Jāņa 2:1-11
[144] Savu atklāto kalpošanu Jēzus neuzsāka ar kādu varenu darbu Sinedrija priekšā Jeruzālemē. Viņš savu spēku vispirms parādīja mazā Galilejas pilsētiņā mājas sanāksmē, vairojot prieku kāzu mielastā. Tā Kristus atklāja līdzjūtību cilvēkiem un savu sirsnīgo vēlēšanos kalpot viņu laimei. Kārdināšanās tuksnesī Viņš pats dzēra ciešanu kausu, bet tagad iznāca atklātībā, lai sniegtu ļaudīm svētību kausu, un ar savu klātbūtni iesvētīja cilvēku radniecības saites.
No Jordānas Jēzus atgriezās Galilejā. Tur Kānā, mazā ciematā, netālu no Nācaretes, vajadzēja notikt kāzām. Līgavainis un līgava bija Jāzepa un Marijas radi. Zinādams par šiem ģimenes svētkiem, Jēzus devās uz Kānu, un tur Viņu kopā ar mācekļiem ielūdza kāzās.
Te Viņš atkal satika savu māti, no kuras kādu laiku bija šķirts. Marija bija dzirdējusi par atklāsmi pie Jordānas Viņa kristību brīdī. Šīs ziņas nonāca līdz Nācaretei un no jauna atsauca atmiņā pārdomas, kas tik daudzus gadus glabājās viņas sirdī. Kā visu Israēla tautu, tā arī Mariju dziļi satrauca Jāņa Kristītāja vēsts. Viņai vēl spilgtā atmiņā glabājās pravietojums, kas tika sniegts, Jānim piedzimstot. Tagad viņa attiecības ar Jēzu mātes cerības iekvēlināja no jauna. Mariju bija sasniegušas arī ziņas par Jēzus noslēpumaino aiziešanu tuksnesī, un viņu māca ļaunas nojautas.
No tās dienas, kad Nācaretes būdiņā viņa dzirdēja eņģeļa vēstījumu, Marija augstu vērtēja katru pierādījumu, ka Jēzus ir Mesija. Viņa patīkamā, nesavtīgā dzīve liecināja, ka Viņš nevar būt neviens cits kā Dieva Sūtītais. Bet mātei uzmācās arī šaubas un vilšanās, un tā pastāvīgi ilgojās pēc brīža, kad tiktu atklāta Viņa godība. Nāve to jau bija šķīrusi no Jāzepa, kurš līdz ar viņu bija Jēzus piedzimšanas noslēpuma līdzzinātājs. Tagad vairs nebija neviena, kam Marija varētu uzticēt savas cerības un bailes. Pēdējie divi mēneši bija ļoti skumji. Viņa bija šķirta no Jēzus, kura līdzjūtībā bija atradusi mierinājumu. Marija domās kavējās pie Sīmaņa vārdiem: "Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies." (Lūk. 2:35) Viņa atcerējās trīs izbaiļu pilnās dienas, kad domāja, ka Jēzus ir zudis uz visiem laikiem, un tagad ar bažām gaidīja Viņa atgriešanos.
Savu laipno un apzinīgo dēlu viņa atkal sastapa kāzās. Tomēr Viņš vairs nebija tas pats. Viņa seja bija pārvērtusies. Tajā bija redzamas tuksnesī izcīnītās cīņas pēdas un jauna spēka un cēluma izteiksme, kas liecināja par Viņa Debesu sūtību. Pie Jēzus bija pulciņš jaunu vīru, kas uz Viņu raudzījās ar godbijību, un sauca par Mācītāju. Tie Marijai pastāstīja, ko bija redzējuši un dzirdējuši kristību vietā un citur, un savu ziņojumu nobeidza ar vārdiem: "Mēs esam atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši." (Jāņa 1:45)
Kad sapulcējās viesi, šķita, ka daudzus no viņiem nodarbina kāda sevišķi svarīga lieta. Visos kāzu dalībniekos bija jūtams apvaldīts satraukums. Mazos pulciņos tie dedzīgi, bet paklusu kaut ko pārrunāja, un uz Marijas Dēlu vērsās izbrīna pilni skati. Kad Marija dzirdēja mācekļu liecību par Jēzu, viņu saviļņoja pārliecība, ka tik ilgi lolotās cerības nav bijušas veltīgas. Tomēr viņai vajadzēja būt vairāk nekā cilvēkam, lai šis svētais prieks nesajauktos ar mīlošas mātes lepnumu. Redzēdama tik daudzus skatāmies uz Jēzu, Marija ilgojās, kaut Viņš visiem kāzu viesiem parādītu, ka tiešām ir Dieva Izredzētais. Viņa cerēja, ka Jēzum radīsies izdevība kāzu viesu priekšā izdarīt kādu brīnumu.
