Priesteri saprata, ko tie bija izdarījuši, un lūdza Pilātu uzrakstu nomainīt. Tie sacīja: "Neraksti "Jūdu Ķēniņš", bet, ka Viņš sacījis: "Es esmu jūdu Ķēniņš." " Bet Pilāts, dusmodamies uz sevi par iepriekšējo vājumu un arī tādēļ, ka viņam derdzās skaudīgie un viltīgie priesteri un rakstu mācītāji, dzedri atbildēja: "Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis."
Šo uzrakstu virs Jēzus galvas bija pavēlējusi uzlikt daudz augstāka vara par Pilātu vai jūdiem. Ar to Dievs vēlējas izraisīt cilvēkos pārdomas un mudināt pētīt Svētos Rakstus. Vieta, kur Kristus tika piesists krustā, atradās tuvu pilsētai. Jeruzālemē tobrīd bija sanākuši tūkstošiem ļaužu no daudzām zemēm, un uzrakstam, kas Jēzu no Nācaretes pasludināja par Mesiju, vajadzēja pievērst vispārēju uzmanību. Tā bija reāla patiesība, un to bija rakstījusi Dieva vadīta roka.
Kristus ciešanās pie krusta piepildījās pravietojumi. Vairākus gadsimtus pirms krustā sišanas Pestītājs jau iepriekš bija ziņojis par izturēšanos, ar kādu Viņam būs jāsastopas. Viņš sacīja: "Ap Mani sastājušies suņi, ļaundaru bars Mani ielenc, Manas rokas un kājas ir caururbtas. Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas Manī ar prieku. Viņi dala Manas drēbes savā starpā un par Manu apģērbu met kauliņus." (Ps. 22:17-19) Pravietojums par drēbēm tika piepildīts bez krustā sistā draugu vai ienaidnieku padoma un iejaukšanās. Tās atdeva nāves sodu izpildošajiem karavīriem, un Kristus dzirdēja šo vīru strīdēšanos, kad tie savā starpā centās sadalīt Viņa drēbes. Jēzus svārki bija austi vienā gabalā, un tiem nebija vīļu, tādēļ kareivji sacīja: "Tos nesadalīsim, bet metīsim par tiem kauliņus, kam tie piederēs."
Kādā citā pravietojumā Pestītājs saka: "Kauns Man lauž sirdi, Es izsamistu un nīkstu; Es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu. Taisni otrādi - viņi Man deva ēst žulti, un, kad biju izslāpis, viņi Mani dzirdināja ar etiķi." (Ps. 69:21,22) Tiem, kas izcieta nāves sodu pie krusta, bija atļauts dot zāles, kas notrulina uztveri, lai mazinātu sāpju sajūtu. Tās piedāvāja arī Jēzum, taču pagaršojis Viņš no tām atteicās. Pestītājs nepieņēma neko, kas varētu aptumšot Viņa prātu. Viņam bija stingri jāturas ticībā pie Dieva, jo tas bija Viņa vienīgais spēka avots. Apziņas aptumšošana būtu piekāpšanās sātana priekšā.
Kad Jēzus bija piesists krustā, Viņa ienaidnieki izgāza pret Viņu dusmas. Priesteri, varasvīri un rakstu mācītāji pievienojās pūlim, kas apsmēja mirstošo Pestītāju. Kristību brīdī un apskaidrošanas kalnā bija dzirdama Dieva balss, kas apliecināja, ka Kristus ir Viņa Dēls. Tieši pirms Kristus nodošanas Tēvs vēlreiz runāja, apliecinādams, ka Viņš ir Dievs. Taču tagad Debesu balss klusēja, un nebija dzirdama neviena liecība par labu Kristum. Ļauno cilvēku apvainojumus un ņirgāšanos Viņš cieta viens.
"Ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē!" tie sauca. "Lai palīdz pats sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais!" Kārdinājumu tuksnesī sātans uzbruka ar vārdiem: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē" no dievnama jumta. (Sk. Mat. 4:3,6) Sātans ar saviem eņģeļiem cilvēku izskatā bija arī pie krusta. Ļauno garu virsnieks un viņa pulki sadarbojās ar priesteriem un vadītājiem. Jūdu skolotāji bija noskaņojuši neizglītoto pūli, lai tie izsaka spriedumu par Cilvēku, kuru daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši. Priesteri, tautas vadītāji un sabiedrības zemāko slāņu pūlis bija apvienojušies sātaniskā trakošanā. Reliģiskie vadoņi apvienojās ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tie sekoja viņa pavēlēm.
