Bezgalīgajā gudrībā Dievs izraudzīja pamatakmeni un pats to ielika. Viņš to nosauca par "dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots". Visa pasaule var tam uzlikt savas nastas un bēdas, jo Viņš tās visas spēj noturēt. Tā var būvēt ar pilnīgu drošību. Kristus ir "izraudzīts akmens". Tos, kas Viņam uzticas, Viņš nekad nepieviļ. Viņš ir izturējis visus pārbaudījumus. Viņš ir panesis Ādama grēka smagumu un tā pēcnācēju grēkus un palicis vairāk nekā uzvarētājs pār ļaunā spēkiem. Viņš nes katra nožēlojoša grēcinieka uzliktās nastas. Kristū grēcīgā sirds tiek stiprināta. Viņš ir drošs pamats. Ikviens, kas cer uz Viņu, var būt pilnīgi mierīgs.
Jesajas pravietojumā Kristus ir atzīts gan kā drošs pamats, gan arī kā piedauzības akmens. Apustulis Pēteris, rakstīdams Svētā Gara iedvesmā, skaidri parāda, kam Kristus ir pamatakmens un kam piedauzības akmens: "Ja jūs esat baudījuši, ka tas Kungs ir labs, ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu, un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. Jo ir rakstīts: "Redzi, Es Ciānā lieku izredzētu, dārgu stūra akmeni, un kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā." Tad nu jums, kas ticat, tas ir dārgs ieguvums, bet neticīgiem: akmens, ko nama cēlāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni, un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam." (1. Pēt. 2:3-8)
Tiem, kas tic, Kristus ir drošs pamats. Tie krīt uz Klinti un sašķīst. Ar to attēlota pakļaušanās un uzticēšanās Kristum. Krist uz Klinti un tikt satriektam nozīmē atstāt savu paštaisnību un bērna pazemībā iet pie Kristus, nožēlojot savus grēkus un uzticoties Viņa piedodošajai mīlestībai. Tas pats sakāms par ticību un paklausību, ko mēs ceļam uz Kristus kā sava pamata.
Uz šī dzīvā akmens var celt kā jūdi, tā pagāni. Tas ir vienīgais pamats, uz kura mēs varam droši būvēt. Tas ir pietiekami liels visiem un pietiekami izturīgs zem visas pasaules svara un nastām. Savienībā ar Kristu, dzīvo Akmeni, visi, kas uz tā ceļ, kļūst par dzīviem akmeņiem. Daudzi cilvēki ar pašu pūlēm ir apcirsti, apslīpēti un izdaiļoti, bet nespēj kļūt par "dzīviem akmeņiem", jo nav savienoti ar Kristu. Bez šīs savienības neviens cilvēks nevar tikt glābts. Bez Kristus dzīvības mūsos mēs nespējam pastāvēt kārdināšanu vētrās. Mūsu mūžīgā drošība ir atkarīga no tā, vai mēs būvējam uz droša pamata. Šodien daudzi būvē uz nepārbaudīta pamata. Kad lietus līst un vētras trako, un uznāk plūdi, viņu nams sabrūk, jo tā pamats neatrodas uz Mūžīgās Klints, drošā Stūrakmens - Jēzus Kristus.
"Tiem, kas, nepaklausīgi būdami, pie tā vārda piedauzās," Kristus ir klupšanas akmens. Bet "akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni". Līdzīgi atmestajam akmenim Kristus savā zemes dzīves kalpošanas laikā izturēja necieņu un apvainojumus. "Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no Viņa vairījās, Vīrs, kam nebija svešas sāpes (..), mēs Viņu ne par ko neturējām." (Jes. 53:3) Bet jau tuvu bija laiks, kad Viņam jākļūst pagodinātam. Ar augšāmcelšanos no mirušajiem Viņš tiks "paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā". (Rom. 1:4) Savas otrās atnākšanas laikā Viņš parādīsies kā Debesu un zemes Valdnieks. Tie, kas tagad gatavojās Jēzu sist krustā, būs spiesti atzīt Viņa varenību. Visa plašā Visuma priekšā atmestais Akmens kļūs par Stūrakmeni.
"Bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās." Ļaudīm, kas atmeta Kristu, drīz vajadzēja piedzīvot savas pilsētas un tautas izpostīšanu. Viņu godībai jātiek satriektai un aizslaucītai kā putekļiem vējā. Bet kas iznīcināja jūdus? Tā pati Klints, kas kļūtu par viņu Patvērumu, ja viņi būtu cēluši uz tās. Tā bija nicinātā Dieva laipnība, atstumtā taisnība un necienītā žēlastība. Cilvēki nostājās pret Dievu, un viss, kas tiem būtu kļuvis par pestīšanu, izvērtās par bojāeju. Viss, ko Dievs bija devis dzīvībai, tagad tiem atnesa nāvi. Jeruzālemes izpostīšana bija saistīta ar jūdu sagatavoto Kristus krustā sišanu. Golgātā izlietās asinis kļuva par iemeslu viņu bojāejai šeit un mūžīgi. Gluži tāpat būs pēdējā lielajā dienā, kad sods skars visus, kas atmet Dieva žēlastību. Kristus, viņu klupšanas akmens, tiem būs kā atriebības klints. Viņa vaiga godība, kas taisnajiem ir dzīvība, bezdievīgajiem būs rijoša uguns. Grēcinieks tiks iznīcināts, tāpēc ka būs atmetis mīlestību un nicinājis žēlastību.
Ar daudzām ilustrācijām un atkārtotiem brīdinājumiem Jēzus rādīja, kādas sekas piedzīvos jūdi, atsakoties no Dieva Dēla. Ar šiem pašiem vārdiem Viņš vēršas pie visiem tiem visos laikos, kas atsakās Viņu pieņemt par savu Pestītāju. Visi brīdinājumi ir domāti arī šiem ļaudīm. Apgānītais dievnams, nepaklausīgais dēls, viltīgie strādnieki, nievājošie nama cēlāji parādās katra grēcinieka piedzīvojumos. Ja viņš neatgriežas, to gaida minētajās līdzībās attēlotais liktenis.