Visi šie Kristus vārdi un darbi bija svarīgi, un to ietekme bija jūtama vēl pēc Viņa krustā sišanas un pacelšanās Debesīs. Daudzi no tiem, kas toreiz ar visdziļāko interesi gaidīja Jēzus pratināšanas iznākumu, vēlāk kļuva par Viņa mācekļiem. Šinī notikumiem bagātajā dienā tie pirmo reizi sajuta, ka Kristus vārdi tos saista pie Viņa. Skats dievnama pagalmā nekad neizzuda no viņu atmiņas. Starp Jēzu un augsto priesteri viņu sarunas laikā bija redzams krass pretstats. Lepnais garīdznieks bija tērpies krāšņās, dārgās drēbēs. Galvu sedza mirdzoša tiāra. Viņa stāja bija valdonīga, galvas mati un bārda - ilgo mūža gadu sidraboti. Viņa āriene klātesošajiem iedvesa bijību. Šīs ievērojamās personības priekšā stāvēja Debesu Valdnieks bez rotām un greznuma. Viņa drēbes bija ceļā noputējušas, seja bāla un pauda lēnprātību un skumjas, bet tur iezīmējās arī tāda cieņa un labvēlība, kas ārkārtīgi kontrastēja ar augstprātīgā, pašapzinīgā un dusmīgā augstā priestera izskatu. Daudzi no tiem, kas bija liecinieki Jēzus vārdiem un rīcībai dievnamā, no šī brīža savās sirdīs Viņu uzņēma kā Dieva pravieti. Bet, tā kā tautas noskaņojums kļuva Jēzum arvien labvēlīgāks, priesteru naids pret Pestītāju pieauga. Gudrība, ar kādu Kristus izvairījās no tautas vadītāju izliktajiem slazdiem un kas bija pierādījums tam, ka Viņš ir Dievs, tikai pielēja eļļu viņu dusmu liesmām.
Cīņā ar rakstu mācītājiem Kristus mērķis nebija savus pretiniekus pazemot. Viņš nepriecājās, redzot tos nonākam strupceļā. Viņam bija svarīga mācība. Jēzus savus pretiniekus pārmācīja, ļaudams tiem sapīties pašu izmestajā tīklā. Viņu atzīšanās nezināšanā par Jāņa kristību būtību deva Viņam izdevību runāt, un Jēzus šo izdevību izmantoja, parādīdams tiem viņu īsto stāvokli, tā daudzajiem iepriekšējiem brīdinājumiem pievienojot vēl vienu. "Kā jums šķiet?" Viņš sacīja. "Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: "Dēls, ej un strādā šodien manā vīna kalnā." Un tas atbildēja un sacīja: "Jā, kungs!" Bet viņš negāja. Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: "Es negribu." Bet pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja. Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?"
Šis pēkšņais jautājums Jēzus klausītājus pārsteidza nesagatavotus. Viņi uzmanīgi bija klausījušies līdzību un bez kavēšanās atbildēja: "Pēdējais." Tad, cieši tos uzlūkodams, Jēzus nopietnā un svinīgā balsī paziņoja: "Patiesi, Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs. Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt."
Priesteri un tautas vecākie nevarēja darīt neko citu, kā atbildēt uz Kristus jautājumu, un tā Viņš saņēma no tiem otrajam dēlam labvēlīgu spriedumu. Šis dēls ainoja muitniekus un tos, kurus farizeji nicināja un ienīda. Muitnieki bija ārkārtīgi netikumīgi. Viņi tiešām bija Dieva baušļu pārkāpēji un savā dzīvē parādīja neierobežotu pretošanos Viņa prasībām. Viņi bija nepateicīgi un nesvēti. Uzaicināti iet strādāt Kunga vīna kalnā, viņi augstprātīgi atteicās. Bet, kad nāca Jānis, sludinādams atgriešanos no grēkiem un kristības, muitnieki pieņēma viņa vēsti un tika kristīti.
