Mat. 28:16-20
[818] Kad Kristum līdz Debesu tronim bija atlicis tikai viens solis, Viņš saviem mācekļiem uzticēja uzdevumu. "Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes," Kungs sacīja, "tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas." "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai." (Marka 16:15) Šie vārdi tika atkal un atkal atkārtoti, lai mācekļi saprastu, cik tas ir svarīgi. Pār visiem zemes iedzīvotājiem - augstiem un zemiem, bagātiem un nabagiem - skaidros un spožos staros vajadzēja atspīdēt Debesu gaismai. Mācekļiem bija jākļūst par Pestītāja darbabiedriem pasaules glābšanā.
Tuvākajiem sekotājiem šis uzdevums jau tika dots, kad Kristus ar tiem satikās augšistabā, bet tagad to vajadzēja nodot lielākam skaitam. Sanāksmē, kas notika kādā Galilejas kalnā, bija sapulcējušies visi ticīgie, kurus vien bija iespējams uzaicināt. Jau pirms savas nāves Kristus šai sanāksmei bija nolicis laiku un vietu. Eņģelis pie kapa mācekļiem atgādināja Viņa solījumu satikties ar tiem Galilejā. Tālāk šie vārdi tika pateikti Jeruzālemē uz Pasā svētkiem sanākušajiem ticīgajiem un caur tiem šī ziņa nonāca pie daudziem, kas vientulībā apraudāja sava Kunga nāvi. Ar neatslābstošu interesi visi gaidīja satikšanos. Norunātajā vietā tie ieradās pa visdažādākajiem ceļiem, sanākdami no visām pusēm, lai naidīgi noskaņotajiem jūdiem nerastos aizdomas. Tie nāca ar skaidrām, alkstošām sirdīm, nopietni pārrunādami visu jau līdz šim par Kristu dzirdēto.
Noteiktajā laikā kalna nogāzē mazos pulciņos bija sanākuši kopā apmēram pieci simti ticīgo, ilgodamies uzzināt visu, ko vien varēja uzzināt no tiem, kas Kristu bija redzējuši pēc Viņa augšāmcelšanās. Mācekļi staigāja no vienas grupas pie otras, stāstīdami par visu, ko tie no Jēzus bija redzējuši un dzirdējuši, un izskaidrodami Svētos Rakstus tā, kā Jēzus tos bija izskaidrojis. Toms vēlreiz pārstāstīja savu neticības piedzīvojumu un to, kā viņa šaubas tika izklīdinātas. Tad piepeši viņu vidū nostājās pats Jēzus. Neviens nevarēja pateikt, no kurienes un kā Viņš ieradies. Daudzi no klātesošajiem Viņu vēl nekad agrāk nebija redzējuši, bet tie Viņa rokās un kājās ievēroja krustā sišanas zīmes; Viņa seja līdzinājās Dieva sejai, un, ieraudzījuši Kungu, tie Viņu pielūdza.
Daži šaubījās, bet tā tas būs vienmēr. Ir ļaudis, kas uzskata, ka ticībā dzīvot ir grūti, un tādēļ nostājas šaubu pusē, līdz ar to daudz zaudējot savas neticības dēļ.
Tā bija vienīgā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās vienlaicīgi satikās ar daudziem ticīgajiem. Viņš nāca un runāja ar tiem, sacīdams: "Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes." Mācekļi viņu pielūdza, pirms Jēzus kaut ko bija sacījis, bet Viņa vārdi, nākdami no nesen nāvē slēgtajām lūpām, saviļņoja ar sevišķu spēku. Tagad Viņš bija kapu uzvarējušais Pestītājs. Daudzi no tiem bija redzējuši, kā Viņš savu varu izmantoja, dziedinādams slimos un uzvarēdams sātana spēkus. Tie ticēja, ka Viņam ir vara uzcelt valstību Jeruzālemē, spēks pieveikt ikvienu pretestību un savaldīt dabu. Viņš bija apklusinājis trakojošos ūdeņus, staigājis pa putojošām bangām un uzmodinājis mirušos. Tagad Jēzus paziņoja, ka Viņam ir dota "visa vara". Šie vārdi spārnoja klausītāju prātus, liekot tiem domās pacelties pāri zemes iznīkstošajām lietām, tuvāk Debesīm un mūžībai un sasniegt Jēzus godības un varenības visaugstāko izpratni.
