Ne Jāzeps, ne Nikodēms nebija Jēzu atklāti atzinuši, Viņam dzīvam esot. Tie saprata, ka tāds solis tos būtu izslēdzis no Sinedrija, bet tie cerēja Viņu pasargāt ar savu ietekmi šīs padomes sēdēs. Kādu laiku likās, ka tas izdodas, bet viltīgie priesteri, redzēdami viņu labvēlīgo attieksmi pret Kristu, šos plānus izjauca. Tie Jēzu notiesāja un nodeva krustā sišanai, viņiem klāt neesot. Tagad, kad Jēzus bija miris, tie vairs neslēpa savu pieķeršanos Viņam. Kad mācekļi baidījās atklāti darīt zināmu, ka ir Viņa sekotāji, Jāzeps un Nikodēms tiem drosmīgi nāca palīgā. Šo bagāto un godājamo vīru līdzdalība tobrīd bija ļoti vajadzīga. Tie mirušā Kunga labā spēja izdarīt to, kas trūcīgajiem mācekļiem nebija iespējams. Viņu bagātība un iespaids tos lielā mērā arī pasargāja no priesteru un rakstu mācītāju ļaunprātības.
Uzmanīgi un godbijīgi tie ar savām rokām noņēma Jēzus ķermeni no krusta. Līdzcietības asaras neatturami ritēja pār viņu vaigiem, redzot Kunga sasisto un cirtienu brūcēm klāto augumu. Jāzepam piederēja jauns klintī izcirsts kaps. To viņš glabāja sev, bet tā kā tas atradās tuvu Golgātai, tad tagad sagatavoja to Jēzum. Jēzus ķermenis kopā ar Nikodēma atnestajām svaidāmajām zālēm tika rūpīgi ietīts audeklā un aiznests uz kapu. Tur šie trīs mācekļi iztaisnoja savilktos locekļus un salika caururbtās rokas uz nekustīgajām krūtīm. Galilejas sievietes nāca pārbaudīt, vai ar viņu mīļotā Skolotāja nedzīvo ķermeni ir izdarīts viss nepieciešamais. Tās vēl noskatījās, kā kapa ieejai priekšā tika aizvelts smags akmens, un atstāja Pestītāju dusēt. Sievietes bija pēdējās pie krusta un pēdējās pie Kristus kapa. Vakaram iestājoties, Marija Magdalēna un pārējās Marijas vēl kavējās pie sava Kunga atdusas vietas, gaužām sāpju asarām apraudādamas Tā likteni, kuru viņas tik ļoti mīlēja. "Tad, atpakaļ griezušās, (..) sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības." (Lūk. 23:56)
Gan sērojošajiem mācekļiem, gan priesteriem, gan rakstu mācītājiem un visai tautai šis sabats bija neaizmirstams. Sataisāmās dienas vakarā, saulei rietot, atskanēja bazūnes, vēstīdamas, ka iesācies sabats. Pasā svētki tika svinēti tāpat, kā tas tika darīts jau gadsimtiem ilgi, kamēr Tas, uz kuru tie norādīja, bezdievīgu roku nonāvēts, dusēja Jāzepa kapā. Sabatā dievnama pagalmi bija ļaužu pārpildīti. Tur bija arī no Golgātas atnākušais augstais priesteris, ģērbies savā krāšņajā amata tērpā. Priesteri baltās cepurēs rosīgi izpildīja savus pienākumus. Tomēr daži klātesošie neguva mieru, kad kā grēku upuris tika pienestas vēršu un āžu asinis. Tie neapzinājās, ka īstenība jau ir sastapusies ar simbolu, ka par pasaules grēkiem tagad pienests mūžīgs upuris. Tie nezināja, ka ēnas kalpošanas ceremoniju pildīšanai turpmāk vairs nebūs nekādas vērtības. Tomēr vēl nekad agrāk šīs ceremonijas neizraisīja tik pretrunīgas jūtas. Bazūnes, mūzikas instrumenti un dziedātāju balsis atskanēja tikpat dzidri un skaļi kā vienmēr, tikai visur bija jaušama kāda dīvaina noskaņa. Ļaudis cits pēc cita apvaicājās par kādu ārkārtēju notikumu. Līdz šim Vissvētākā vieta no visu skatiem tika rūpīgi sargāta. Tagad tā bija atklāta. No tīriem liniem austais, zeltā un purpurā darinātais gobelēnveida priekškars bija pārplēsts no augšas līdz apakšai. Vieta, kur Jehova, atklādams savu godību, satikās ar augsto priesteri, vieta, kas kalpoja Dieva svētajai audiencei, tagad stāvēja atvērta un visu skatieniem pieejama - kā vieta, ko Kungs vairs neatzīst. Ar drūmām priekšnojautām priesteri pildīja kalpošanu. Vissvētākās vietas bijājamā noslēpuma atsegšana biedēja tos ar tuvojošās nelaimes draudiem.
