Kamēr Pilāts vēl vilcinājās, nezinādams, ko darīt, kāds vēstnesis izspiedās cauri pūlim un pasniedza viņam sievas rakstīto zīmīti, kur bija lasāms: "Pielūko, ka tev nekas nav ar šo Taisno, jo es šo nakti sapnī daudz esmu cietusi Viņa dēļ." (Mat. 27:19*)
Pilāta seja nobālēja. Viņu mulsināja paša pretrunīgās jūtas. Bet, kamēr Pilāts vilcinājās, priesteri un rakstu mācītāji vēl vairāk iekvēlināja ļaužu prātus. Pilāts bija spiests rīkoties. Tad viņam ienāca prātā paradums, kas varēja noderēt Kristus atbrīvošanai. Uz šiem svētkiem bija ierasts atbrīvot vienu cietumnieku, ko tauta pati varēja izvēlēties. Šis paradums bija cēlies no pagāniem, un tajā nebija ne ēnas no taisnības, bet jūdi to ļoti vērtēja. Romas varas iestādes tobrīd turēja ieslodzījumā kādu cietumnieku, vārdā Barabu, kam bija piespriests nāvessods. Šis cilvēks sevi bija nosaucis par Mesiju. Tas bija teicis, ka viņam ir vara nodibināt citu iekārtu, lai pasaulē ieviestu kārtību. Sātana pievilts, tas lielījās, ka viņam pieder viss, ko var iegūt ar zagšanu un laupīšanu. Sātana spēkā viņš bija darījis brīnumus, iegūdams piekritējus tautā, un izraisījis sacelšanos pret Romas valdību. Slēpjoties aiz reliģiskas dedzības maskas, tas patiesībā bija rūdīts un pārgalvīgs nelietis, gatavs uz dumpjiem un nežēlību. Dodams iespēju ļaudīm izvēlēties vai nu šo cilvēku, vai nevainīgo Pestītāju, Pilāts cerēja atmodināt taisnības izjūtas. Viņš cerēja izraisīt tautas simpātijas pret Jēzu, neskatoties uz priesteru un rakstu mācītāju pretestību. Pagriezies pret ļaudīm, tas ar vislielāko nopietnību jautāja: "Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, - vai Barabu, vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?"
Kā plēsīgu zvēru rēciens nāca pūļa atbilde: "Atlaid mums Barabu!" Kliegšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka: "Barabu, Barabu!" Domādams, ka ļaudis nav viņu sapratuši, Pilāts vēlreiz precizēja: "Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu jūdu Ķēniņu?" Bet tie no jauna kliedza: "Nost ar šo un atlaid mums Barabu!" "Ko tad lai es daru ar Jēzu, tā saukto Kristu?" Pilāts jautāja. Sabangotais ļaužu pūlis no jauna velnišķi ierēcās. Ļaužu vidū atradās ļaunie gari cilvēku izskatā, un ko gan citu tad varēja gaidīt kā atbildi: "Sit Viņu krustā!"
Pilāts bija uztraukts un noraizējies. Viņš nebija domājis, ka viss beigsies tā. Viņš sarāvās no domas, ka nevainīgs cilvēks viņam būtu jāpakļauj visapkaunojošākajam un nežēlīgākajam nāves sodam, kādu vien var piespriest. Kad kliegšana kaut cik aprima, viņš uzrunāja ļaudis, sacīdams: "Ko tad Viņš ļauna darījis?" Bet lieta bija aizgājusi pārāk tālu, lai vēl strīdētos. Tie negribēja redzēt Kristus nevainības pierādījumus, bet gan panākt Viņa notiesāšanu.
Pilāts joprojām centās Viņu glābt. "Viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas vainas neatrodu, tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist." " Bet jau Viņa atbrīvošanas pieminēšana vien pūlī izraisīja desmitkārt lielāku trakošanu. "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" tie brēca. Arvien skaļāka un niknāka bija kļuvusi vētra, ko izraisīja Pilāta nenoteiktība.
Tad Jēzu, līdz nāvei nogurušu un brūcēm apklātu, vēlreiz pēra ar pletni pūļa priekšā. "Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir, pārvaldnieka namā, un sasauca visu pulku. Un tie Viņam apvelk purpura mēteli un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā un sāka Viņu sveicināt: "Sveiks, jūdu Ķēniņ!" (..) un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja, un Viņu pielūdza." Reizi pa reizei kāda ļauna roka paķēra niedri, kas bija ielikta Jēzus rokā, un sita pa Viņam uzlikto kroni, iedzenot ērkšķus deniņos tā, ka asins pilieni ritēja lejup pa Viņa vaigu un bārdu.
Brīnieties, Debesis! Noraugies pārsteigumā, ak zeme! Lūk, apspiedējs un apspiestais! Pasaules Pestītāju ielenc satracināts pūlis. Izsmiekls un zobgalības mijas ar rupjiem zaimu zvērestiem. Cietsirdīgais pūlis ņirgājas par Viņa vienkāršo piedzimšanu un pazemīgo dzīvi. Tiek apsmiets Kristus apliecinājums, ka Viņš ir Dieva Dēls, un no daudzām mutēm var dzirdēt rupjus jokus un apvainojošus izteicienus.
Šajā ļaunajā rīcībā nežēlīgo pūli vadīja sātans. Viņa nolūks bija, ja vien iespējams, izaicināt Pestītāju atriebties vai arī piespiest Viņu izdarīt kādu brīnumu, lai atbrīvotu sevi un tādējādi izjauktu pestīšanas plānu. Viens traips Viņa kā cilvēka dzīvē, viena kļūda, cilvēka miesā nesot šausmīgo pārbaudījumu, un Dieva Jērs būtu kļuvis par nepilnīgu upuri, kā rezultātā vairs nebūtu iespējama cilvēces atpirkšana. Bet Tas, kurš ar vienu vienīgu pavēli būtu varējis atsaukt sev palīgā Debesu karapulkus, kurš ar vienu savas dievišķās godības uzliesmojumu būtu varējis šausmās padzīt šo pūli no savām acīm, pilnīgi mierīgi padevās, lai saņemtu visrupjākos apvainojumus un nicināšanu.
Kā pierādījumu tam, ka Kristus ir Dievs, ienaidnieki no Viņa pieprasīja brīnumu. Taču viņi saņēma daudz lielākus pierādījumus, nekā bija meklējuši. Kā cietsirdība Kristus spīdzinātājus pazemoja, laupīdama tiem cilvēka cieņu un pielīdzinādama sātanam, tā Kristus lēnprātība un pacietība paaugstināja Viņu pāri cilvēkiem un pierādīja Viņa dievišķo izcelsmi. Pazemojumi bija Pestītāja paaugstināšanas ķīla. Agonijas asins lāses, kas no Viņa ievainotās pieres ritēja pa vaigiem un bārdu, bija ķīla Viņa svaidīšanai ar "prieka eļļu" par mūsu lielo Augsto Priesteri. (Ebr. 1:9)
Sātans bija ļoti saniknots, kad redzēja, ka, neskatoties uz visām pārestībām, Pestītāja lūpas nebija pavērušās, lai kurnētu. Kaut arī Jēzus bija pieņēmis cilvēka dabu, Viņu stiprināja dievišķā izturība; Viņš nevienā lietā neatkāpās no sava Tēva gribas.
Nododams Jēzu pēršanai ar pletni un apsmiešanai, Pilāts gribēja panākt ļaužu līdzjūtību. Viņš cerēja, ka tie šo sodu uzskatīs par pietiekami lielu un pat priesteru ļaunās prasības būs apmierinātas. Bet jūdu jūtīgā uztvere pamanīja šo pārvaldnieka vājību - sodīt cilvēku, kas atzīts par nevainīgu. Tie saprata, ka Pilāts mēģina glābt apcietinātā dzīvību, un bija apņēmušies nepieļaut, ka Jēzu atbrīvo. No tā jūdi izdarīja secinājumu, ka Pilāts Jēzu pēris, lai izpatiktu viņiem, tādēļ tie bija pārliecināti, ka, neatlaidīgi uzstājot savu, tie to arī panāks.
Tad Pilāts aizsūtīja pēc Barabas, lai arī to atvestu uz tiesas namu. Viņš nostādīja abus cietumniekus līdzās un, norādīdams uz Pestītāju, svinīgā, lūdzošā balsī sacīja: "Redziet, kāds Cilvēks!" "Es Viņu vedu pie jums ārā, lai jūs zinātu, ka es nekādas vainas pie Viņa neatrodu."
Tur stāvēja Dieva Dēls, līdz jostas vietai kails, tērpts apsmiekla drēbēs un ar ērkšķu kroni galvā. Uz Viņa muguras bija redzamas garas nežēlīgu cirtienu brūces, no kurām tecēja asinis. Arī seja bija asinīm notraipīta, un tajā iezīmējās liels nogurums un sāpes, bet nekad tā nebija izskatījusies tik skaista kā tagad. Pestītāja seja nebija dusmās pārvērsta pretinieku priekšā. Ikkatrs vaibsts pauda lēnprātību, padošanos un vissirsnīgāko līdzjūtību pret saviem cietsirdīgajiem ienaidniekiem. Viņa stājā nebija gļēvuma; tur bija jaušams pacietības pilns spēks un cēlums. Krass pretstats bija blakus stāvošais cietumnieks. Katrs Barabas sejas pants liecināja par to, ka viņš ir rūdīts noziedznieks. Kontrasts atstāja iespaidu uz ikvienu skatītāju. Daži klātesošie raudāja. Kad tie noskatījās uz Jēzu, viņu sirdis pildīja līdzcietība. Pat priesteri un rakstu mācītāji bija pārliecināti, ka Viņš ir tas, par ko sevi apliecināja.
Visi Kristu apsargājošie romiešu karavīri nebija cietsirdīgi un nejūtīgi; daži nopietni pētīja Pestītāja seju, cenzdamies saskatīt kaut vienu detaļu, kas liecinātu, ka Viņš tiešām ir noziedznieks vai bīstams cilvēks. Laiku pa laikam tie pagriezās un nicinoši paskatījās uz Barabu. Nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, kas tas par cilvēku. Tad tie atkal pievērsās Tam, kuru tiesāja. Ar dziļu līdzjūtību tie vēroja dievišķo Cietēju. Kristus klusā padevība šo skatu neizdzēšami ierakstīja viņu atmiņā, un tas tur palika, iekams tie vai nu Viņu apliecināja par Kungu, vai arī, Viņu atmezdami, paši lēma sev likteni.
Pestītāja nenogurstošā pacietība Pilātā radīja izbrīnu. Viņš nešaubījās, ka šī Cilvēka izskats, pretstatā Barabam, izraisīs jūdu līdzcietību. Bet viņš nesaprata priesteru fanātisko naidu pret To, kurš, būdams pasaules Gaisma, bija atklājis viņu tumsu un maldus. Pūli tie bija sakūdījuši līdz ārprāta niknumam, un priesteri, rakstu mācītāji un ļaudis atkal atsāka šausmīgo kliegšanu: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!" Beidzot, viņu ārkārtīgās nežēlības dēļ zaudējis pacietību, Pilāts izmisis izsaucās: "Ņemiet jūs Viņu un sitiet krustā! Jo es pie Viņa vainas neatrodu!"
Lai gan nežēlīgi skati viņam nebija sveši, tomēr romiešu pārvaldnieks izjuta līdzcietību pret nomocīto cietumnieku, kas, notiesāts un pērts, ar asiņojošu galvu un saplosītu muguru, saglabāja stāju, kāda pienākas ķēniņam uz troņa. Bet priesteri paziņoja: "Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš sevi darījis par Dieva Dēlu." (Jāņa 19:7)
Pilāts nobijās. Viņam nebija pareiza priekšstata par Kristu un Viņa misiju, taču viņam bija zināma ticība Dievam un pār cilvēkiem augstāk stāvošām būtnēm. Doma, kas jau reiz viņam bija ienākusi prātā, tagad kļuva arvien noteiktāka. Viņš pie sevis sprieda, vai tikai tā nevarētu būt kāda dievišķa būtne, kas tagad stāv viņa priekšā, izsmiekla drēbēs tērpta un ar ērkšķu kroni kronēta.
Viņš vēlreiz iegāja tiesas namā un jautāja Jēzum: "No kurienes Tu esi?" Jēzus neatbildēja. Pestītājs ar Pilātu bija brīvi sarunājies, paskaidrodams tam savu patiesības liecinieka misiju. Pilāts nebija ņēmis vērā šo patiesības gaismu. Viņš nebija pareizi izmantojis savu augstā tiesneša amatu, jo savus principus un autoritāti bija upurējis pūļa prasībām. Citas gaismas, ko sniegt Pilātam, Jēzum vairs nebija. Aizvainots par klusēšanu, Pilāts augstprātīgi sacīja: "Vai Tu ar mani nerunā? Vai Tu nezini, ka man ir vara Tevi atlaist un vara Tevi sist krustā?"
Tad Jēzus atbildēja: "Tev nebūtu nekādas varas pār Mani, ja tā tev nebūtu dota no augšienes, tāpēc tam, kas Mani tev nodevis, ir lielāks grēks."