Mat. 11:1-11; 14:1-11; Marka 6:17-28; Lūk. 7:19-28
[214] Jānis Kristītājs bija pirmais, kas pasludināja Kristus valstību, un arī pirmais, kas par to cieta. Atrauts no tuksneša brīvajiem plašumiem un milzīgajiem ļaužu pulkiem, kas lielā sajūsmā klausījās viņa vārdos, tas tagad atradās ieslodzīts cietuma kameras mūros. Viņš bija kļuvis par cietumnieku Hēroda Antipas cietoksnī. Jāņa darbības lielākā daļa norisinājās apgabalā uz austrumiem no Jordānas, kas atradās Antipas pakļautībā. Hērods pats bija klausījies Jāņa Kristītāja sludināšanu. Izvirtušais ķēniņš nodrebēja, dzirdot aicinājumu atgriezties no grēkiem. "Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru (..) un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās." Jānis bija uzticīgs, nosodot ķēniņa noziedzīgos sakarus ar Hērodiju, viņa brāļa sievu. Kādu laiku Hērods bezspēcīgi mēģināja saraut kaisles važas, kas to saistīja, bet Hērodija jo ciešāk savaldzināja viņu savos tīklos un atriebās Jānim Kristītājam, pamudinādama Hērodu ieslodzīt viņu cietumā.
Jāņa dzīve bija aktīvas darbības pilna, tādēļ tagad to smagi nospieda nīkšana drūmā cietuma bezdarbībā. Kad pagāja nedēļa pēc nedēļas, nenesot nekādas pārmaiņas, viņam piezagās izmisums un šaubas. Viņa mācekļi to neatstāja. Tiem bija atļauts Jāni cietumā apmeklēt, un tie atnesa ziņas par Jēzus darbiem un stāstīja par ļaužu pulkiem, kas nāca pie Viņa. Bet tie arī jautāja, kāpēc šis jaunais Mācītājs, ja Viņš ir Mesija, neko nedara, lai panāktu Jāņa atbrīvošanu. Kā Kristus var pieļaut, ka Viņa uzticīgajam vēstnesim laupa brīvību un varbūt pat dzīvību?
Tādi jautājumi nepalika bez iespaida. Jānis izjuta šaubas, kas citādi varbūt nekad nebūtu radušās. Sātans priecājās, dzirdēdams šo mācekļu vārdus un redzēdams, kā tie ievaino Kunga vēstneša dvēseli. Ak, cik bieži tie, kas paši sevi uzskata par kāda laba cilvēka draugiem, kas tik dedzīgi vēlas tam parādīt uzticību, izrādās par viņa bīstamākajiem ienaidniekiem! Cik bieži viņu vārdi ticību nevis stiprina, bet nomāc, un pašu cilvēku padara mazdūšīgu! Tāpat kā Pestītāja mācekļi, arī Jānis Kristītājs neizprata Kristus valstības būtību. Tas gaidīja, ka Jēzus ieņems Dāvida troni, bet, kad laiks gāja un Viņš neizvirzīja prasības pēc ķēniņa varas, Jānis apmulsa un sāka bažīties. Viņš bija tautai sludinājis, ka sagatavo ceļu Kungam. Vajadzēja piepildīties Jesajas pravietojumiem: pakalniem un kalniem jātop nolīdzinātiem, nelīdzenām vietām jākļūst līdzenām, un celmainēm jāpārtop par klajumu. Viņš gaidīja, ka tiks gāzti cilvēku lepnības un varas augstumi. Viņš norādīja uz Mesiju kā uz tādu, kam rokā vēteklis un kas iztīrīs klonu un sakrās kviešus savā klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni. Kā pravietis Elija, kura garā un spēkā viņš nāca pie Israēla, Jānis cerēja, ka Kungs parādīsies kā Dievs, kas atbild ar uguni.
Veikdams savu uzdevumu, Jānis bezbailīgi norāja noziegumu gan augstā sabiedrībā, gan starp vienkāršiem cilvēkiem. Pat ķēniņam Hērodam viņš uzdrošinājās pārmest šo atklāto grēku. Savu dzīvību viņš neuzskatīja par pārāk dārgu, lai izpildītu sev uzticēto darbu. Tagad no sava cietuma viņš gaidīja uz "Lauvu no Jūdas cilts", kas satrieks pīšļos apspiedēju lepnību un atpestītu nabagu un sāpēs kliedzošo. Bet Jēzus, likās, apmierinājās ar to, ka pulcēja ap sevi mācekļus, dziedināja slimos un mācīja tautu. Viņš ēda pie muitnieku galda laikā, kad dienu no dienas uz Israēlu arvien smagāk gūlās romiešu jūgs, kad ķēniņš Hērods un viņa nekrietnā mīļākā rīkojās pēc savas patikas, bet uz Debesīm augšup kāpa nabagu un cietēju saucieni.
Tuksneša pravietim tas viss šķita neizdibināms noslēpums. Bija stundas, kad dēmonu čuksti mocīja viņa garu un to apņēma briesmīgu izbaiļu tumsa. Vai tas varētu būt, ka sen gaidītais Pestītājs vēl nebūtu atnācis? Bet ko tādā gadījumā nozīmēja viņam uzticētā vēsts? Jānis izjuta rūgtu vilšanos par savas misijas iznākumu. Viņš gaidīja, ka Dieva sūtītajai vēstij būs tādi paši panākumi kā toreiz, kad Josijas un Ezras dienās tika lasīta bauslība (sk. 2. Laiku 34. nod., Neh. 8:9), ka tai sekos dziļa un paliekoša nožēla un atgriešanās pie Kunga. Šīs misijas sekmēšanai viņš bija upurējis visu savu dzīvi. Vai tiešām tas būtu veltīgi?
Jāni arī satrauca fakts, ka, mīlēdami viņu, viņa paša mācekļi sirds dziļumos neticēja Jēzum. Vai darbs pie tiem nav nesis nekādus augļus? Vai viņš ir bijis neuzticīgs savā misijā un tāpēc tagad atbrīvots no kopīgā darba? Ja apsolītais Pestītājs būtu atnācis un Jāņa darbs tiktu atzīts, vai tad Jēzus tagad nesatriektu apspiedēju var un neatbrīvotu savu priekšteci?
Tomēr Jānis Kristītājs neatteicās no ticības Jēzum. Atmiņas par balsi no Debesīm un kristību brīdī nākušo balodi, Jēzus bezvainīgā skaidrība, Svētā Gara spēks, kas pārņēma Jāni, viņam stāvot Pestītāja priekšā, un praviešu rakstu liecība - tas viss skaidri norādīja, ka Jēzus no Nācaretes ir apsolītais Atpestītājs.
Šīs šaubas un rūpes Jānis negribēja pārrunāt ar saviem biedriem. Viņš nolēma atbildi meklēt tieši pie Jēzus un nosūtīja turp divus no saviem mācekļiem, cerdams, ka saruna ar estītāju nostiprinās viņu ticību un dos tiem drošību. Arī viņš pats ilgojās pēc kāda tieši viņam adresēta Kristus vārda.
Tā mācekļi nāca pie Jēzus ar jautājumu: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"
Cik nesen vēl Jānis Kristītājs pats bija norādījis uz Jēzu un pasludinājis: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." "Pēc manis nāk Vīrs, kas mani pārspējis, tāpēc ka Viņš bija pirmāk nekā es." (Jāņa 1:29,30) Un tagad šis jautājums: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk?" Tā bija nežēlīga, rūgta un satriecoša patiesība. Ja jau Jānis, uzticīgais priekštecis, nespēja saprast Kristus misiju, ko tad varēja gaidīt no savu labumu meklējošā pūļa?
Pestītājs tūlīt neatbildēja uz mācekļu jautājumu. Kamēr tie stāvēja, brīnīdamies par šādu klusēšanu, pie Viņa nāca slimie un sāpju nomāktie, lai tiktu dziedināti. Cauri pūlim taustījās aklie. Cietēji no visdažādākajiem sabiedrības slāņiem, daži paši sev ceļu izlauzdami, citi, draugu nesti, pūlējās nokļūt Jēzus tuvumā. Varenā Ārsta balss sasniedza nedzirdīgā ausis. Viens vārds, viens Viņa rokas pieskāriens atvēra neredzīgā acis, lai tās skatītu dienas gaismu, dabas ainavas, draugu sejas un sava Glābēja seju. Jēzus norāja slimību un aizdzina drudzi. Viņa balss skāra mirēju ausis, un tie piecēlās veseli un spēcīgi. Velna apsēstie paklausīja Viņa pavēlei; ārprāts tos atstāja, un tie pielūdza Jēzu. Ārstēdams slimības, Viņš ļaudis arī mācīja. Trūcīgie zemnieki un strādnieki, no kuriem rabīni vairījās kā no nešķīstiem, spiedās pie Viņa, un Viņš ar tiem dalījās mūžīgās dzīvības vārdos.
Tā pagāja diena, un Jāņa mācekļi visu to redzēja un dzirdēja. Beidzot Jēzus tos aicināja pie sevis, pavēlēja atgriezties pie Jāņa un pastāstīt, ko tie ir redzējuši, vēl piebilzdams: "Svētīgs ir tas, kas pie Manis neapgrēkojas." Jēzus savu dievišķo dabu atklāja, pielāgodams to cietējas cilvēces vajadzībām. Viņa godība tika parādīta, noliecoties līdz mūsu zemajam stāvoklim.
Mācekļi šo vēsti aiznesa, un ar to pietika. Jānis atcerējās pravietojumu par Mesiju: "Kungs Mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, Mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atbrīvošanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt tā Kunga žēlastības gadu." (Jes. 61:1,2) Kristus darbi ne vien liecināja, ka Viņš ir Mesija, bet parādīja arī to, kādā veidā jātiek uzceltai Viņa valstībai. Jānim tika atklāta tā pati patiesība, kas kādreiz tuksnesī tika dota Elijam, kad nāca "liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet tas Kungs nebija ugunī." (1. Ķēn. 19:11,12) Pēc uguns Kungs runāja uz pravieti lēnā, klusā balsī. Tā arī Jēzum vajadzēja padarīt savu darbu, ne ieročiem žvadzot, troņus nogāžot un ķēniņvalstis satriecot, bet ar žēlsirdību un uzupurēšanos runājot uz cilvēku sirdīm.
Jāņa Kristītāja pašaizliedzīgās dzīves princips bija arī Mesijas valstības princips. Jānis ļoti labi zināja, cik svešs tas viss bija Israēla vadītāju principiem un cerībām. Tas, kas viņam bija pārliecinošs Kristus dievības pierādījums, tiem vispār nešķita nekāds pierādījums. Tie gaidīja tādu Mesiju, kāds nebija apsolīts. Jānis redzēja, ka pret Pestītāja misiju tie izturējās vienīgi ar naidu un nosodījumu. Viņš, priekštecis, tikai dzēra no tā paša kausa, kuru Kristum būs jāiztukšo līdz galam.
Pestītāja vārdi "Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēkojas" bija maigs pārmetums Jānim, un tie nebija velti sacīti. Tagad, skaidrāk izprazdams Kristus misijas būtību, viņš sevi nodeva Dievam uz dzīvību vai nāvi, lai tikai labāk varētu kalpot tā darba interesēm, kuru viņi mīlēja.
Kad vēstneši aizgāja, Jēzus sāka ļaudīm stāstīt par Jāni. Pestītāja sirds plūda pāri līdzjūtībā pret uzticīgo liecinieku, kas tagad bija tikpat kā aprakts Hēroda cietumā. Viņš negribēja pieļaut, lai ļaudis secinātu, ka Dievs Jāni atstājis vai arī pārbaudījumu brīdī apsīkusi viņa ticība. "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt," Viņš sacīja, "vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?"
Jordānas krastos augošās garās niedres, locīdamās pie katras mazākās vēja pūsmas, bija piemērots ainojums rabīniem, kas uzstājās kā Jāņa misijas tiesneši un kritiķi. Valdošais noskaņojums tos locīja uz vienu un uz otru pusi. Tie negribēja pazemoties, lai uzņemtu sirdi pārmeklējošo Kristītāja vēsti, bet, baidīdamies no ļaudīm, neuzdrošinājās arī atklāti uzstāties pret Viņa darbu. Dieva vēstnesim nebija šāds gļēvs gars. Ļaudis, kas pulcējās pie Kristus, bija redzējuši arī Jāņa darbību. Tie bija dzirdējuši viņa drosmīgo grēka norāšanu. Ar vienādu atklātību Jānis runāja uz paštaisnajiem farizejiem, priesteriem un saduķejiem, uz ķēniņu Hērodu un viņa galmu, uz virsniekiem, kā arī uz kareivjiem, muitniekiem un zemniekiem. Viņš nedrebēja kā niedre, cilvēku uzslavas vai aizspriedumu šaubīts. Cietumā viņš bija tikpat uzticīgs Dievam un dedzīgi stāvēja par taisnību, kā tad, kad vēl Dieva vēsti sludināja tuksnesī. Principiem viņš palika uzticīgs kā klints.