Ciešanās mirdams, Jēzus dzirdēja katru vārdu, ko priesteri sacīja: "Citus Viņš ir pestījis, un sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla Ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Kristus varēja nokāpt no krusta, bet tieši tāpēc, ka Viņš neglāba pats sevi, grēciniekam ir cerība uz piedošanu un Dieva labvēlību.
Cilvēki, kas sevi dēvēja par pravietojumu skaidrotājiem, apsmejot Pestītāju, atkārtoja tieši tos pašus vārdus, ko dievišķā Inspirācija bija iepriekš pasludinājusi, ka tie šajā gadījumā tiks izteikti. Tomēr savā aklumā šie ļaudis nepamanīja, ka viņi piepilda pravietojumu. "Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: "Es esmu Dieva Dēls." " Tiem, kas to teica, ir prātā nenāca, ka šī liecība izskanēs cauri gadsimtiem. Kaut arī šie vārdi bija ņirgāšanās, tie daudzus pamudināja pētīt Rakstus rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Gudri ļaudis ieklausījās, pētīja, pārdomāja un lūdza Dievu. Tiem nebija miera, līdz, salīdzinājuši dažādas rakstvietas, viņi sāka izprast Kristus misijas nozīmi. Nekad agrāk par Jēzu nebija zināms tik daudz kā tad, kad Viņš bija piesists krustā. Daudziem, kuri redzēja krustā sišanas ainu un dzirdēja Kristus vārdus, sirdīs iespīdēja patiesības gaisma.
Tomēr arī līdz Jēzum Viņa nāves mokās pie krusta nonāca kāds gaismas stars. Tā bija grēkus nožēlojošā noziedznieka lūgšana. Abi līdz ar Jēzu krustā piesistie noziedznieki sākumā Viņu zaimoja. Viens no tiem savās mokās kļuva vēl ļaunāks un izaicinošāks, bet otrs savu attieksmi mainīja. Šis cilvēks nebija rūdīts noziedznieks. Ļauna sabiedrība bija viņu pavedinājusi, bet tas bija mazāk vainīgs kā daudzi no tiem, kas tagad stāvēja pie krusta un ņirgājās par Pestītāju. Tas jau kādreiz bija redzējis Jēzu, dzirdējis Viņa teikto un pārliecinājies par Viņa mācību, bet priesteri un rakstu mācītāji šo cilvēku bija aizvilinājuši projām no Kunga. Cenzdamies noslāpēt radušos pārliecību, tas grēkos iestiga arvien dziļāk un dziļāk, līdz viņu apcietināja un kā noziedznieku notiesāja uz nāvi, piesitot pie krusta. Tiesas namā un ceļā uz Golgātu tas visu laiku atradās kopā ar Jēzu. Viņš dzirdēja Pilāta apstiprinājumu: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu." (Jāņa 19:4) Tas ievēroja dievišķo izturēšanos un Pestītāja žēlastības pilno un piedodošo attieksmi pret saviem mocītājiem. Pie krusta tas dzirdēja, kā daudzi augstākie reliģijas pārstāvji izsmej un apmēda Kungu Jēzu. Viņš redzēja, kā tie krata galvas un klausījās nievājošos vārdus, kurus atkārtoja viņa ciešanu biedrs: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb sevi pašu un mūs!" Viņš dzirdēja, kā daudzi garāmgājēji Jēzu aizstāv. Viņš dzirdēja, kā tie atkārto Jēzus vārdus un stāsta par Viņa darbiem. Un noziedzniekā dzima pārliecība, ka šis Jēzus ir Kristus. Uzrunādams savu biedru, viņš teica: "Arī tu nebīsties Dievu, kas esi tai pašā sodā!" Mirstošajiem ļaundariem vairs nebija jābaidās no cilvēkiem. Bet vienam no tiem uzausa atziņa, ka ir Dievs, kuru jābīstas, ka ir nākotne, kas liek nodrebēt. Viņa dzīve, kas caurcaurēm ir grēka aptraipīta, tūlīt noslēgsies. "Mums gan pareizi notiek," viņš uztraucies turpināja, "jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."
