atvest arī savus agrākos biedrus. Tādēļ viņš savā namā rīkoja mielastu un saaicināja radus un draugus. Tur bija ne tikai muitnieki, bet arī daudzi citi ļaudis ar apšaubāmu reputāciju, no kuriem vairījās viņu piesardzīgākie, kārtīgākie kaimiņi.
Mielasts tika sarīkots par godu Jēzum, un Viņš nevilcinājās pieņemt parādīto laipnību. Viņš ļoti labi zināja, ka tas aizvainos farizeju šķiru un Viņu kompromitēs tautas acīs. Bet politiski apsvērumi nespēja ietekmēt Jēzus rīcību. Ārišķīgam godam Viņa acīs nebija nekādas vērtības. Pēc dzīvības ūdens slāpstošas dvēseles vienmēr aizkustināja Viņa sirdi.
Kā goda viesis Jēzus sēdēja pie muitnieku galda, ar savu līdzjūtību un draudzīgo laipnību rādīdams, ka ciena cilvēci, un arī ļaudis ilgojās kļūt Viņa uzticības cienīgi. Viņu iztvīkušajās sirdīs Jēzus vārdi krita ar svētīgu, dzīvību radošu spēku. Šie sabiedrības izstumtie saņēma jaunus impulsus un iespēju dzīvot jaunu dzīvi.
Tādās sanāksmēs kā šī Pestītāja mācība ietekmēja vairākas dvēseles, kas Jēzu apliecināja tikai pēc Viņa atgriešanās Debesīs. Kad tika izliets Svētais Gars un vienā dienā atgriezās trīs tūkstoši, tad starp tiem bija daudzi, kas patiesību pirmo reizi dzirdēja pie muitnieku galda, un daži no viņiem kļuva par Evaņģēlija sludinātājiem. Matejam Jēzus paraugs mielasta laikā bija paliekoša mācība. Nicinātais muitnieks kļuva par vienu no visuzticamākajiem evaņģēlistiem, visā kalpošanā cieši sekodams sava Meistara pēdās.
Uzzinājuši par Jēzus piedalīšanos Mateja mielastā, rabīni izmantoja šo izdevību, lai Viņu apsūdzētu. Šoreiz tie griezās pie mācekļiem, modinot viņos aizspriedumus un cerot tos atsvešināt no Skolotāja. Viņu taktika bija šāda: tie Kristu apsūdzēja mācekļiem un mācekļus Kristum, asās uzbrukuma bultas mērķēdami tur, kur tās vissāpīgāk varētu ievainot. Tas ir tieši tas veids, kādā sātans ir darbojies kopš nemiera Debesīs; un viņa gars vada visus, kas mēģina izraisīt nevienprātību un atsvešināšanos.
"Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?" jautāja skaudīgie rakstu mācītāji.
Jēzus negaidīja, lai uz šo apsūdzību atbildētu mācekļi, bet atbildēja pats: "Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus." Farizeji paziņoja, ka viņi ir garīgi veseli, un tāpēc tiem ārsta nevajag, kamēr muitniekus un pagānus tie uzskatīja par smagi slimiem ar dažādām dvēseles kaitēm. Vai tad Ārsta pienākums nebija iet pie tās ļaužu šķiras, kurai visvairāk vajadzīga palīdzība?
Lai gan farizeji bija tik augstās domās par sevi, tie bija sliktākā stāvoklī nekā tie, kurus viņi nicināja. Muitnieki nebija tik liekulīgi un pašapmierināti, tādēļ patiesības gaisma tos spēja ietekmēt vairāk. Rakstu mācītājiem Jēzus sacīja: "Ejiet un mācieties, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris", ar to uzsvērdams, ka, nosaukdami sevi par Dieva Vārda izskaidrotājiem, tie nemaz neizprata šo Rakstu būtību.
Tā farizeji tika uz brīdi apklusināti, bet savā ienaidā viņi kļuva vēl apņēmīgāki. Tagad tie sameklēja Jāņa Kristītāja mācekļus, mēģinot tos sakūdīt pret Pestītāju. Šie farizeji nekad nebija atzinuši Jāņa Kristītāja misiju. Ar izsmieklu tie norādīja uz viņa askētisko dzīvi, vienkāršajiem ieradumiem un rupjajām drēbēm, pasludinot viņu par fanātiķi. Kad Jānis norāja šo cilvēku liekulību, tie pretojās viņa vārdiem, cenzdamies izraisīt tautā ienaidu. Dieva Gars gan darbojās šo smējēju sirdīs, pārliecinādams tos par grēku, bet tie atmeta Dieva padomu un paziņoja, ka Jānis ir velna apsēsts.
