"Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo? Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās; jo Dieva nams ir svēts, tas jūs esat." (1. Kor. 3:16,17) Neviens cilvēks pats nevar izraidīt ļauno pūķi, kas ieņēmis viņa sirdi. Vienīgi Kristus var šķīstīt dvēseles dievnamu. Bet Viņš negrib ielauzties ar varu. Viņš sirdī neienāk kā seno laiku templī, bet saka: "Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa." (Atkl. 3:20) Ja Kristus ienāk, tad ne tikai uz vienu dienu, jo Viņš apliecina: "Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, (..), un tie būs Mani ļaudis." (2. Kor. 6:16) "Viņš deldēs mūsu noziegumus. Tiešām, Tu visus viņu grēkus metīsi jūras dziļumos." (Mih. 7:19*) Viņa klātbūtne šķīstīs un svētos dvēseli tā, lai tā varētu būt par svētu templi Kungam, "par Dieva mājokli garā". (Ef. 2:21,22)
Baiļu pārņemti, priesteri un vadītāji bija aizskrējuši no tempļa pagalma, vairīdamies no caururbjošā skata, kas lasīja viņu sirdis. Bēgdami tie ceļā satika citus, kas vēl tikai nāca uz dievnamu; un sauca tiem, lai griežas atpakaļ. Viņi pastāstīja visu, ko bija redzējuši un dzirdējuši. Bet Kristus uz bēgošajiem cilvēkiem noskatījās ar nožēlu gan viņu baiļu dēļ, gan arī tāpēc, ka tie nezināja, kas ir patiesa Dieva pielūgšana. Šajā ainā Viņš saskatīja simbolizētu visas jūdu tautas izkaisīšanu tās ļaunuma un cietsirdības dēļ.
Kāpēc priesteri bēga no tempļa? Kāpēc viņi nepalika pie saviem uzskatiem? Tas, kas pavēlēja aiziet, bija vienkāršs namdara dēls, bez šīs zemes stāvokļa un varas. Kāpēc tie Viņam nepretojās? Kāpēc tie pameta savu negodīgi iegūto peļņu un skrēja prom, paklausot Tā pavēlei, kura āriene bija tik vienkārša?
Kristus runāja ar ķēnišķīgu autoritāti. Viņa stājā, Viņa balss tonī bija kaut kas, kam tie nespēja stāties pretī. No Viņa pavēlošajiem vārdiem tie tagad, daudz labāk kā jebkad agrāk, aptvēra savu patieso stāvokli, ka ir ļaundari un liekuļi. Kad cilvēciskumu caurstrāvoja dievišķā daba, tie Kristus sejā ieraudzīja ne tikai dusmas, bet uztvēra arī Viņa vārdu nozīmi. Viņi jutās kā Mūžīgā Tiesneša priekšā, kad tiem tiek izsacīts spriedums šai un mūžīgajai dzīvei. Uz brīdi tie bija pārliecināti, ka Kristus ir pravietis, un daudzi Viņu atzina par Mesiju. Svētais Gars viņu prātam apgaismoja praviešu izteicienus par Kristu. Bet vai tie ļāvās šai pārliecībai?
Nē, viņi negribēja atgriezties. Viņi saprata, ka Kristus simpatizē nabagiem. Tie apzinājās, ka ir vainīgi savos darījumos, rīkodamies kā izspiedēji. Tāpēc ka Kristus lasīja viņu domas, tie Viņu ienīda. Jēzus atklātie pārmetumi aizskāra viņu pašlepnumu, un tie kļuva greizsirdīgi, jo Kristus ietekme tautā pieauga. Tāpēc tie nolēma prasīt paskaidrojumu, ar kādām tiesībām un uz kādas pilnvaras pamata Viņš tos bija izdzinis.
Lēnām un domīgi, bet ar naidu sirdī tie atkal atgriezās dievnamā. Ak, kāda pārmaiņa bija notikusi viņu prombūtnes laikā! Kad tie bēga, nabagi palika uz vietas. Tagad tie raudzījās uz Jēzu, kura seja izteica līdzjūtību un mīlestību. Ar asarām acīs Viņš uzrunāja ap sevi stāvošos un bailēs trīcošos ļaudis: "Nebīstieties! Es jūs atpestīšu, un jums būs Mani godāt, jo tāpēc Es esmu nācis pasaulē."
