Jūda domāja - ja jau Jēzum jātiek piesistam krustā, tad tam tā arī jānotiek, un viņa rīcība, nododot Pestītāju, iznākumu nemainīs. Bet, ja Jēzum nav jāmirst, tad tādā veidā Viņš būs piespiests sevi atbrīvot. Jebkurā gadījumā Jūda ar tādu rīcību tikai iegūs. Māceklis rēķināja, ka, nododot savu Kungu, viņš būs noslēdzis dzīvē kādu veiklu darījumu.
Jūda tomēr neticēja, ka Kristus ļaus, lai Viņu sagūsta. Nododams Jēzu, tas Kungu gribēja tikai pamācīt. Viņš cerēja nospēlēt tādu lomu, kas Pestītājam liktu būt piesardzīgākam un pret viņu izturēties ar atbilstošu cieņu. Jūda neapzinājās, ka viņš Jēzu nodod nāvei. Cik bieži, kad Pestītājs runāja līdzībās, rakstu mācītājus un farizejus aizskāra Viņa zīmīgie ainojumi! Cik bieži tie paši sev bija pasludinājuši spriedumu! Tādās reizēs, kad patiesība skāra sirdi, tie, dusmu pārņemti, pacēla akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet atkal un atkal Kristus bija no tiem aizgājis. Ja jau Viņš spēja izvairīties tik daudzos gadījumos, domāja Jūda, tad arī šoreiz neļaus sevi sagūstīt.
Jūda nolēma to pārbaudīt. Ja Jēzus tiešām ir Mesija, tad ļaudis, kuriem Viņš tik daudz laba darījis, sapulcēsies un pasludinās Viņu par ķēniņu. Tad reiz būs miers daudziem, kas tobrīd bija neziņā. Arī Jūdam būs savs nopelns par to, ka tas uzcēlis ķēniņu Dāvida tronī. Šis darbs jaunajā valstībā viņam nodrošinās pirmo vietu, tūlīt aiz Kristus.
Saskaņā ar šo plānu viltus māceklis nodeva Jēzu. Dārzā, teikdams pūļa vadoņiem: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstiet" (Mat. 26:48), viņš bija pārliecināts, ka Kristus no viņu rokām izbēgs. Vēlāk, ja tie tam pārmestu, viņš varētu sacīt: "Vai es jums neteicu, lai jūs Viņu stingri turiet ciet?"
Bet Jūda piedzīvoja to, ka, rīkodamies pēc viņa vārdiem, gūstītāji Jēzu sasēja. Pārsteigts māceklis vēroja, kā Pestītājs atļāva, lai Viņu aizved. Izbijies un nobažījies tas Viņam sekoja no dārza uz jūdu varasvīru tiesu, pie katras kustības gaidīdams, ka Kristus savus ienaidniekus pārsteigs, parādīsies kā Dieva Dēls un visu viņu sazvērestību un varu pārvērtīs par neko. Tā aizritēja stunda pēc stundas, bet Jēzus pacieta visas pārestības un zaimus, kas tika vērsti pret Viņu. Tad nodevēju sagrāba šausmīgas bailes par to, ka Viņš ir pārdevis nāvei savu Kungu.
Kad pratināšana tuvojās beigām, Jūda nespēja ilgāk izturēt savas noziedzīgās sirdsapziņas mokas. Zālē piepeši atskanēja aizsmakusi balss, kas visu sirdīm lika nodrebēt bailēs: "Viņš ir nevainīgs! Saudzē Viņu, Kajafa!"
Tad kļuva redzams Jūdas garais stāvs spiežamies cauri izbiedētajam ļaužu pūlim. Viņa seja šķita bāla un mežonīga. Uz pieres bija izspiedušās lielas sviedru lāses. Nonācis līdz tiesneša krēslam, tas augstā priestera priekšā nometa zemē sudraba gabalus - maksu par sava Kunga nodošanu. Cieši satvēris Kajafas drēbju vīli, tas lūdza atbrīvot Jēzu, apliecinādams, ka Viņš nav darījis neko tādu, ar ko būtu pelnījis nāvi. Kajafa dusmīgi no tā atbrīvojās, bet bija apmulsis un nezināja, ko sacīt, jo tagad atklājās priesteru nekrietnā sazvērestība. Bija skaidrs, ka tie ir uzpirkuši mācekli, lai tas nodotu savu Mācītāju.
"Es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis!" no jauna kliedza Jūda. Bet augstais priesteris, atguvis pašsavaldīšanos, ar izsmieklu atbildēja: "Kas mums par daļu? Raugi tu pats!" (Mat. 27:4) Priesteri labprāt bija izlietojuši Jūdu par savu ieroci, bet tie arī nicināja viņa zemisko rīcību. Kad māceklis nāca atzīties, tie viņu atgrūda.
Tad Jūda metās Jēzum pie kājām, apliecinādams, ka Viņš ir Dieva Dēls un lūgdamies, lai Viņš sevi atbrīvo. Pestītājs nodevējam neko nepārmeta. Viņš zināja, ka Jūdas sirdī nav atgriešanās un ka viņa noziedzīgo dvēseli atzīties ir piespiedusi briesmīgā apziņa par gaidāmo sodu un pazušanu. Viņš neizjuta dziļu, patiesi satriektas sirds nožēlu par to, ka nodevis bezvainīgo Dieva Dēlu un aizliedzis Israēla Svēto. Tomēr Jēzus neteica nevienu nosodošu vārdu. Ar žēlumu Viņš raudzījās uz Jūdu un sacīja: "Uz šo stundu Es esmu pasaulē nācis."
Pārsteiguma čuksti pāršalca pūli. Klātesošie ar izbrīnu vēroja Kristus iecietīgo izturēšanos pret savu nodevēju. No jauna tiem uzausa pārliecība, ka šis Vīrs ir kas vairāk nekā mirstīgs cilvēks. Bet, ja Viņš ir Dieva Dēls - runāja šaubas -, kāpēc tad Viņš neatbrīvojas no saitēm un nesakauj savus apsūdzētājus?
Jūda redzēja, ka viņa lūgšanās ir veltīga, un metās laukā no tiesas zāles, saukdams: "Par vēlu! Par vēlu!" Viņš juta, ka nespēj dzīvot, lai skatītos, kā Jēzu piesit krustā. Izmisumā tas aizgāja un pakārās.
Vēlāk, tanī pašā dienā, ceļā no Pilāta tiesas nama uz Golgātu ļaunā pūļa kliedzieni un zaimi uz mirkli apklusa, kad tie, vezdami Jēzu uz krustā sišanas vietu, gāja garām vientulīgam dārza stūrim un zemē pie kāda nokaltuša koka ieraudzīja Jūdas līķi. Tas bija atbaidošs skats. Valgs nebija izturējis viņa svaru. Krītot līķis bija briesmīgi izkropļots un tagad to laizīja suņi. Tā atliekas nekavējoties apraka, lai paslēptu ļaužu acīm, bet pēc tam no pūļa tomēr atskanēja mazāk zaimu, un dažā labā bālajā sejā varēja nojaust apslēptas pārdomas. Šķita, ka atmaksa jau piemeklēja tos, kas bija noziegušies pret Jēzus asinīm.