Tagad, kad nāca Jēzus, nevairīdamies no ļaudīm un ēzdams pie viņu galdiem, tie savukārt pārmeta Viņam nesātību un vīna dzeršanu. Bet vainīgie bija tieši apsūdzības cēlāji. Kā sātans parāda nelabvēlīgā gaismā Dievu, piedēvēdams Viņam sava rakstura īpašības, tāpat šie ļaunie cilvēki ar viltu nepareizi attēloja Kunga vēstnešus.
Farizeji neņēma vērā, ka Jēzus ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem, lai nestu Debesu gaismu tiem, kas vēl atradās tumsībā. Tie negribēja atzīt, ka katrs dievišķā Skolotāja iesētais vārds ir dzīva sēkla, kas uzdīgs un nesīs augļus Dievam par godu. Tie bija apņēmušies gaismu nepieņemt, un, kaut gan savā laikā viņi pretojās Jāņa Kristītāja misijai, tagad ar glaimiem tie bija gatavi meklēt viņa mācekļu draudzību, cerēdami nodrošināties ar līdzdalībniekiem cīņā pret Jēzu. Atgādinot starpību starp Jāņa Kristītāja skarbo pašaizliedzīgo dievbijību un Jēzus rīcību, dzīrojot ar muitniekiem un grēciniekiem, tie uzsvēra, ka Jēzus iznīcina senās tradīcijas.
Jāņa mācekļiem tajā laikā bija lielas bēdas. Tad tie vēl nebija griezušies pie Jēzus ar Jāņa vēsti. Viņu mīļotais skolotājs atradās cietumā, un tie savas dienas pavadīja skumjās. Bet Jēzus nedarīja neko, lai viņu atbrīvotu, un pat likās, cēla neslavu Jāņa mācībai. Ja Jānis bija Dieva sūtīts, kāpēc tad Jēzus un Viņa mācekļi gāja pa tik atšķirīgu ceļu?
Jāņa mācekļiem nebija skaidras izpratnes par Jēzus darbu; tie domāja, ka farizeju apsūdzībām tiešām varētu būt kāds pamats. Tie arī paši ievēroja daudzus rabīnu izdotos likumus un pat cerēja gūt taisnošanu, pildot bauslību. Kā labu darbu, ar ko nopelna taisnību, jūdi uzskatīja gavēšanu, un visstingrākie no tiem gavēja divas dienas nedēļā. Farizeji un Jāņa mācekļi pašlaik gavēja, kad viņi nāca pie Jēzus ar jautājumu: "Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?"
Jēzus tiem atbildēja ļoti smalkjūtīgi. Viņš nemēģināja labot viņu maldīgo uztveri par gavēšanu, bet tikai izskaidroja savu misiju, lietodams to pašu ainojumu, ko pats Jānis Kristītājs bija lietojis, liecinādams par Viņu. Jānis bija sacījis: "Kam pieder līgava, tas ir līgavainis; bet līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās Viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies." (Jāņa 3:29) Jāņa mācekļi nevarēja neatcerēties šos sava skolotāja vārdus, kad, turpinot sarunu, Jēzus tagad atgādināja šo ainojumu, sacīdams: "Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem."
Debesu Valdnieks bija nācis pie saviem ļaudīm. Pasaulei tika pasniegta vislielākā Dieva dāvana. Lai līksmojas nabagi, jo Kristus nāca tos darīt par savas valstības mantiniekiem! Lai priecājas bagātie, jo Viņš tos mācīs, kā nodrošināt mūžīgās vērtības! Prieks neskolotiem, jo Viņš tos darīs gudrus pestīšanā! Prieks izglītotiem, jo Viņš tiem atvērs dziļākos noslēpumus, kādus tie nekad nav aptvēruši! Kristus misija cilvēcei atklās patiesības, kas bija apslēptas no pasaules radīšanas.