Tanī laikā bija parasts, ka kāzu svinības turpinājās vairākas dienas. Šoreiz pirms mielasta beigām izrādījās, ka ir izsīcis vīna krājums. Šis atklājums izsauca lielu apjukumu un nožēlu. Svētku gadījumos ar vīnu neskopojās, un tā trūkums liktu domāt par viesmīlības trūkumu. Kā jaunlaulāto radiniece Marija palīdzēja mielasta sagatavošanā, un tagad viņa griezās pie Jēzus, sacīdama: "Tiem nav vīna." Šie vārdi deva mājienu, lai Viņš šajā vajadzībā palīdzētu, bet Jēzus atbildēja: "Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi."
Šī atbilde, kas mums šķiet asa un strupa, patiesībā neizteica ne vēsumu, ne nepieklājību. Pestītāja uzrunas veids mātei saskanēja ar austrumu tautu ieradumu. To lietoja, uzrunājot personas, kurām gribēja parādīt cieņu. Katra Kristus rīcība zemes dzīves laikā bija saskaņā ar Viņa paša doto bausli: "Godā savu tēvu un savu māti (..)." (2. Moz. 20:12) Šos vārdus Jēzus lietoja arī pie krusta, pēdējo reizi laipni uzrunādams māti un nododams to sava mīļākā mācekļa aprūpē. Gan kāzu svinībās, gan pie krusta mīlestība, kas izpaudās balss tonī, skatienā un rīcībā, Viņa vārdus padarīja nepārprotamus.
Kad Kristum, zēna gados apmeklējot dievnamu, atklājās Viņa dzīves uzdevuma noslēpums, Viņš Marijai sacīja: "(..) Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Mana Tēva lietās?" (Lūk. 2:49) Šie vārdi uzdeva pamattoni visai Viņa dzīvei un darbam. Kristus it visu pakļāva lielajam atpestīšanas nodomam, kuru piepildīt Viņš bija nācis pasaulē. Tagad Viņš šo mācību atkārtoja. Marija bija jāpasargā no iespējama uzskata, ka radniecība ar Jēzu tai dod sevišķas tiesības uz Viņu un zināmas pilnvaras vadīt Viņa darbu. Trīsdesmit gadus Jēzus tai bija bijis mīļš un paklausīgs dēls un Viņa mīlestība nebija mainījusies, bet tagad Viņam vajadzēja uzsākt sava Tēva darbu. Jēzu kā Visaugstākā Dēlu un pasaules Pestītāju no Viņa misijas nedrīkstēja atturēt šīs zemes saites; tās nedrīkstēja ietekmēt Viņa rīcību. Viņam jābūt brīvam, lai darītu Dieva prātu. Tā ir mācība arī mums. Dieva prasības stāv augstāk pat par cilvēku radniecības saitēm. Šīs zemes vilinājumiem nevajadzētu mūsu kājas novērst no takas, pa kuru Viņš mums liek iet.
Kritušās cilvēces vienīgā atpestīšanas cerība ir Kristus. Arī Marija pestīšanu varēja atrast tikai caur Dieva Jēru. Viņai pašai nebija nekādu nopelnu. Viņas radniecība to nenostādīja savādākās garīgās attiecībās ar Jēzu kā visus citus cilvēkus. Uz to norāda šeit lietotie Pestītāja vārdi. Viņš darīja zināmu, kādas Viņam ir attiecības ar Mariju kā Cilvēka Dēlam un kā Dieva Dēlam. Starp viņiem pastāvošās radniecības saites Mariju nekādā ziņā nenostādīja vienā līmenī ar Viņu.
Vārdi: "Mana stunda vēl nav nākusi" liecināja, ka katra darbība Kristus zemes dzīvē bija ietverta jau no mūžības pastāvošajā plānā. Pirms Viņš nāca uz šo zemi, visās detaļās tika izstrādāts pilnīgs cilvēces glābšanas plāns. Mājojot cilvēku vidū, Kristu soli pa solim vadīja Tēva griba. Viņš nevilcinājās darboties noteiktā laikā. Ar tādu pašu padevību Viņš gaidīja, kamēr pienāks šis noteiktais laiks.