Pirmais dēls ainoja jūdu tautas vadītājus. Daži no farizejiem gan bija nožēlojuši grēkus un pieņēmuši Jāņa kristības, tomēr tautas vadoņi negribēja apliecināt, ka viņš nācis no Dieva. Jāņa brīdinājumi un apsūdzības tiem nelika izmainīt savu dzīvi. Tie "ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā un palikuši viņa nekristīti". (Lūk. 7:30) Tie izturējās pret viņa vēsti ar necieņu. Līdzīgi pirmajam dēlam, kas uz aicinājumu atbildēja: "Jā, kungs!", bet negāja, priesteri un bauslības mācītāji ar vārdiem apliecināja paklausību, bet dzīvē parādīja nepaklausību. Ar vārdiem tie pauda sevišķu dievbijību un apgalvoja, ka paklausot Dieva bauslībai, bet šī paklausība nebija patiesa. Farizeji muitniekus apsūdzēja un lādēja kā neticīgus, tomēr ar savu ticību un darbiem muitnieki rādīja, ka drīzāk ieies Debesu valstībā nekā šie paštaisnie ļaudis, kam bija dota liela gaisma, bet kuru darbi neatbilda viņu apliecinātajai dievbijībai.
Priesteri un rakstu mācītāji nevēlējās paciest šīs skarbās patiesības, tomēr palika klusu, cerēdami, ka Jēzus pateiks kaut ko tādu, ko varētu vērst pret Viņu, taču viņiem bija jāpacieš vēl kas.
"Klausieties citu līdzību," sacīja Kristus. "Bija nama tēvs, kas dēstīja vīna kalnu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, iznomāja to strādniekiem un pats aizceļoja. Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus. Bet strādnieki ņēma viņa kalpus, vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem. Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat. Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: No mana dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīna kalna ārā un nokāva. Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?"
Ar šo jautājumu Jēzus vērsās pie visiem klātesošajiem ļaudīm, bet atbildēja priesteri un rakstu mācītāji. Tie sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīna kalnu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstajā laikā." Runātāji sākumā nebija sapratuši līdzības nozīmi, bet tad aptvēra, ka paši sev izteikuši spriedumu. Līdzībā namatēvs ainoja Dievu, vīna kalns - jūdu tautu, un sēta - Dieva likumu, kas to apsargāja. Tornis bija dievnama simbols. Vīna kalna kungs bija darījis visu, kas nepieciešams tā labklājībai. "Kas tad Man vēl bija ko darīt Manā vīna dārzā, ko Es nebūtu darījis?" (Jes. 5:4) Tā tika attēlotas Dieva nenogurstošās rūpes par Israēlu. Kā strādniekiem vajadzēja atdot noteiktu daļu vīna kalna augļu, tā Dieva tautas pienākums bija pagodināt Dievu ar dzīvi, kas atbilstu viņu svētajam aicinājumam. Bet, kā strādnieki nogalināja pēc augļiem sūtītos namatēva kalpus, tā jūdi bija nonāvējuši praviešus, ko Dievs bija sūtījis, lai aicinātu viņus atgriezties no grēkiem. Tika nogalināts vēstnesis pēc vēstneša. Tiktāl līdzības atbilstību nevarēja pārprast, bet arī sekojošais bija ne mazāk skaidrs. Mīļotajā dēlā, ko vīna kalna kungs beidzot sūtīja pie nepaklausīgajiem strādniekiem un ko tie sagrāba un nonāvēja, priesteri un vecākie skaidri saskatīja Jēzu un Viņam draudošo likteni. Viņi jau bija ieplānojuši nogalināt To, ko Tēvs sūtīja ar pēdējo aicinājumu. Nepateicīgajiem strādniekiem nolemtā atmaksa simbolizēja to ļaužu likteni, kas Kristu nodos nāvei.
Līdzcietīgi skatīdamies uz viņiem, Pestītājs turpināja: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: Akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs? Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus. Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks."
Šo pravietojumu jūdi bieži atkārtoja sinagogās, attiecinādami to uz Mesijas nākšanu. Kristus bija jūdu dzīves un visa pestīšanas plāna stūrakmens. Šo Pamatakmeni jūdu nama cēlāji - Israēla priesteri un tautas vadītāji - tagad atmeta. Pestītājs pievērsa viņu uzmanību pravietojumiem, kas rādīja draudošās briesmas. Ar visiem līdzekļiem Jēzus centās atklāt to, kāda ir viņu plānotās rīcības būtība.
Viņa vārdiem bija arī kāds cits nolūks. Jautādams: "Kad nu vīna kalna kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?", Kristus gribēja panākt, lai farizeji atbild tā, kā tie atbildēja. Viņš atļāva, lai tie paši sevi notiesā. Viņa brīdinājumi, kas nespēja pamudināt uz atgriešanos, apzīmogos viņu bojāeju, tādēļ Jēzus vēlējās, lai tie saprastu, ka paši ir ieveduši sevi šajā postā. Kristus nolūks bija parādīt, ka Dievs rīkojas taisnīgi, atņemdams viņu nacionālās privilēģijas. Šis process jau bija iesācies, un tas beigsies ne tikai ar dievnama un pilsētas izpostīšanu, bet ar visas tautas izklīdināšanu.
Klausītāji brīdinājumu saprata. Bet, neskatoties uz spriedumu, kuru paši bija izteikuši, priesteri un vadītāji piepildīja ainojumu, sacīdami: "Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu." "Tie meklēja viņu tvert, bet bijās no ļaudīm", jo sabiedrības noskaņojums bija Kristum labvēlīgs.
Pamatodamies uz pravietojumu par atmesto akmeni, Kristus atgādināja kādu patiesu notikumu Israēla vēsturē. Tas bija risinājies pirmā tempļa celtniecības laikā. Kaut gan tas attiecās tieši uz Kristus pirmās atnākšanas laiku un bija īpašs aicinājums jūdiem, tā ir mācība arī mums. Kad tika celts Salamana dievnams, milzīgie akmeņi sienām un pamatiem pilnīgi tika sagatavti jau akmeņlauztuvēs. Pēc tam, kad tie bija atvesti uz būvlaukumu, tos vairs ar instrumentiem neapstrādāja: celtnieki tikai ielika šos akmeņus savās vietās. Tā pamatiem bija sagatavots kāds ļoti liels, īpatnējas formas akmens, bet celtnieki tam nevarēja atrast piemērotu vietu un no tā atteicās. Neizlietots un pamests tas ilgi gulēja uz ceļa un tikai traucēja. Bet, nonākuši pie stūra izbūves, celtnieki ilgi meklēja pietiekami lielu, izturīgu piemērotas formas akmeni, kas varētu ieņemt šo vietu un noturēt lielo smagumu, kas uz tā gulsies. Nepārdomāta izvēle šai svarīgajai vietai varētu apdraudēt visas celtnes drošību. Bija jāatrod akmens, kas spētu izturēt saules, aukstuma un vētru ietekmi. Cits pēc cita tika izraudzīti vairāki akmeņi, bet milzīgā svara spiediens tos sadrupināja gabalos. Citi, savukārt, nespēja izturēt straujās atmosfēras pārmaiņas. Beidzot uzmanību piesaistīja sen pamestais akmens. Tas bija atradies zem klajas debess, izturējis saules staru iedarbību un negaisus, bet tajā nebija pat vismazākās plaisas. Celtnieki izmēģināja šo akmeni. Tas bija izturējis visas pārbaudes, izņemot vienu. Ja tas vēl izturētu lielā spiediena pārbaudi, tad to varētu izmantot par stūrakmeni. Izmēģinājums notika. Akmeni atzina par labu, nogādāja nozīmētajā vietā un pārliecinājās, ka tas ir ļoti piemērots. Jesaja pravietiskā atklāsmē redzēja, ka šis akmens simbolizē Kristu. Viņš teica: "Bet turiet gan par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums, svētbijīgas cieņas priekšmets, un tajā pašā laikā Viņš būs par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti abiem Israēla namiem, par valgu un par slazdu Jeruzālemes iedzīvotājiem, tā ka daudzi no viņiem paklups, pakritīs un sabruks pavisam, sapīsies, apjuks savā rīcībā un kļūs sagūstīti." Atklāsmē pārcelts uz Kristus pirmās atnākšanas laiku, pravietis redzēja, ka Kristum būs jāiztur visi tie pārbaudījumi, ko simbolizēja Salamana tempļa stūrakmens pārbaude. "Tādēļ saka Dievs tas Kungs: "Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi nopamatots; kas tic, nepaliks kaunā." " (Jes. 8:13-15; 28:16)