Mat. 27:2,11-31; Marka 15:1-20; Lūk. 23:1-25; Jāņa 18:28-40; 19:1-16
[723] Romas ieceltā pārvaldnieka Pilāta tiesas namā Kristus stāv sasiets kā cietumnieks. Ap Viņu ir karavīru sardze, un zāli ātri piepilda skatītāji. Tieši pretī ieejai ārā stāv Sinedrija locekļi, priesteri, rakstu mācītāji, vecākie un pulks ļaužu.
Notiesājusi Jēzu, Sinedrija padome bija ieradusies pie Pilāta, lai panāktu sprieduma apstiprināšanu un izpildīšanu. Bet šie jūdu vadītāji negribēja ieiet Romas tiesas namā. Pēc viņu ceremoniālās bauslības likumiem tie tādējādi būtu apgānījušies un nevarētu piedalīties Pasā svētku mielastā. Savā aklumā tie nesaprata, ka asinskārais ienaids jau sen bija piesārņojis viņu sirdis. Tie neaptvēra, ka Kristus ir īstais Pasā Jērs un ka, atsakoties no Viņa, lielajiem svētkiem viņu dzīvē vairs nav nekādas nozīmes.
Kad Pestītāju ieveda tiesas zālē, Pilāts Viņam uzmeta nelaipnu skatienu. Romas iecelto pārvaldnieku steigšus bija izsaukuši no guļamistabas, un viņš gribēja savu pienākumu paveikt pēc iespējas ātrāk. Viņš bija gatavs pret cietumnieku uzstāties ar visu tiesneša bardzību. Pieņēmis visstingrāko sejas izteiksmi, Pilāts pagriezās, lai redzētu cilvēku, kura nopratināšanas dēļ viņš tik agri bija iztraucēts no miega. Viņš saprata vienīgi to, ka tam jābūt kādam, ko jūdu varasvīri grib pēc iespējas ātrāk notiesāt un sodīt.
Pilāts pavērās uz apsūdzētājiem, un tad viņa skats pārbaudoši apstājās pie Jēzus. Savā laikā viņš bija kārtojis visdažādāko noziedznieku lietas, bet vēl nekad pie viņa nebija atvests tik krietns un cēls cilvēks. Pestītāja sejā tas nespēja saskatīt ne vainas apziņu, ne bailes, ne spītību, nedz izaicinājumu. Viņš ieraudzīja Cilvēku ar mierīgu un cieņas pilnu stāju, kura sejas izteiksme nesa nevis nozieguma, bet gan Debesu zīmogu.
Kristus stāja Pilātu ietekmēja labvēlīgi. Viņā pamodās vislabākās jūtas. Par Jēzu un Viņa darbiem tas jau bija dzirdējis. Sieva bija stāstījusi par Galilejas pravieti, kas dziedina slimos un uzmodina mirušos. Tagad tas viss kā sapnis atausa Pilāta atmiņā. Viņš atcerējās no vairākiem avotiem saņemtās vēstis un nolēma prasīt no jūdiem paskaidrojumu, par ko tie apsūdz šo apcietināto.
"Kas ir šis Vīrs un kāpēc jūs Viņu esat atveduši?" tas jautāja. "Kādas apsūdzības jūs pret Viņu uzturat?" Jūdi izskatījās apmulsuši. Zinādami, ka nespēs pamatot savu apsūdzību pret Kristu, tie nevēlējās lietas atklātu izskatīšanu, tādēļ atbildēja, ka Viņš esot krāpnieks, Jēzus no Nācaretes.
Vēlreiz Pilāts jautāja: "Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo Cilvēku?" Priesteri neatbildēja uz viņa jautājumu, bet tikai dusmīgi izsaucās: "Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu tev nebūtu nodevuši!" Ja tautas vadītāji, Sinedrija locekļi, tev atved cilvēku, kurš pēc viņu domām pelnījis nāvi, vai tad vēl ir vajadzīga apsūdzība? Tie cerēja Pilātu ietekmēt, norādot uz savu autoritāti, lai nepratinot panāktu viņa piekrišanu savai prasībai. Viņiem bija nepieciešams tikai sprieduma apstiprinājums, jo tie pavisam labi zināja, ka ļaudis, kas bija redzējuši Kristus brīnumdarbus, varēja pastāstīt pavisam ko citu - pretēju viņu sacītajiem meliem.