Sacīdams Marijai, ka Viņa stunda vēl nav nākusi, Jēzus atbildēja uz mātes vārdos neizteiktajām domām - cerībām, ko tā loloja kopā ar savu tautu. Viņa gaidīja, ka Jēzus atklāsies kā Mesija un sēdīsies Israēla tronī. Bet laiks vēl nebija pienācis. Jēzus cilvēces likteni uzņēmās nevis kā Ķēniņš, bet kā Sāpju Vīrs.
Kaut gan Marijai nebija pareiza priekšstata par Kristus misiju, tā tomēr Viņam uzticējās pilnīgi. Uz šo ticību Jēzus atsaucās. Lai godātu Marijas uzticību un stiprinātu mācekļu pārliecību, Jēzus izdarīja pirmo brīnumdarbu. Mācekļiem nākotnē vajadzēja sastapties ar daudzām un lielām kārdināšanām. Pravietojumi skaidri rādīja, ka Jēzus ir Mesija. Tādēļ tie cerēja, ka reliģiskie vadoņi Viņu pieņems ar vēl lielāku uzticību un drošību nekā paši mācekļi. Viņi ļaudīm stāstīja par Kristus brīnumdarbiem un savu uzticēšanos Viņa misijai, bet bija pārsteigti un rūgti vīlušies par neticību, dziļi iesakņotiem aizspriedumiem un naidu, ko izrādīja priesteri un rabīni. Pestītāja pirmie brīnumdarbi deva mācekļiem spēku izturēt šo opozīciju.
Nemaz neapmulsusi no Jēzus vārdiem, Marija viesu apkalpotājiem sacīja: "Ko Viņš jums teiks, to dariet!" Tā viņa paveica visu iespējamo, lai sagatavotu ceļu Kristus darbam.
Pie ieejas stāvēja seši lieli akmens ūdens trauki, un Jēzus pavēlēja sulaiņiem tos piepildīt ar ūdeni. Tas tika izdarīts. Kad tūlītējai lietošanai vajadzēja vīnu, Viņš sacīja: "Smeliet un nesiet galda uzraugam!" Ūdens vietā, ar ko trauki bija piepildīti, no turienes tagad smēla vīnu. Ne galda uzraugs, ne viesi nebija pamanījuši, ka vīna krājums būtu izsīcis. Nobaudījis sulaiņu atnesto vīnu, galda uzraugs saprata, ka tas ir labāks par visu, ko viņš iepriekš bija dzēris, un pavisam savādāks nekā tas, ko pasniedza mielasta sākumā. Griezdamies pie līgavaiņa, viņš sacīja: "Ikviens cilvēks papriekšu ceļ priekšā labo vīnu un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim."
Kā cilvēki vispirms pasniedz labāko vīnu un pēc tam sliktāko, tā arī pasaule rīkojas ar savām dāvanām. Viss, ko tā piedāvā, var gan patikt acīm un valdzināt prātu, bet tomēr izrādās neapmierinošs. Vīns pārvēršas rūgtumā, jautrība sērās. Tas, ko iesāk ar dziesmu un līksmību, beidzas ar nogurumu un vieš riebumu. Bet Jēzus dāvanas vienmēr ir svaigas un jaunas. Viņa sagatavotais mielasts dvēselei vienmēr sniedz apmierinājumu un prieku. Katra jauna dāvana vairo saņēmēja spējas vērtēt Kunga svētības un par tām vairāk priecāties. Viņš arvien no jauna piedāvā savas žēlastības veltes. Šis krājums nekad nevar izsīkt. Ja jūs paliekat Viņā, tad šodien, saņemot kādu bagātu dāvanu, varat būt droši, ka rīt saņemsit vēl vairāk. Nātanaēlam teiktie Jēzus vārdi izsaka likumu, kas pauž Dieva attieksmi pret saviem ticības bērniem. Ar katru jaunu savas mīlestības atklāsmi Viņš atsaucīgajai sirdij saka: "Tici, (..) un tu redzēsi lielākas lietas par šīm." (Jāņa 1:50)
Kristus dāvana kāzu svinībās bija simbols. Ūdens ainoja kristību Viņa nāvē, vīns - par pasaules grēkiem izlietās asinis. Traukos iepildīto ūdeni atnesa cilvēku rokas, bet vienīgi Kristus vārds šim ūdenim varēja dot dzīvinošu spēku. Tā ir arī ar dievkalpojumu rituāliem, kas norāda uz Pestītāja nāvi. Tikai Kristus spēkā, kas darbojas caur ticību, tie spēj sniegt atveldzi dvēselei.