Pazemīgais Nācarietis pasludina savu ķēnišķo izcelsmi. Nometot grēka un kauna apsegu, Viņš paceļas pāri cilvēcei un parādās kā eņģeļu pagodinātais Dieva Dēls, vienots ar Visuma Radītāju. Klausītāji ir savaldzināti. Vēl nekad neviens cilvēks nav runājis tādus vārdus kā Viņš, nedz arī izturējies ar tādu ķēnišķīgu majestāti. Viņa izteicieni ir skaidri un nepārprotami, tie pilnībā atklāj Viņa misiju un cilvēces pienākumus. "Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam, lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas Viņu sūtījis (..). Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat Viņš arī Dēlam ir devis, lai Tam būtu dzīvība pašam sevī. Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls."
Priesteri un rakstu mācītāji uzņēmās tiesnešu lomu, nosodīdami Kristus darbu, bet Jēzus tiem paziņoja, ka ir gan viņu, gan visas pasaules Tiesnesis. Pasaule ir nodota Kristum, un visas Dieva svētības kritušajai cilvēcei nāk vienīgi, pateicoties Viņam. Viņš bija Pestītājs vēl pirms kļuva cilvēks. Tikko izcēlās grēks, bija arī Pestītājs. Viņš visiem ir devis gaismu un dzīvību, un ikviens tiks tiesāts pēc piešķirtās gaismas mēra. Tas, kurš to ir devis, kas katrai dvēselei sekojis ar smalkjūtīgu lūgumu, meklēdams to, lai atgrieztu no grēka svētumā, reizē ir tās Aizstāvis un Tiesnesis. Kopš lielās cīņas sākuma Debesīs sātans savu lietu ir centies nostiprināt ar viltību. Kristus darbojas, lai atmaskotu šo viltu un salauztu velna varu. Viņš, kurš stājās pretī krāpniekam, kurš visos laikos ir meklējis izraut gūstekņus no viņa varas, reiz izsacīs spriedumu par katru dvēseli.
Dievs "Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls". Tāpēc, ka Kristus ir cietis vislielākās mokas un pazīst cilvēku vājības un grēkus, tāpēc, ka Viņš mūsu dēļ ir uzvarējis sātana kārdināšanas, tāpēc, ka Viņš taisnīgi un saudzīgi izturēsies pret dvēselēm, kuru glābšanai izlietas Viņa asinis, - tāpēc Cilvēka Dēlam ir uzticēts turēt tiesu.
Taču Kristus uzdevums nebija sodīt, bet glābt. "Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta." (Jāņa 3:17) Sinedrija priekšā Jēzus paziņoja: "Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē." (Jāņa 5:24)
Aicinādams klausītājus nebrīnīties, Viņš to skatam pavēra nākotnes noslēpumus, sacīdams: "Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšā dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšā sodam." (Jāņa 5:28,29)
Šī drošība par nākamo dzīvi bija tieši tas, ko Israēls tik ilgi gaidīja un cerēja saņemt, atnākot Mesijam. Pār viņiem spīdēja vienīgā gaisma, kas spēj izkliedēt kapa tumsu. Bet stūrgalvība ir akla. Jēzus bija pārkāpis rabīnu tradīcijas un neievēroja šo vīru autoritāti, tāpēc tie Viņam neticēja.
Laiks, vieta, ar tiem saistītais notikums, spēcīgais saviļņojums, kas pārņēma klātesošos - tas viss Jēzus vārdus Sinedrija priekšā padarīja vēl iespaidīgākus. Tautas augstākās reliģiskās autoritātes tīkoja pēc Tā dzīvības, kas sevi pasludināja par Israēla atjaunotāju. Sabata Kungs tika saukts laicīgas tiesas priekšā, lai atbildētu uz apsūdzību par sabata baušļa pārkāpšanu. Kad Jēzus tik bezbailīgi paziņoja, kāda ir Viņa misija, tiesneši Pestītāju uzlūkoja ar izbrīnu un niknumu, bet izteiktie vārdi bija neatspēkojami. Tie nevarēja Viņu notiesāt. Kristus noliedza priesteru un rabīnu tiesības Viņu nopratināt vai traucēt darbā. Tāda vara tiem nebija dota. Viņu prasības balstījās uz pašu lepnumu un augstprātību. Jēzus neatzina savu vainu izvirzītajās apsūdzībās un atteicās no pratināšanas.
Kristus neatvainojās par apsūdzībā minēto pārkāpumu un neizskaidroja arī nolūku, kāpēc Viņš to darīja, bet vērsās pret rakstu mācītājiem, un apsūdzētais kļuva par apsūdzētāju. Viņš tiem pārmeta cietsirdību un Svēto Rakstu nezināšanu. Viņš paziņoja, ka tie ir atmetuši Dieva Vārdu, tāpat kā tie atmetuši Viņu, Dieva sūtīto. "Meklējiet Rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani." (Jāņa 5:39*)
Vecās Derības rakstos katra lappuse - vai tā būtu vēsture, priekšraksti vai pravietojumi - ir Dieva Dēla godības apmirdzēta. Visa jūdaisma sistēma, cik tālu tā pastāvēja kā dievišķs iekārtojums, bija koncentrēts pravietojums par Evaņģēliju. Par Kristu "liecina visi pravieši". (Ap. d. 10:43) Sākot ar Ādamam doto apsolījumu un turpinot pa sentēvu līniju un visu dievišķās vadības sistēmu, Debesu godības gaisma ir darījusi skaidru Glābējam ejamo ceļu. Kad nākotnes notikumi noslēpumainā virknē slīdēja gar redzētāju gara acīm, tie skatīja Betlēmes zvaigzni un uz zemi nākošo ilo. Katrs upuris atklāja Kristus nāvi. Katrā vīraka mākonī augšup pacēlās Viņa taisnība. Katra gaviļu gada bazūne skandēja Viņa vārdu. Vissvētākās vietas bijības pilnajā klusumā mita Viņa godība.