Priesteri domāja, ka ar raksturā vājā un svārstīgā Pilāta palīdzību tie bez grūtībām varēs īstenot savus plānus. Pirms tam viņš jau vairākkārt steigā bija parakstījis nāves spriedumus, notiesādams cilvēkus, par kuriem priesteri zināja, ka tie nav pelnījuši nāvi. Viņa skatījumā viena cietumnieka dzīvībai bija maza vērtība, un nebija lielas nozīmes, vai tas bija vainīgs, vai ne. Priesteri cerēja, ka Pilāts Jēzum piespriedīs nāvi bez Viņa nopratināšanas, un to viņi izlūdzās kā labvēlību savu lielo nacionālo svētku gadījumā.
Bet šoreiz apsūdzētajā bija kaut kas tāds, kas Pilātu no tā atturēja. Viņš neuzdrošinājās tā rīkoties. Viņš saprata priesteru nolūku un atcerējās, ka nesen Jēzus uzmodināja Lācaru, cilvēku, kurš bija miris jau pirms četrām dienām. Tādēļ Pilāts nolēma neparakstīt nāves spriedumu, kamēr nebūs uzzinājis Jēzum izvirzīto apsūdzību un noskaidrojis, vai to var pierādīt.
"Ja jūsu tiesa ir pietiekama," tas teica, "kāpēc tad jūs sagūstīto vedat pie manis?" "Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!" Tādā veidā piespiesti, priesteri atzinās, ka viņi spriedumu jau ir iznesuši un, lai tas stātos spēkā, nepieciešams tikai Pilāta apstiprinājums. "Kāds ir jūsu spriedums?" jautāja Pilāts. "Nāve," tie atbildēja, "bet mums nav atļauts nāvessodu izpildīt." Tie lūdza Pilātu atzīt viņu lēmumu par Kristus sodāmību un izpildīt viņu spriedumu. Atbildību par sekām tie bija gatavi uzņemties paši.
Pilāts nebija ne taisns, ne apzinīgs tiesnesis, tomēr, lai arī cik morāli vājš viņš bija, tas atteicās izpildīt tādas prasības. Viņš negribēja notiesāt Jēzu, pirms nebūs celta apsūdzība.
Priesteri atradās dilemmas priekšā. Tie saprata, ka tagad rūpīgi jānoslēpj sava liekulība. Viņi nedrīkstēja parādīt, ka Jēzus ir apcietināts reliģisku iemeslu dēļ. Ja to izvirzītu kā pamatu, tad viņu sūdzībām Pilāta acīs vairs nebūtu nozīmes. Jautājums jānostāda tā, lai Jēzu varētu sodīt kā politisku ienaidnieku, jo dumpji un sacelšanās starp jūdiem nebija nekāds retums. Pret šiem nemieriem romieši vērsās ļoti nesaudzīgi un pastāvīgi uzmanīja it visu, kas varētu izraisīt sacelšanos.
Tikai pirms dažām dienām farizeji bija mēģinājuši Kristu ievilināt slazdos ar jautājumu: "Vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot?" Bet Kristus atmaskoja viņu liekulību. Klātesošie romieši redzēja sazvērnieku pilnīgo neveiksmi un viņu apjukumu, kad Jēzus atbildēja: "Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder!" (Lūk. 20:22-25)
Priesteri gribēja radīt iespaidu, ka šinī gadījumā Kristus ir mācījis to, ko tie cerēja no Viņa dzirdēt. Savā bezizejā tie aicināja palīgā viltus lieciniekus "un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams, ka Viņš esot Kristus, Ķēniņš." Trīs apsūdzības, un visas nepamatotas. Priesteri to labi zināja, bet mērķa sasniegšanai bija gatavi uz visu.
Pilāts skaidri redzēja viņu nodomu. Tas neticēja, ka apcietinātais būtu rīkojis sazvērestību pret valdību. Viņa lēnprātīgais un pazemīgais izskats nepavisam nesaskanēja ar šo apsūdzību. Pilāts bija pārliecināts, ka tiek gatavots slepens plāns, lai iznīcinātu nevainīgu cilvēku, kas traucē jūdu amatpersonām. Pagriezies pret Jēzu, tas vaicāja: "Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?" Pestītājs atbildēja: "Tu to saki." Brīdī, kad Jēzus to sacīja, Viņa sejas izteiksme kļuva gaiša, it kā to būtu apspīdējis saules stars.
Izdzirduši atbildi, Kajafa ar sabiedrotajiem piesauca Pilātu par liecinieku, ka Jēzus esot atzinies inkriminētajā noziegumā. Trokšņodami un kliegdami priesteri, rakstu mācītāji un vadītāji prasīja, lai Viņu notiesā uz nāvi. Šos saucienus pārtvēra pūlis, un izcēlās apdullinošs troksnis. Pilāts apmulsa. Redzēdams, ka Jēzus saviem apsūdzētājiem neko neatbild, tas Viņam vaicāja: "Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik smagi tie Tevi apsūdz!" Bet Jēzus vairs neko neatbildēja.