Ļaudis spiedās Kristum klāt, neatlaidīgi un aizkustinoši lūgdamies: "Mācītāj, svētī mūs!" Viņa auss dzirdēja ikkatru saucienu. Žēlsirdībā, kas pārspēja mātes maigumu, Viņš dziedināja ikvienu, kāda kaite tam arī nebūtu. Neviens netika atstumts. Mēmo lūpas atvērās, lai slavētu Dievu. Aklie skatīja sava Dziedinātāja vaigu. Cietēju sirdis pildījās ar prieku.
Kad priesteri un dievnama vecākie kļuva par aculieciniekiem šim lielajam darbam, ak, kādu atklāsmi tiem sniedza viss tagad redzētais un dzirdētais! Ļaudis stāstīja par izciestām sāpēm, par pieviltām cerībām, runāja par mokpilnām dienām un bezmiega naktīm. Kad pēdējā cerību dzirkstele šķita izdziestam, Kristus bija viņus dziedinājis. Nasta bija tik smaga, kāds sacīja, bet tagad esmu atradis Palīgu. Viņš ir Dieva Svaidītais, un es savu dzīvi gribu veltīt Viņam. Vecāki aicināja savus bērnus slavēt To, kurš bija izglābis viņu dzīvību. Bērni un jaunatne, tēvi un mātes, draugi un visi klātesošie savas balsis apvienoja pateicībā un slavā. Viņu sirdis pildīja cerība un prieks. Viņu dvēseles pārņēma miers. Tie tagad bija dziedināti gan garīgi, gan ziski. Mājās atgriežoties, viņi pasludināja Jēzus nesalīdzināmo mīlestību.
Izdziedinātie nepievienojās trakojošajam pūlim pie krustā sišanas, kas brēca: "Sit Viņu krustā!" Viņu simpātijas bija Jēzus pusē, jo tie bija izjutuši Viņa lielo līdzjūtību un brīnišķīgo spēku. Tie zināja, ka Viņš ir Pestītājs, jo Viņš tos bija dziedinājis ziski un garīgi. Vēlāk, kad viņi klausījās apustuļu sludināšanu, sirdī uzņemtais Dieva Vārds deva tiem saprašanu. Tie kļuva par Dieva žēlastības izplatītājiem un par Viņa pestīšanas nesējiem.
Pūlis, kas bija aizbēdzis no Dieva nama pagalma, pēc kāda brīža lēnām atkal atgriezās. No paniskajām bailēm ļaudis pa daļai bija attapušies, taču viņu sejas pauda apmulsumu un nedrošību. Ar izbrīnu tie vēroja Jēzus darbību un guva pārliecību, ka Viņā piepildās pravietojumi par Mesiju. Dievnama apgānīšanā galvenokārt bija vainojami priesteri. Tieši viņu rīcības dēļ pagalms tika pārvērsts par tirgus laukumu. Tauta tur bija vainīga samērā maz. Jēzus dievišķā autoritāte uz to gan atstāja savu iespaidu, tomēr priesteru un rakstu mācītāju ietekme bija lielāka. Ļaudis Kristus misiju uzskatīja par kaut ko jaunu un tādēļ jautāja, vai Viņam ir tiesības nostāties pret to, ko bija atļāvuši dievnama priekšnieki. Tie jutās aizvainoti par tirgošanās pārtraukšanu un apslāpēja Svētā Gara pārliecinošo balsi.
Priesteriem un vecākajiem vairāk par visiem citiem vajadzēja Jēzū saskatīt Kunga Svaidīto, jo viņu rokās taču bija Svēto Rakstu ruļļi, kuros atklāta Viņa misija, un tie apzinājās, ka dievnama šķīstīšana ir kaut kas vairāk kā tikai cilvēciskas varas izpausme. Lai kā viņi ienīda Jēzu, tie tomēr nespēja atbrīvoties no domām, ka Viņš varētu būt Dieva sūtīts pravietis, kas nācis atjaunot dievnama svētumu. Šādu baiļu izraisītā godbijībā tie tagad griezās pie Kristus ar jautājumu: "Kādu zīmi Tu mums rādīsi, ka Tu to drīksti darīt?"