Jūdu rokās bija Svētie Raksti, un tiem šķita, ka mūžīgu dzīvību nodrošina Vārda formāla zināšana. Bet Jēzus brīdināja: "Dieva Vārds nemīt jūsos." Atteikdamies no Kristus rakstītajā vārdā, tie no Viņa atteicās arī kā no personas. Viņš sacīja: "Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību."
Jūdu vadoņi pētīja praviešu mācības par Mesijas valstību. Tomēr tie to nedarīja ar sirsnīgu vēlēšanos atzīt patiesību, bet ar nolūku atrast pierādījumus, kas apstiprinātu viņu godkārīgās cerības. Kad Kristus atnāca citādā veidā nekā bija gaidīts, jūdu vadītāji Viņu negribēja pieņemt. Lai sevi attaisnotu, tie centās pierādīt, ka Viņš ir krāpnieks. Kad tie bija uzsākuši šādu ceļu, sātanam jau bija viegli nostiprināt viņu opozīciju pret Kristu. Tieši tos vārdus, ko vajadzēja pieņemt kā pierādījumu, ka Viņš ir Dievs, tie vērsa pret Viņu. Tā tie Dieva patiesību pārvērta par meliem, un, jo tiešāk Pestītājs uz tiem runāja ar saviem žēlastības darbiem, jo noteiktāk tie pretojās gaismai.
Jēzus sacīja: "No cilvēkiem Es godu nepieņemu." Tas nebija Sinedrija iespaids, tā nebija viņu atzinība, pēc kā ilgojās Kristus. Viņu piekrišanu un viņu pagodinājumu Jēzus nevarēja pieņemt. Kristum bija Debesu gods un autoritāte. Ja Viņš būtu gribējis, tad eņģeļi nāktu Viņu pielūgt un pagodināt. Tēvs atkārtoti būtu apliecinājis, ka Jēzus ir Dievs. Bet pašu jūdu vadītāju un visas tautas dēļ, kuras vadoņi tie bija, Jēzus vēlējās, lai tie iepazītos ar Viņa raksturu un saņemtu tās svētības, kādas Viņš tiem bija nācis nest.
"Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs Mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit." Jēzus nāca Dieva spēkā, nesdams Viņa līdzību, izpildīdams Viņa norādījumus un meklēdams Viņa godu. Tomēr Israēla vadītāji Viņu nepieņēma. Bet, ja nāktu citi, kas būtu piesavinājušies Kristus lomu, tikai savas gribas vadīti un meklēdami savu godu, tādus tie atzītu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, kas meklē savu godu, atbilst paaugstināšanās kārei citos. Uz tādiem aicinājumiem jūdi varēja atsaukties. Viņi bija gatavi uzņemt viltus mācītājus, tāpēc ka tas glaimotu viņu lepnībai un saskanētu ar viņu iemīļotajiem uzskatiem un tradīcijām. Bet Kristus mācība nesakrita ar viņu idejām. Tā bija garīga un prasīja atteikšanos no sevis, tāpēc arī tie negribēja Viņu pieņemt. Tie nepazina Dievu, un Dieva balss Kristū tiem bija svešinieka balss.
Vai tas pats neatkārtojas arī mūsdienās? Vai nav daudz reliģisku vadoņu, kas apcietina savas sirdis pret Svēto Garu, tā laupot sev spēju izprast Dieva balsi? Vai tie neatmet Dieva Vārdu, lai varētu ievērot savas tradīcijas?
"Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet, ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?" Tas bija Kristus, kas ar Mozus starpniecību runāja uz Israēlu. Ja viņi būtu ieklausījušies šajā dievišķajā balsī, tad to būtu sadzirdējuši arī Jēzus mācībās. Ja tie būtu ticējuši Mozum, tie būtu ticējuši Tam, par kuru Mozus rakstīja.
Jēzus zināja, ka priesteri un rabīni bija nolēmuši Viņam atņemt dzīvību, tomēr Viņš tiem ļoti saprotami izskaidroja savu vienotību ar Tēvu un attieksmi pret pasauli. Tie saprata, ka opozīcija pret Jēzu nav attaisnojama, tomēr no saviem ļaunajiem nodomiem neatteicās. Kad viņi ar savām acīm redzēja pārliecinošo spēku, kas pavadīja Kristus darbību, tos pārņēma bailes, bet tie turējās pretī visiem labajiem aicinājumiem un ieslēdzās tumsā.
Tie bija cietuši galīgu neveiksmi, mēģinot sagraut Jēzus autoritāti vai arī atņemt Viņam tautas cieņu un ievērību, jo Viņa vārdi pārliecināja daudzus. Kad Kristus tiem pierādīja vainu, tie visai dziļi izjuta šo nosodījumu, tomēr rūgtums un naids pret Viņu tikai vēl vairāk pieauga. Tie apņēmās Viņu nonāvēt. Pa visu zemi tika izsūtīti vēstneši, lai tautu brīdinātu no krāpnieka Jēzus. Tika nozīmēti spiegi, lai tie novērotu un paziņotu par visu, ko Viņš runā vai dara. Dārgais Pestītājs jau stāvēja krusta ēnā.