Jēzus ar Pēteri aizgāja savrup, jo bija kaut kas tāds, ko Pestītājs vēlējās pateikt tikai viņam vienam. Pirms savas nāves Jēzus Pēterim bija teicis: "Kurp Es eju, tur tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi." Uz to Pēteris atbildēja: "Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu." (Jāņa 13:36,37) To sacīdams, Pēteris nenojauta, uz kādiem augstumiem un dziļumiem vedīs Kristus iemītās pēdas. Kad pienāca pārbaude, Pēteris to neizturēja, bet viņam vēlreiz tika dota izdevība pierādīt savu mīlestību pret Pestītāju. Lai Pēteri stiprinātu viņa ticības dzīves pēdējam pārbaudījumam, Pestītājs māceklim atklāja nākotni. Kristus stāstīja, ka pēc lietderīgi pavadītas dzīves, vecumā, spēkiem zūdot, viņš tiešām sekos savam Kungam. Jēzus sacīja: "Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās."
Jēzus Pēterim atklāja viņa nāves veidu. Pravietiski Viņš norādīja uz roku izstiepšanu pie krusta un vēlreiz māceklim sacīja: "Seko Man!" Šī atklāsme Pēterim neatņēma drosmi. Sava Kunga dēļ viņš bija gatavs doties jebkurā nāvē.
Līdz šim Pēteris Kristu pazina pēc miesas, kā daudzi Viņu tagad pazīst, bet nu viņa izpratne paplašinājās. Tagad tam par Jēzu vairs nebūs tāda priekšstata kā, staigājot ar Viņu kopā Kunga zemes dzīves dienās. Pēteris Jēzu mīlēja kā cilvēku, kā no Debesīm sūtītu Mācītāju, bet tagad tas Viņu mīlēja kā Dievu. Māceklis saprata, ka Kristus viņam nozīmē visu. Tagad tas bija sagatavots dalīties ar Kungu uzupurēšanās misijā. Kad beidzot Pēteri pieveda pie krusta, viņš pēc paša lūguma tur tika pienaglots ar galvu uz leju, jo uzskatīja par pārāk lielu godu mirt tādā pašā nāvē kā viņa Kungs.
Pēterim teiktie vārdi "Seko Man!" bija nozīmīga mācība. Šie vārdi attiecās ne tikai uz viņa nāves stundu, bet uz katru soli tālākajā dzīvē. Līdz šim Pēteris tiecās rīkoties neatkarīgi. Viņš mēģināja pats plānot Dieva darbu, kur tam vajadzēja sekot Dieva sastādītajiem plāniem. Aizsteidzoties Kungam priekšā, viņš neko neieguva. Jēzus sacīja: "Seko Man!" Nesteidzies pa priekšu, tad tev ar sātana pulkiem nevajadzēs satikties vienam pašam. Ļauj Man iet pa priekšu, tad ienaidnieks tevi nepārspēs.
Soļodams Jēzum blakus, Pēteris ievēroja, ka arī Jānis tiem seko, un viņam radās vēlēšanās uzzināt arī Jāņa nākotni. Viņš jautāja: "Bet kas būs ar šo, Kungs?" Jēzus atbildēja: "Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!" Pēterim vajadzēja saprast, ka Kungs viņam atklās visu, ko vien tam ieteicams zināt. Katram ir pienākums sekot Kristum bez nevajadzīgas rūpēšanās par citiem uzticēto darbu. Sacīdams par Jāni "Ja Es gribu, ka šis paliek, kamēr Es nāku" , Jēzus neapgalvoja, ka tas nodzīvos līdz Kunga otrajai atnākšanai godībā. Viņš tikai uzsvēra savu noteicošo varu un to, ka pat tad, ja Viņš grib, lai tā būtu, tas nekādā ziņā neskar Pētera darbu. Gan Jāņa, gan Pētera nākotne atrodas Kunga rokās. No ikviena tiek prasīta paklausīga sekošana Jēzum.
Cik daudzi mūsu dienās līdzinās Pēterim! Tie interesējas par citiem, vēloties uzzināt viņu pienākumus, kad pašiem draud briesmas atstāt novārtā savējos. Mūsu uzdevums ir lūkoties uz Kristu un sekot Viņam. Mēs noteikti redzēsim kļūdas citu dzīvē un trūkumus viņu raksturos, jo cilvēce ir vājību apņemta. Bet Kristū var atrast pilnību. Uzlūkojot Viņu, mēs tiksim pārveidoti. Jānis nodzīvoja ļoti garu mūžu. Viņš redzēja Jeruzālemes izpostīšanu un krāšņā dievnama bojāeju, kas bija kā simbols pasaules galīgajai iznīcināšanai. Līdz pat pēdējām dzīves dienām Jānis cieši sekoja savam Kungam. Liecinot draudzēm, viņš galvenokārt uzsvēra: "Mīļie, mīlēsim cits citu, jo (..), kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā." (1. Jāņa 4:7,16)
Pēteris tika no jauna iecelts savā apustuļa amatā, bet no Kristus saņemtais gods un autoritāte tam nepiešķīra varu pār citiem brāļiem. To Kristus skaidri parādīja, kad, atbildot uz Pētera jautājumu "Bet kas būs ar šo?", pateica: "Kāda tev daļa? Tu seko Man!" Pēteris netika paaugstināts kā draudzes galva. Kristus parādītā žēlastība, piedodot viņa atkāpšanos un uzticot ganāmpulka ganīšanu, kā arī Pētera paša sirsnīgā kalpošana, sekojot Kristum, tikai atjaunoja cieņu brāļu acīs. Viņam bija liels iespaids draudzē. Bet pie Galilejas jūras apgūto mācību Pēteris nesa sev līdzi visu dzīves laiku. Svētā Gara iedvesmots, viņš draudzēm rakstīja:
"Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks, un nākamās godības dalībnieks: ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam. Tad, kad augstais Gans parādīsies, jūs saņemsit nevīstošo godības vainagu." (1. Pēt. 5:1-4)