Uzceldamies no kapa, Kristus sev līdzi izveda lielu gūstekņu pulku. Viņam mirstot, zemestrīce bija atvērusi to kapus, un, kad Viņš cēlās augšā, arī tie iznāca ārā līdz ar Viņu. Tie bija kādreizējie Dieva darba biedri, kas par savu uzticīgo liecību bija samaksājuši ar dzīvību. Tagad tiem vajadzēja liecināt par To, kurš viņus uzmodināja.
Savas kalpošanas laikā Jēzus uzmodināja daudzus mirušos. Viņš uzmodināja atraitnes dēlu Nainā, sinagogas priekšnieka meitiņu un Lācaru. Tomēr tie netika ietērpti nemirstībā. Pēc uzmodināšanas viņi joprojām bija pakļauti nāvei. Bet tie, kas iznāca no kapa līdz ar Kristus augšāmcelšanos, tika uzcelti mūžīgai dzīvei. Tie līdz ar Viņu pacēlās Debesīs kā pierādījums Viņa uzvarai pār nāvi un kapu. "Šie," sacīja Kristus, "nav vairs sātana cietumnieki, jo Es tos esmu atpircis. Es tos esmu izvedis no kapa kā sava spēka pirmdzimtos, lai tie ir, kur Es esmu, lai tie nekad vairs nepiedzīvo bēdas un nāvi."
Šie cilvēki aizgāja uz pilsētu un daudziem stāstīja, ka Kristus ir uzcēlies no nāves un tie ir uzmodināti līdz ar Viņu. Tādā veidā svētā augšāmcelšanās patiesība tika padarīta nemirstīga. Augšāmcēlušies svētie apliecināja, ka vārdi "tavi mirušie dzīvos, arī Manējo mirušās miesas" ir patiesi. Viņu augšāmcelšanās atainoja pravietojuma piepildīšanos nākotnē: "Mostieties un gavilējiet jūs, kas dusat pīšļos! Jo tava rasa ir kā zaļojoša lauka rasa; zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai." (Jes. 26:19)
Tiem, kas tic, Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Mūsu Pestītājā ir atjaunota dzīvība, kas tika zaudēta līdz ar grēku, jo Viņā ir dzīvība, un Viņš var darīt dzīvu, kuru vēlas. Viņam ir dotas tiesības dāvāt nemirstību. Dzīvību, ko Viņš atdeva, būdams cilvēka miesā, Viņš atkal ņēma, lai dotu to cilvēcei. "Es esmu nācis, lai tiem būtu dzvība un pārpilnība," sacīja Kristus. "Kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, viņā kļūs par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei." "Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā." (Jāņa 10:10; 4:14; 6:54)
Tiem, kas tic, nāve nav nekas sevišķs. Kristus par to runāja kā par īsu mirkli. "Ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs ne mūžam!" Kristietim nāve ir tikai miegs, mirklis klusuma un tumsas. Dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā, un, kad "atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu." (Jāņa 8:51; Kol. 3:4)
Mirušie dzirdēja balsi, kas pie krusta sauca: "Viss piepildīts!" Tās skaņas pārvarēja kapu sienas un aicināja dusošos celties. Tieši tāpat būs tad, kad Kristus balss atskanēs no Debesīm. Šī balss sasniegs kapus un tos atvērs, un Kristū mirušie celsies augšā. Pestītāja augšāmcelšanās brīdī tika atvērti tikai nedaudzi kapi, bet Viņa otrās atnākšanas laikā visi dārgie mirušie dzirdēs Viņa balsi un iznāks ārā uz godības pilnu nemirstīgu dzīvi. Tas pats spēks, kas no nāves uzmodināja Kristu, uzmodinās arī draudzi un pagodinās to līdz ar Viņu pāri visām valdībām un varām, pāri ikvienam vārdam nevien šajā pasaulē, bet arī tajā, kas vēl nāks.