Kristus vārdi kalna nogāzē vēstīja, ka Viņa upuris cilvēku labā ir pilnīgs un pabeigts, ka atpirkšanas nosacījumi tagad ir piepildīti un darbs, kura dēļ Viņš nāca šajā pasaulē, padarīts. Jēzus bija ceļā uz Dieva troni, lai saņemtu godu no eņģeļiem, valdībām un varām Debesīs. Viņš bija uzņēmies Starpnieka amatu. Saņēmis absolūtu varu, Viņš mācekļiem pavēlēja: "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:19,20)
Jūdu tautai bija uzticēta svētās patiesības glabāšana, bet farizejiskums viņus pārvērta par visnorobežotāko un visfanātiskāko nāciju cilvēcē. Viss, kas vien bija saistīts ar priesteriem un rakstu mācītājiem - viņu apģērbs, ieradumi, ceremonijas un tradīcijas - tos padarīja nepiemērotus būt par gaismu pasaulei. Tādēļ Kristus saviem mācekļiem uzdeva sludināt ticību un Dieva pielūgšanu, kurā nav sabiedrības šķiru vai atsevišķu tautu reliģijas, - tā ir piemērota visiem cilvēkiem, visām tautām un ļaužu šķirām.
Pirms Kristus šķīrās no mācekļiem, viņš nepārprotami izskaidroja savas valstības raksturu. Viņš atgādināja tiem visu, ko jau agrāk par to bija runājis un apliecināja, ka nav nācis, lai šajā pasaulē uzceltu laicīgu valsti, bet gan garīgu, un ka Viņš nekad uz Dāvida troņa nevaldīs kā šīs zemes ķēniņš. Viņš vēlreiz tiem atvēra Svētos Rakstus, norādīdams, ka par Viņa ciešanām jau agrāk bija izlemts Debesu apspriedēs starp Tēvu un Dēlu. Par to jau iepriekš bija pravietojuši Svētā Gara iedvesmoti vīri. Jēzus sacīja: "Redziet, kā ir piepildījies viss, ko esmu teicis par to, ka Es kā Mesija tikšu noraidīts. Viss, ko Es jums esmu stāstījis par ciešanām, pazemojumu un nāvi, kādā Man jāmirst, - tas viss tā arī ir noticis. Trešajā dienā Es esmu uzcēlies. Pētiet rūpīgāk Svētos Rakstus, un jūs redzēsit, ka šajās lietās ir piepildījusies katra detaļa, kas pravietojumos par Mani minēta."
Kristus aicināja mācekļus darīt uzticēto darbu, iesākot no Jeruzālemes. Jeruzāleme bija tā vieta, kur notika Viņa apbrīnojamā pazemošanās cilvēces labā. Tur Viņš cieta, tika atmests un notiesāts uz nāvi. Jūdu zeme bija Viņa dzimtene. Tur, ietērpts cilvēka miesā, Viņš staigāja starp citiem cilvēkiem, un tikai nedaudzi nojauta, cik tuvu zemei bija pienākušas Debesis, kad Jēzus atradās viņu vidū. Mācekļu darbam vajadzēja iesākties Jeruzālemē.
Ņemot vērā visas Kristus ciešanas un to, ka netika atzītas Viņa pieliktās pūles, mācekļi varēja izlūgties citu, daudzsološāku darba lauku, bet tie tomēr tā nedarīja. Mācekļiem tagad vajadzēja apstrādāt tieši to zemi, kurā Jēzus bija kaisījis patiesības sēklu, lai tā varētu uzdīgt un nest bagātīgus augļus. Jūdu ienaida un skaudības dēļ viņiem savā darbā būs jāsastopas ar vajāšanām, bet to pašu bija cietis viņu Mācītājs, tādēļ arī tie nedrīkstēja izvairīties. Pirmos žēlastības piedāvājumus vajadzēja sniegt Pestītāja slepkavām.
Turklāt Jeruzālemē bija daudzi, kas klusībā ticēja Jēzum un daudzi, kurus bija maldinājuši priesteri un rakstu mācītāji. Arī tiem bija jāpasludina Evaņģēlijs. Šos ļaudis vajadzēja aicināt atgriezties. Sevišķi skaidri bija jāuzsver brīnišķā patiesība, ka grēku piedošana iegūstama vienīgi no Kristus. Kamēr Jeruzālemi vēl saviļņoja iepriekšējo nedēļu notikumi, Evaņģēlija pasludināšanai tur vajadzēja būt visdziļākajam iespaidam.
