"Es to trijās dienās atkal uzcelšu." Kad Pestītājs nomira, šķita, ka ir uzvarējuši tumsības spēki, kas gavilēja par savu panākumu. Bet īstais Uzvarētājs iznāca no Jāzepa klints kapa. Tā Dievs atbruņoja "visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām". (Kol. 2:15) Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus kļuva tās "svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Kungs, ne cilvēks". (Ebr. 8:2) Cilvēki iekārtoja jūdu saiešanas telti, un cilvēki uzcēla jūdu templi, bet Debesu svētnīcu, kurai zemes svētnīca bija tikai attēls, nav cēlis neviens šīs zemes arhitekts. "Redzi, Vīrs, kam vārds ir Cemaks (atvase) (..). Viņš uztaisīs tā Kunga namu, un Viņš nesīs godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla, un būs priesteris uz sava goda krēsla (..)." (Cak. 6:12,13*)
Upuru kalpošana, kas norādīja uz Kristu, pagāja, bet cilvēku acis tika pievērstas patiesajam Upurim par pasaules grēkiem. Laicīgā priesteru kalpošana izbeidzās, bet mēs raugāmies uz Jaunās Derības starpnieku Jēzu "un izlietajām asinīm, kas spēcīgāk runā nekā Ābela asinis". (Ebr. 12:24) "Ceļš uz svētnīcu vēl nav atklājies, kamēr pastāv pirmā telts (..). Bet Kristus, atnācis par nākamo labumu Augsto Priesteri, ir caur lielāko un pilnīgāko telti, ne rokām taisīto, (..) ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." (Ebr. 9:8-12)
"Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu." (Ebr. 7:25) Lai gan kalpošanu no zemes svētnīcas vajadzēja pārcelt uz Debesu svētnīcu un kaut arī šī svētnīca un mūsu lielais Augstais Priesteris cilvēku skatam tagad ir neredzami, ticīgie no tā necieš nekādu zaudējumu. Pestītāja prombūtne nerada lūzumu viņu sadraudzībā un nesamazina tiem pieejamo spēku. Kamēr Jēzus kalpo Debesu svētnīcā, ar savu Garu Viņš vēl vienmēr atrodas draudzē, virs zemes. Acīm Viņš gan ir apslēpts, bet spēkā paliek apsolījums: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20) Kaut arī Kristus savu varu ir piešķīris zemes kalpiem, draudzē joprojām ir Viņa dzīvinošā klātbūtne.
"Tā kā mums ir liels Augstais Priesteris (..), Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie apliecības, jo mums nav Augstais Priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet, kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā." (Ebr. 4:14-16)