Klusēdami skatītāji gaidīja briesmīgā notikuma beigas. Atspīdēja saule, bet krusts joprojām palika tumsā. Priesteri un rakstu mācītāji paskatījās uz Jeruzālemi; un, raugi, biezais mākonis bija nolaidies pār pilsētu un Jūdejas līdzenumiem. Taisnības Saule, Pasaules Gaisma atrāva savus starus reiz izredzētajai pilsētai - Jeruzālemei. Bojāejai lemto pilsētu apšaudīja Dieva dusmu draudīgie zibeņi.
Pēkšņi tumsa no krusta pacēlās un skanīgā, bazūnei līdzīgā balsī, kas likās atbalsojamies visā radībā, Jēzus sauca: "Viss piepildīts!" "Tēvs, Es nododu savu garu Tavās rokās!" Krustu apņēma gaisma, un Pestītāja seja spīdēja kā saules spožumā. Tad Viņš nolieca galvu uz krūtīm un nomira.
Šausmīgajā tumsā, no Dieva šķietami atstāts, Kristus bija iztukšojis cilvēces posta kausu līdz pašam dibenam. Šajās briesmīgajās stundās Viņš bija balstījies uz agrāk saņemtajiem Tēva labvēlības un atzīšanas pierādījumiem. Viņš pazina sava Tēva raksturu, Viņš saprata Dieva taisnīgumu, Viņa žēlastību un Viņa lielo mīlestību. Ticībā Viņš atrada prieku Tajā, kuram paklausīt bija Viņa lielākais prieks. Kad šādi Jēzus sevi nodeva Dievam, zuda sajūta, ka Tēvs no Viņa būtu novērsies. Kristus uzvarēja ticībā.
Vēl nekad mūsu planēta nebija pieredzējusi tādu skatu. Lielais ļaužu pūlis stāvēja sastindzis un ar aizturētu elpu noraudzījās Pestītājā. Tumsa no jauna nolaidās pār zemi, un bija dzirdama dobja dārdoņa, līdzīga stipriem pērkona grāvieniem. Notika spēcīga zemestrīce. Ļaudis tika sasviesti kopā cits uz cita. Izcēlās neaprakstāms juceklis un panika. Apkārtējos kalnos gruva klintis un dārdēdamas vēlās ielejās. Atvērās kapi, un no savām trūdu gultām tika piecelti mirušie. Visa radība likās sadrūpam pīšļos. Priesteri un rakstu mācītāji, kareivji, soda izpildītāji un ļaudis, aiz bailēm zaudējuši valodu, gulēja, pieplakuši zemei.
Brīdī, kad no Kristus lūpām atskanēja skaļais sauciens: "Viss piepildīts!", daži priesteri veica kalpošanu dievnamā. Bija vakara upura laiks, un nokaušanai pie altāra bija atvests jērs, kas ainoja Kristu. Speciāli pagatavotajā krāšņajā apģērbā tērptais priesteris stāvēja ar paceltu nazi kā Ābrahāms, kad tas gatavojās upurēt savu dēlu. Tauta raudzījās ar saspringtu uzmanību, bet pēkšņi sāka trīcēt un drebēt zeme, jo tuvojās Kungs. Visiem dzirdot, neredzama roka pārplēsa dievnama iekšējo priekškaru no augšas līdz apakšai, atsegdama ļaužu skatiem vietu, ko reiz piepildīja Dieva klātbūtne. Šajā vietā bija mājojusi Dieva godības klātbūtnes gaisma. Šeit virs žēlastības krēsla Dievs bija atklājis savu godību. Neviens, izņemot augsto priesteri, nedrīkstēja pacelt priekškaru, kas šo telpu šķīra no pārējā dievnama, arī pats augstais priesteris tur iegāja vienreiz gadā, lai izdarītu salīdzināšanu par ļaužu grēkiem. Bet nu priekškars ir pārplēsts divos gabalos. Zemes svētnīcas Vissvētākā vieta vairs nav svēta.
Visapkārt bailes un apjukums. Priesteris gatavojas nokaut savu upuri, bet nazis izkrīt no spēku zaudējušās rokas, un jērs aizbēg. Dieva Dēla nāvē simbols bija sastapies ar īstenību. Bija pienests lielais upuris un atvērts ceļš uz Vissvētāko vietu. Visiem bija sagatavots jauns un dzīvs ceļš. Grēcīgajai, bēdu nomāktajai cilvēcei vairs nav jāgaida augstā priestera nākšana. Turpmāk šo kalpošanas darbu kā priesteris un aizstāvis debesu Debesīs izpildīs Pestītājs. Kāda balss it kā sacīja dievlūdzējiem: "Tagad ir izbeigusies visa upurēšana un visi upuri par grēku. Ir atnācis Dieva Dēls, kā savā Vārdā Viņš bija sacījis: "Raugi, Es nāku, grāmatā par Mani ir rakstīts - Tavu prātu darīt, ak Dievs." Viņš "ar savām paša asinīm reizi par visām reizēm iegājis svētnīcā, panākdams mūžīgu pestīšanu." " (Ebr. 10:7; 9:12)