Bet darbam nav jāapstājas Jeruzālemē. Tam jāizplatās līdz pasaules vistālākajām vietām. Kristus saviem mācekļiem sacīja: "Jūs bijāt liecinieki Manai uzupurīgajai dzīvei šajā pasaulē. Jūs redzējāt Manas pūles Israēla labā. Kaut gan tie negribēja nākt pie Manis, lai tiem būtu dzīvība, kaut gan priesteri un rakstu mācītāji rīkojās pēc sava prāta un no Manis atteicās, kā Svētajos Rakstos jau iepriekš bija norādīts, tiem vēl tiks dota viena izdevība pieņemt Dieva Dēlu. Jūs esat redzējuši, ka Es labprāt pieņemu visus, kas nāk pie Manis, izsūdzot savus grēkus. Tos, kas pie Manis nāk, Es neizdzīšu ārā. Visi, kas grib, var tikt salīdzināti ar Dievu un var saņemt mūžīgu dzīvību. Šo žēlastības vēsti Es uzticu jums, saviem mācekļiem. Tā vispirms jāpasniedz Israēlam un tad visām tautām, valodām un ļaudīm. To sludiniet jūdiem un pagāniem. Visiem, kas tic, jātiek savienotiem vienā draudzē."
Ar Svētā Gara dāvanu mācekļiem bija jāsaņem varens spēks. Zīmēm un brīnumiem bija jāapstiprina viņu liecība. Brīnumdarbus darīja nevien apustuļi, bet arī tie, kas pieņēma viņu vēsti. Jēzus apsolīja: "Manā vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli." (Marka 16:17,18)
Tajos laikos bieži tika izmantota inde. Cilvēki, kam nekas nebija svēts, nevilcinājās šādā veidā atbrīvoties no tiem, kas aizšķērsoja ceļu viņu savtīgajiem plāniem. Jēzus zināja, ka arī Viņa mācekļu dzīvībai kādreiz draudēs tādas briesmas. Daudzi domās, ka, nogalinādami Jēzus lieciniekus, tie izdara pakalpojumu Dievam. Tādēļ Viņš apsolīja pasargāt tos no šīm briesmām.
Mācekļiem vajadzēja saņemt to pašu spēku, kāds bija Jēzum - dziedināt "visas slimības un sērgas tautā". (Mat. 4:23; 9:6) Kristus vārdā dziedinādami ziskās kaites, tie liecinās par Viņa spēku dziedināt dvēseli. Tika apsolītas arī jaunas spējas. Tā kā mācekļiem būs jāsludina citām tautām, tad tie saņems spējas runāt citās valodās. Apustuļi un viņu biedri bija neizglītoti cilvēki, tomēr pēc Svētā Gara izliešanas Vasarsvētku dienā viņu runa, neatkarīgi no tā, vai tā tika teikta savā dzimtajā vai svešas tautas valodā, kļuva tīra, vienkārša un pareiza gan formas, gan satura ziņā.
Tā Kristus saviem mācekļiem uzticēja noteiktu uzdevumu. Viņš visā pilnībā nodrošināja darba iespējas un pats uzņēmās atbildību par tā sekām. Kamēr tie paklausīs Viņa norādījumiem un darbosies vienoti ar Viņu, tie nepiedzīvos neveiksmi. "Ejiet pie visām tautām", Viņš pavēlēja. "Ejiet līdz vistālākajām pasaules apdzīvotajām vietām un ziniet, ka Es arī tur būšu pie jums. Strādājiet ticībā un pilnā paļāvībā, jo nekad nevar pienākt tāds laiks, kad Es jūs pamestu."
Mācekļiem dotais uzdevums attiecas uz visiem ticīgajiem, uz visiem Kristum uzticīgajiem līdz pat laika beigām. Ir liktenīga kļūda domāt, ka dvēseļu glābšanas darbs jāveic vienīgi iesvētītiem sludinātājiem. Prieka vēsts ir uzticēta visiem, kurus skāris Svētā Gara iedvesmojošais spēks. Visi, kas saņem dzīvību no Kristus, ir aicināti darboties, lai glābtu līdzcilvēkus. Šī darba dēļ tika dibināta draudze, un visi, kas uzņemas tās svētos solījumus, līdz ar to ir solījušies kļūt par Kristus darbabiedriem.