Daudzus nodarbināja Golgātas skatu izraisītās pārdomas. No krustā sišanas līdz augšāmcelšanās dienai daudzas acis bez miega nenogurstoši pētīja pravietojumus - vieni, lai izprastu pašreiz svinamo svētku īsto nozīmi, citi, lai atrastu pierādījumus, ka Jēzus nav bijis Tas, par ko Viņš sevi apliecināja, un vēl citi, sāpju sagrauztām sirdīm meklēja apstiprinājumu, ka Viņš bija īstais Mesija. Kaut arī Raksti tika pētīti ar dažādiem nolūkiem, visi pārliecinājās par vienu un to pašu patiesību - iepriekšējo dienu notikumos ir piepildījušies pravietojumi, un krustā sistais ir bijis pasaules Pestītājs. Daudzi, kas tobrīd vēl piedalījās dievkalpojumā, turpmāk nekad vairs neapmeklēja Pasā svētku ceremonijas. Pat daudzi priesteri bija pārliecināti par Kristus īsto sūtību. Viņu pravietojumu pētīšana nebija veltīga, un pēc Jēzus augšāmcelšanās tie apliecināja, ka Viņš ir Dieva Dēls.
Redzēdams Jēzu paaugstinātu pie krusta, Nikodēms atcerējās vārdus, ko Viņš bija sacījis naktī Eļļas kalnā: "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Šajā sabata dienā, kad Kristus gulēja kapā, Nikodēmam bija izdevība to pārdomāt. Viņš tagad bija saņēmis daudz skaidrāku gaismu, un Jēzus runātie vārdi vairs nelikās neizprotami. Viņš juta, ka ir daudz zaudējis, nepievienodamies Pestītājam dzīves laikā. Tagad tas kavējās atmiņās pie Golgātas notikumiem. Kristus aizlūgums par saviem slepkavām un Viņa atbilde uz mirstošā ļaundara lūgšanu dziļi aizkustināja izglītotā Sinedrija locekļa sirdi. Viņš vēlreiz uzlūkoja Pestītāju Viņa nāves cīņā, vēlreiz dzirdēja uzvarā izteiktos pēdējos vārdus: "Viss piepildīts!" Vēlreiz Nikodēma priekšā aizslīdēja skati ar zemestrīces sašķeltām klintīm, satumsušajām debesīm un pārplēsto priekškaru, kas viņa ticību nostiprināja uz visiem laikiem. Tieši tie notikumi, kas mācekļiem lika zaudēt cerību, Jāzepu un Nikodēmu pārliecināja, ka Jēzus ir Dievs. Viņu bailes pārspēja stipras un nešaubīgas ticības drosme.
Nekad Kristus tā nebija saistījis ļaužu uzmanību, kā tagad, kad Viņš bija guldīts kapā. Cilvēki, kā parasti, savus slimniekus un cietējus atveda uz dievnama pagalmu, taujādami: "Kas var mums pateikt, kur ir Jēzus no Nācaretes?" Daudzi bija atnākuši no tālienes, lai satiktos ar To, kurš dziedināja neveselos un uzmodināja mirušos. No visām pusēm atskanēja saucieni: "Mums vajag Kristu, lielo Ārstu!" Priesteri pārbaudīja tos, par kuriem bija aizdomas uz saslimšanu ar lepru. Daudzi bija spiesti dzirdēt, ka viņu vīrus, sievas vai bērnus pasludināja par spitālīgiem, kam vajadzēja atstāt savu ģimenes paspārni un draugu gādību, lai klīstu apkārt un ikvienu brīdinātu ar briesmīgo saucienu: "Nešķīsts, nešķīsts!" Nācarieša Jēzus mīļās rokas, kas nekad neatteicās dziedinot pieskarties spitālīgajiem, tagad bija saliktas mierā uz Viņa krūtīm. Lūpas, kas uz lūgumiem atbildēja ar iepriecas vārdiem: "Es gribu, topi šķīsts!" (Mat. 8:3), tagad bija apklusušas. Daudzi veltīgi meklēja līdzcietību un atvieglojumu pie priesteriem un rakstu mācītājiem. Likās, ka slimie bija apņēmušies Kristu atkal atgriezt dzīvē, jo tie pēc Viņa jautāja ar lielu neatlaidību un nopietnību. Tie vienkārši nedeva mieru, līdz viņus izdzina no dievnama pagalma un pie vārtiem nostādīja kareivjus, lai tie nelaistu ļaudis, kas tur nāca ar saviem slimajiem un kroplajiem tuviniekiem.