Nu vairs jautājumu nav. Nav šaubu, nav pārmetumu. Kad noziedznieku notiesāja uz nāvi, viņš zaudēja cerību un krita izmisumā, bet nu šo cilvēku saviļņoja jaunas pārdomas. Viņš atceras visu, ko ir dzirdējis par Jēzu - kā Kungs dziedinājis slimos, kā piedevis grēkus. Viņš ir saklausījis pat to ļaužu vārdus, kas Jēzum ticējuši un tagad atnākuši Jēzu pavadīt. Tas ir redzējis un izlasījis uzrakstu virs Pestītāja galvas un ievērojis garāmgājējus to atkārtojam - dažus ar sirdssāpēs trīcošām lūpām, citus ar zaimiem un izsmieklu. Svētais Gars apgaismo viņa prātu un maz pamazām savirknējas vesela pierādījumu ķēde. Sasistajā, apsmietajā un krustā piesistajā Jēzū tas ierauga Dieva Jēru, kas uzņēmies visas pasaules grēkus. Kad šī bezpalīdzīgā, tuvu nāvei nonākusī dvēsele nodod sevi mirstošajam Pestītājam, tās balsī ir dzirdama gan cerība, gan sāpes. "Jēzu," viņš sauc, "piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā!"
Atbilde nevilcinās. Atsaucīgā un melodiskā balsī atskan mīlestības, līdzcietības un spēka pilni vārdi: "Patiesi, Es tev saku šodien, tu būsi ar Mani Paradīzē."
Garajās moku stundās Jēzus ausīs ir skanējuši tikai zaimi un nievas. Viņš ir piesists krustā, bet joprojām turpina plūst dzēlīgas piezīmes un lāsti. Ar kaistošu sirdi Jēzus visu laiku ir ilgojies uztvert kādu ticības apliecinājumu no saviem mācekļiem, tomēr Viņš ir sadzirdējis tikai skumju žēlošanos: "Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs." (Lūk. 24:21) Cik iepriecinošs Pestītājam bija mirstošā noziedznieka ticības un mīlestības apliecinājums! Kad jūdu vadoņi Viņu noliedz, kad pat mācekļi šaubās par Viņa dievišķo izcelsmi, nabaga noziedznieks, uz mūžības sliekšņa stāvot, Jēzu nosauc par Kungu. Daudzi bija gatavi Viņu tā godāt, kad Viņš veica brīnumdarbus, un arī pēc augšāmcelšanās, bet neviens Viņu tā nesauca, kad Viņš mira pie krusta, kā vienīgi grēkus nožēlojošais noziedznieks, kas tika izglābts vienpadsmitajā stundā.
Klātesošie uztvēra vārdus, kuros noziedznieks Jēzu nosauca par Kungu. Viņu uzmanību saistīja grēku nožēlotāja balss noskaņa. Tie, kas krusta pakājē strīdējās par Kristus drēbēm un meta kauliņus par Viņa svārkiem, apstājās, lai ieklausītos. Dusmīgās balsis apklusa. Ar aizturētu elpu tie pavērās augšup uz Kristu, gaidot atbildi no mirstošā lūpām.
Tiklīdz no tām atskanēja apsolījuma vārdi, tumšajā mākonī, kurš, šķiet, apņēma krustu, ielauzās spoža, dzīva gaisma. Noziedznieku, kurš nožēloja grēkus, pārņēma pilnīgs miers, kāds rodas tad, kad cilvēku pieņem Dievs. Pazemotajā stāvoklī, kādā Kristus atradās, Viņš tika pagodināts. Tas, kurš visu acīs bija uzvarēts, īstenībā bija Uzvarētājs. Viņš tika atzīts par grēku nesēju. Cilvēkiem bija vara pār Jēzus cilvēcisko ķermeni. Tie spēja ievainot svēto templi ar ērkšķu vainagu. Tie spēja atņemt Viņam drēbes un strīdēties par to sadalīšanu, taču tie nespēja atņemt Viņam varu piedot grēkus. Mirdams Viņš apliecina savu dievišķo izcelsmi un Tēva godību. Viņa ausis nav kurlas, ka tās nedzirdētu, un Viņa rokas nav par īsu, ka tās nespētu glābt. Kristum pieder ķēnišķa vara uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva.