Kristus saviem klausītājiem paskaidroja: ja nenotiek mirušo augšāmcelšanās, tad Rakstiem, kuriem tie apliecina savu ticību, nav nekādas nozīmes. Viņš sacīja: "Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs." Dievs ņem vērā lietas, kuru vēl nav, it kā tās jau būtu. Viņš jau iesākumā redz galu un sava darba iznākumu, it kā tas jau būtu paveikts. Dārgie mirušie, no Ādama līdz pat pēdējam svētajam, kas vēl mirs, dzirdēs Dieva Dēla balsi un iznāks no kapa nemirstīgai dzīvei. Dievs būs viņu Dievs, un tie būs Viņa ļaudis. Starp Dievu un uzmodinātajiem svētajiem būs tuvas un sirsnīgas attiecības. Šos pēc Kunga nodoma paredzētos apstākļus Viņš redz, it kā tie jau pastāvētu. Viņa priekšā mirušie dzīvo.
Kristus vārdi saduķejiem lika apklust. Tie nespēja runāt Viņam pretī. Netika izteikts neviens vārds, kuru kaut kādā veidā varētu izmantot Viņa notiesāšanai. Kristus pretinieki bija ieguvuši vienīgi tautas nicinājumu - vairāk neko.
Farizeji tomēr vēl nezaudēja cerību piespiest Jēzu pateikt kaut ko tādu, ko varētu izmantot pret Viņu. Tie pierunāja kādu sevišķi izglītotu rakstu mācītāju pajautāt Jēzum, kurš no Dieva desmit baušļiem ir vissvarīgākais.
Pirmos četrus baušļus, kas rāda cilvēka pienākumu pret viņa Radītāju, farizeji mēdza uzsvērt kā daudz svarīgākus par pārējiem sešiem, kas nosaka cilvēka pienākumu pret savu tuvāko. Tā rezultātā viņiem ļoti pietrūka praktiskās dievbijības. Jēzus tautai bija atklājis tās lielo trūkumu un mācījis, cik nepieciešami ir labie darbi, teikdams, ka koku var pazīt pēc tā augļiem. Pestītāju apsūdzēja par to, ka Viņš pēdējos sešus baušļus uzsver vairāk nekā pirmos četrus.
Bauslības mācītājs pie Jēzus griezās ar tiešu jautājumu: "Kurš ir augstākais bauslis bauslībā?" Kristus atbilde bija tieša un pārliecinoša. "Augstākais ir: Klausies, Israēl, tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs to Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Šis ir augstākais un pirmais bauslis." "Otrs tam līdzīgs ir," sacīja Kristus, jo tas izriet no tā: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav." "Šajos abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši."
Pirmie četri no desmit baušļiem ir izteikti vienā lielā pavēlē: "Tev būs Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds." Pēdējie seši ietverti otrajā: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu." Šajos abos baušļos izteikts mīlestības princips. Nav iespējams ievērot pirmo un pārkāpt otro, nedz ievērot otro, ja pārkāpts tiek pirmais. Kad Dievs ir savā likumīgajā vietā, sirds tronī, tad arī tuvākajam tiks ierādīta pareizā vieta. Mēs mīlēsim viņu kā sevi pašu. Vienīgi tad, kad mēs Dievu mīlam vairāk par visu, ir iespējams nesavtīgi mīlēt savu tuvāko.
Ja visi baušļi ir apvienoti mīlestībā pret Dievu un cilvēku, tad jāsecina, ka nevienu no tiem nevar pārkāpt, nepārkāpjot visu šo principu. Tā Kristus saviem klausītājiem mācīja, ka Dieva likumu nesastāda daudzi atsevišķi priekšraksti, no kuriem daži ir ļoti svarīgi, kamēr citi maznozīmīgi, un tos iespējams nesodīti pārkāpt. Mūsu Kungs pirmos četrus un pēdējos sešus baušļus pasniedz kā vienotu dievišķu veselumu un māca, ka mīlestību pret Dievu atklās paklausība visiem Viņa baušļiem.
Rakstu mācītājs, kas Jēzum uzdeva šo jautājumu, bauslību bija daudz lasījis, bet viņu pārsteidza Pestītāja vārdi. Tas negaidīja, ka Jēzus parādīs tik dziļas un pamatīgas Svēto Rakstu zināšanas. Viņš bija ieguvis plašāku priekšstatu par svēto pavēļu pamatprincipiem. Sapulcējušos priesteru un rakstu mācītāju klātbūtnē viņš godprātīgi atzina, ka Kristus devis pareizu bauslības izskaidrojumu: "Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacīji: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien, un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri."
Kristus gudrā atbilde bija pārliecinājusi rakstu mācītāju. Viņš saprata, ka jūdu reliģija sastāv vairāk no ārējām ceremonijām nekā no dvēseles dievbijības. Viņam jau bija zināma nojauta, ka bez ticības nav nozīmes visai ceremoniālajai upurēšanai un asins izliešanai grēku izpirkšanas dēļ. Šis cilvēks saprata, ka mīlestība pret Dievu, paklausība Viņam un nesavtīga labvēlība pret līdzcilvēku ir vērtīgāka par visām ceremonijām. Rakstu mācītāja gatavība apliecināt Kristus spriedumu pareizību un viņa skaidrā un noteiktā atbilde tautas priekšā pauda pavisam citu garu nekā to, kāds bija priesteriem un tautas vecākajiem. Jēzus sirds pārplūda žēlumā pret krietno rakstu mācītāju, kas, izsakot savu sirds pārliecību, bija uzdrošinājies stāties pretī priesteru nelabvēlībai un tautas vadoņu draudiem. Tādēļ Jēzus, redzēdams, ka tas gudri atbildējis, uz to sacīja: "Tu neesi tālu no Dieva valstības."
Rakstu mācītājs Dieva valstībai bija tuvu tajā ziņā, ka taisnības darbus vērtēja kā Dievam pieņemamākus par dedzināmiem un citiem upuriem. Bet viņam vēl vajadzēja atzīt Kristus dievišķo raksturu un ticībā Pestītājam saņemt spēku darīt taisnības darbus. Ceremoniālajai dievkalpošanai nebija vērtības bez savienības ar Kristu dzīvā ticībā. Pat morāles bauslība nesasniedz savu mērķi, ja to nesaprot saistībā ar Pestītāju. Kristus atkārtoti rādīja, ka Viņa Tēva bauslība satur kaut ko dziļāku nekā vienīgi autoritatīvas pavēles. Bauslībā iekļauts tas pats Evaņģēlijā atklātais princips. Bauslība nosaka cilvēka pienākumu un uzrāda viņa grēku. Lai saņemtu piedošanu un spēku darīt to, ko prasa bauslība, viņam jāgriežas pie Kristus. Kad Jēzus atbildēja uz rakstu mācītāja jautājumu, ap Viņu cieši apkārt bija sapulcējušies farizeji. Viņš vērsās pie tiem, vaicājot: "Kā jums šķiet? Kristus, kā Dēls Viņš ir?" Šis jautājums bija domāts, lai pārbaudītu viņu ticību Mesijam, lai kļūtu redzams, vai tie Viņu uzskata tikai par cilvēku vai arī par Dieva Dēlu. Vesels balsu koris atbildēja: "Dāvida." Tas bija praviešu dotais Mesijas apzīmējums. Kad Jēzus ar vareniem brīnumdarbiem atklāja savu dievišķību, kad Viņš dziedināja slimos un modināja mirušos, ļaudis cits citam vaicāja: "Vai šis nav Dāvida Dēls?" Kanaāniete no Sīrijas-Feniķijas robežām, neredzīgais Bartimejs un daudzi citi bija saukuši pēc Viņa palīdzības: "Ak Kungs, Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!" (Mat. 15:22) Kad Jēzus iejāja Jeruzālemē, Viņu apsveica ar gaviļu saucieniem: "Ozianna Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!" (Mat. 21:9) Arī mazi bērni dievnamā tajā dienā atkārtoja šo jauko apzīmējumu. Bet daudzi, kas Jēzu sauca par Dāvida Dēlu, neatzina Viņa dievišķību. Tie nesaprata, ka Dāvida Dēls bija arī Dieva Dēls.
Atbildēdams uz apgalvojumu, ka Kristus ir Dāvida Dēls, Jēzus vaicāja: " "Kā tad Dāvids Viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Tas Kungs sacīja uz Manu Kungu: Sēdies pie Manas labās rokas, iekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām? Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa Dēls?" Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja Viņam ko jautāt."