Stāvēdams aiz Pilāta, tiesas pagalmā visiem labi saredzams, Kristus dzirdēja apvainojumus un lamāšanos, bet uz visām pret Viņu vērstajām nepatiesajām apsūdzībām Pestītājs neatbildēja ne vārda. Visa Viņa stāja liecināja par apzinātu nevainību. Apkārt trakojošā vētra Viņu nesatricināja. Šķita, ka drausmīgā ienaida bangas, celdamās arvien augstāk un augstāk, līdzīgi trakojošiem okeāna viļņiem lauztos uz Viņu, bet neaizskartu. Jēzus stāvēja klusēdams, bet Viņa klusēšana runāja visspēcīgāk. Tā bija kā gaisma, kas izstaro no cilvēka iekšienes.
Pilāts bija pārsteigts par Viņa pacietību. "Vai šis vīrs visu notiekošo neņem vērā tāpēc, ka negrib glābt savu dzīvību?" tas pats sev jautāja. Uzlūkodams Jēzu, kas bez atriebības panesa apsmieklus un zaimus, Pilāts juta, ka viņš nevar būt tik nepatiess un netaisns kā kliedzošie priesteri. Cerēdams uzzināt patiesību un gribēdams izbēgt no pūļa trakošanas, Pilāts iesauca Jēzu pie sevis un vēlreiz jautāja: "Vai Tu esi jūdu Ķēniņš?"
Jēzus arī uz šo jautājumu tieši neatbildēja, jo Viņš zināja, ka Svētais Gars cenšas Pilātu pārliecināt, un tāpēc deva tam izdevību savu pārliecību apstiprināt. "Vai tu to saki no sevis," Viņš prasīja, "jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?" Tas ir, vai tā jautāt Pilātu pamudina priesteru apsūdzības, vai arī tiešām viņš vēlas saņemt gaismu no Kristus? Pilāts saprata izteikto domu, bet viņa sirdī pamodās augstprātība. Viņš negribēja apstiprināt radušos pārliecību. "Vai tad es esmu jūds?" viņš sacīja. "Tava tauta un Tavi augstie priesteri man Tevi nodevuši. Ko Tu esi darījis?"
Pilāts bija palaidis garām lielu izdevību, tomēr Jēzus neatstāja viņu neziņā. Kaut gan Viņš tieši neatbildēja uz jautājumu, taču skaidri formulēja savu misiju. Viņš Pilātam ļāva saprast, ka netiecas pēc šīs pasaules troņa.
"Mana valstība nav no šīs pasaules," Viņš sacīja. "Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes." Tad Pilāts Viņam sacīja: "Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?" Jēzus atbildēja: "Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi."
Kristus uzsvēra, ka Viņa vārds pats par sevi ir atslēga, kas atklāj noslēpumus tiem, kas tos gatavi pieņemt. Tam piemīt pievilkšanas spēks, un tas ir Viņa žēlastības valstības izplatīšanās pamatā. Jēzus gribēja, lai Pilāts saprastu, ka viņa sabojātais raksturs var tikt atjaunots vienīgi, pieņemot patiesību.
Pilāts gribēja zzināt patiesību, jo viņš bija apmulsis. Viņš dedzīgi uztvēra Pestītāja vārdus, un viņa sirdī bija pamodušās spēcīgas ilgas saprast, kas tā ir un kā to iegūt. "Kas ir patiesība?" viņš jautāja, tomēr nenogaidīja atbildi. Troksnis ārpusē viņam atgādināja šobrīd notiekošo, jo priesteri skaļi pieprasīja tūlītēju rīcību. Izgājis pie jūdiem, tas ar sevišķu uzsvaru paziņoja: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu."
Šie vārdi no pagānu tiesneša puses bija iznīcinošs pārmetums Pestītāja apsūdzētāju - Israēla rakstu mācītāju - nodevībai un viltum. Kad priesteri un vecākie tos izdzirda, viņu sašutumam un dusmām vairs nebija robežu. Ilgi tie bija gatavojušies un gaidījuši šo izdevību, un tagad, redzot, ka Jēzu, iespējams, pat atbrīvos, viņi, šķiet, bija gatavi Pestītāju saplosīt gabalos. Tie skaļi apsūdzēja un biedēja Pilātu, ka Romas vara viņam varētu izteikt neuzticību. Viņi apsūdzēja pārvaldnieku, ka tas atsakās notiesāt Jēzu, kas, kā tie apgalvoja, esot sacēlies pret ķeizaru.