Daudzi cietēji, kas bija atnākuši, lai no Pestītāja saņemtu dziedināšanu, piedzīvoja smagu vilšanos. Ielas pildījās vaimanām. Slimnieki mira, jo trūka Jēzus dziedinošā pieskāriena. Veltīgi bija griezties pie ārstiem, jo nevienam nebija tādas prasmes, kā Tam, kurš gulēja Jāzepa kapā.
Cietēju žēlabas un vaidi tūkstošu apziņā izraisīja pārliecību, ka pasaulei zudis liels gaišums. Drūma un tumša tagad šķita mūsu Zeme bez Kristus. Daudzi, kas, skaļi kliegdami, nesen bija saukuši: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!", tagad saprata, kāds posts pār tiem nācis, un labprāt pievienotos lūgumam: "Dod mums Jēzu!", ja vien Viņš vēl būtu dzīvs.
Kad ļaudis uzzināja, ka priesteri Jēzu ir sodījuši ar nāvi, tie sāka par to interesēties. Tiesāšanas apstākļi tika slēpti, taču, kamēr Jēzus bija kapā, Viņa vārds gāja no mutes mutē; ziņas par ļaunprātīgo pratināšanu un priesteru un rakstu mācītāju necilvēcību izplatījās it visur. Domājoši cilvēki griezās pie šiem priesteriem un rakstu mācītājiem, lai tie izskaidro Vecās Derības pravietojumus par Mesiju, bet tie, pūlēdamies izgudrot kaut kādus melus, atbildot izturējās kā neprātīgi. Pravietojumus, kas norādīja uz Kristus ciešanām un nāvi, tie nespēja izskaidrot, un daudzi jautātāji nonāca pie pārliecības, ka Raksti ir piepildījušies.
Atriebība, kuru priesteri bija iztēlojušies kā saldu, jau bija parādījusi savu rūgtumu. Tie apzinājās, ka ir izpelnījušies nopietnus tautas pārmetumus, un zināja, ka pat tie, kurus viņi bija sakūdījuši pret Jēzu, tagad ir pārbijušies par savu kaunpilno darbu. Lai kā viņi centās sev iestāstīt, ka Jēzus ir krāpnieks, viss bija veltīgi. Daži no tiem bija stāvējuši pie Lācara kapa un redzējuši, kā mirušais tiek atdzīvināts. Nu tie drebēja aiz bailēm, ka tikai Kristus pats neuzceltos no nāves un atkal nenostātos viņu priekšā. Tie bija dzirdējuši Jēzu sakām, ka Viņam ir vara savu dzīvību atdot un t atkal ņemt. Tie atcerējās vārdus: "Noplēsiet šo templi, un Es to trijās dienās atkal uzcelšu." (Jāņa 2:19) Jūda tiem bija atstāstījis, ko Jēzus runāja savā pēdējā ceļojumā uz Jeruzālemi: "Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā, un trešajā dienā Viņš celsies augšā." (Mat. 20:18,19) Šos vārdus dzirdot, tie bija zobojušies un smējušies. Bet tagad viņi saprata, cik tālu Kristus pravietojumi jau piepildījušies. Un, ja Viņš bija apgalvojis, ka trešajā dienā atkal uzcelsies, tad kas vairs varēja apgalvot, ka arī tas nepiepildīsies? Tie gan centās no tādām domām atbrīvoties, bet nespēja. Līdzīgi savam tēvam velnam tie ticēja un drebēja.
Tagad, kad uztraukuma ārprāts bija pārgājis, viņus vajāja atmiņas par Kristu. Tie atcerējās, cik cēls un mierīgs Viņš stāvēja savu ienaidnieku priekšā, bez vaidiem un kurnēšanas, panesdams viņu zaimus un pārestības. Visa tiesāšanas un krustā sišanas norise no jauna slīdēja acu priekšā, radot neatvairāmu pārliecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. Tie jutās tā, it kā Jēzus kuru katru brīdi varētu nostāties viņu priekšā - apsūdzētais tad pārvērstos apsūdzētājā, notiesātais kļūtu par tiesnesi, un nokautais kā taisnīgu sodu pieprasītu savu slepkavu nāvi.