Jēzus jau tiem bija devis zīmi. Apgaismodams viņu sirdis un darīdams Mesijas darbus, Kristus tiem sniedza pārliecinošu pierādījumu par savu sūtību. Kad nu tie vēl prasīja kādu zīmi, Viņš atbildēja ar līdzību, rādīdams, ka lasa viņu sirds ļaunprātību un redz, pie kā tā beidzot novedīs. "Noplēsiet šo templi," Viņš sacīja, "un Es to trijās dienās atkal uzcelšu."
Šiem Jēzus vārdiem bija divkārša nozīme. Viņš norādīja ne tikai uz jūdu dievnama un dievkalpošanas sistēmas izpostīšanu, bet arī uz savu nāvi - savas miesas dievnama nopēšanu. Jūdi jau uz to gatavojās. Atgriežoties dievnamā, priesteri un vecākie ierosināja Jēzu nogalināt, lai tā atbrīvotos no nemiera cēlēja. Bet, kad Viņš runāja par šo nodomu, tie Viņu nesaprata. Tie Viņa vārdus attiecināja vienīgi uz Jeruzālemes dievnamu un ar sašutumu izsaucās: "Četrdesmit sešus gadus šis templis ir taisīts, un Tu to gribi uzcelt trijās dienās?" Tie sprieda, ka Jēzus ir pelnījis, lai Viņam netic, un tādēļ vēl ciešāk apņēmās no Viņa atteikties.
Kristus nemaz necentās panākt, lai neticīgie jūdi vai pat mācekļi tajā laikā izprastu Viņa vārdus. Jēzus zināja, ka ienaidnieki tos sagrozīs un vērsīs pret Viņu pašu. Tiesas stundā šos vārdus minēs kā apsūdzību un Golgātas kalnā tos pret Viņu vērsīs kā izsmieklu. Bet tagad tos paskaidrot nozīmētu paziņot mācekļiem par savām gaidāmajām ciešanām un izraisīt bēdas, ko tie vēl nespēja izturēt. Arī jūdiem tāds izskaidrojums pāragri atklātu viņu aizspriedumu un neticības rezultātu. Tie jau bija sākuši iet pa ceļu, no kura neatkāpsies, kamēr Kristus tiks nokauts kā Dieva Jērs.
Šos vārdus Jēzus runāja to dēļ, kuri Viņam ticēs. Viņš zināja, ka šie vārdi tiks atkārtoti. Pasā svētkos izsacīti, tie nonāks ausīs tūkstošiem un tiks aiznesti uz visām pasaules malām. Pēc tam, kad Viņš būs augšāmcēlies, šo vārdu nozīme kļūs skaidra. Daudziem tie būs izšķirošs pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs.
Garīgās tumsas dēļ pat Jēzus mācekļi bieži vien nesaprata Viņa mācības. Tomēr daudzas no tām tiem kļuva skaidras, redzot vēlāk sekojošos notikumus. Kad Kristus vairs nebija kopā ar tiem, Viņa vārdi to sirdīm kļuva par atbalstu.
Arī attiecībā uz Jeruzālemes dievnamu Pestītāja vārdiem "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu" bija dziļāka nozīme, nekā klausītāji to uztvēra. Kristus bija dievnama pamats un dzīvība. Dievkalpojumi norādīja uz Dieva Dēla upuri. Priesteru kalpošana tika izveidota, lai attēlotu Kristus starpnieka darbu un raksturu. Visa upuru pienešanas sistēma bija norādījums uz Kristus nāvi par pestīšanu pasaulei. Kad lielais notikums, uz kuru gadsimtiem ilgi norādīja ceremoniālā kapošana, būs piepildījies, upuru sistēma vairs nebūs spēkā.
Tā kā viss dievkalpošanas rituāls simbolizēja Kristu, tad, no Viņa šķirts, tas zaudēja jebkādu nozīmi. Izlemjot atteikties no Kristus un nododot Viņu nāvē, jūdi līdz ar to atmeta visu, kas piešķīra nozīmi dievnamam un tā kalpošanai. Tā svētums bija zudis. Nams bija nolemts iznīcībai. No tās dienas upuru pienešanai un ar to saistītajai kalpošanai vairs nebija nekādas jēgas. Līdzīgi Kaina upurim tā neizteica ticību Pestītājam. Nonāvēdami Kristu, jūdi īstenībā izpostīja savu dievnamu. Kristus krustā sišanas brīdī dievnama iekšējais priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai par zīmi, ka ir pienests lielais, īstais Upuris un uz visiem laikiem izbeigusies ēnas kalpošana.