Jēzus noraudzījās šajā skatā, un milzīgajā ļaužu pūlī, ko bija savaldzinājusi negaidīti skaistā aina, gaviles apklusa. Visu acis pievērsās Pestītājam cerībā Viņa sejā saskatīt to pašu sajūsmu, ko izjuta viņi. Bet tā vietā bija skumjas. Tie jutās pārsteigti un vīlušies, redzot, ka Viņa acis pildās asarām, ka Viņa stāvs dreb kā koks pirms negaisa un no trīcošajām lūpām izlaužas sāpju vaids, nākdams no salauztas sirds dziļumiem. Kāds skats tas bija Debesu eņģeļiem! Viņu mīļotais Pavēlnieks sirdssāpēs raud! Kāds skats līksmajam ļaužu pulkam, kas ar gaviļu saucieniem un, palmu zarus vēcinādami, pavadīja Jēzu uz krāšņo pilsētu, kur, kā tie no visas sirds cerēja, Viņš sāks valdīt. Kristus bija raudājis pie Lācara kapa, bet tās bija dievišķas skumjas aiz līdzjūtības pret cilvēces ciešanām. Šīs negaidītās skumjas šķita kā vaimanas varenā gaviļu korī. Kad visi līksmojās un parādīja Viņam godu, Israēla Ķēniņš raudāja. Tās nebija klusas prieka asaras, bet nevaldāmu sāpju vaidi. Lielo ļaužu pulku pēkšņi pārņēma drūma sajūta. Ovācijas apklusa. Daudzi sāka raudāt, jūtot līdzi sāpēm, kuras nespēja saprast.
Jēzus asaras neizraisīja nojausma par Viņa paša gaidāmajām ciešanām. Turpat bija Ģetzemane, kur drīz vien pār Viņu nolaidīsies drausmīga tumsa. Skatam atklājās arī Avju vārti, pa kuriem gadsimtiem ilgi bija vesti upurējamie dzīvnieki. Šiem vārtiem drīz vajadzēja atvērties Viņa, lielā Upura, priekšā, uz kura nāvi par pasaules grēkiem norādīja visi līdz šim pienestie upuri. Tuvumā bija arī Golgāta, Viņa drīzo ciešanu un nāves vieta. Tomēr ne šo nežēlīgās nāves atgādinājumu dēļ Pestītājs dvēseles mokās raudāja. Viņš neskuma pats par sevi. Domas par paša ciešanām nebiedēja Viņa cēlo, pašuzupurīgo dvēseli. Jēzus sirdī kā šķēps bija iedūries skats uz Jeruzālemi, uz Jeruzālemi, kas bija atmetusi Dieva Dēlu, nonicinājusi Viņa mīlestību, kas neļāva sevi pārliecināt ar Viņa varenajiem brīnumdarbiem un tagad gatavojās atņemt Viņam dzīvību. Viņš redzēja, kāda tā bija savā grēkā, atmetot Glābēju, un kāda tā varēja būt, ja pieņemtu Viņu, kas vienīgais spēj dziedēt tās vainas. Kristus bija nācis šo pilsētu atpestīt. Kā Viņš varēja no tās atteikties?
Israēls bija izredzēta tauta; Dievs bija darījis viņu templi par savu mājvietu; skaisti pacēlās "Ciānas kalns, visas zemes prieks". (Ps. 48:3) Raksti vēstīja par Kristus vairāk nekā tūkstoš gadus ilgajām sargājošajām rūpēm un maigo mīlestību, tādu, kā tēvs parāda savam vienīgajam bērnam. Šinī dievnamā pravieši bija izteikuši savus svinīgos brīdinājumus. Šeit tika līgoti degošie kvēpināmie trauki un vīraka smarža, sajaukdamās ar apmeklētāju lūgšanām, pacēlās pie Dieva. Te lija upuru dzīvnieku asinis, ainodamas Kristus asinis. Šeit virs žēlastības krēsla Jehova atklāja savu godību. Šeit priesteri izpildīja ikdienas kalpošanu, un šo simbolu un ceremoniju krāšņums bija turpinājies gadsimtiem ilgi. Bet nu visam tam jāizbeidzas.
Jēzus pacēla roku, kas tik bieži bija svētījusi slimos un ciešanu nomāktos, un, izstiepdams to pret bojāejai nolemto pilsētu, sāpju aizlauztā balsī izsaucās: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs!" Te Pestītājs apklusa un atstāja nepateiktu to, kāds būtu Jeruzālemes stāvoklis, ja tā pieņemtu palīdzību, ko Dievs gribēja sniegt, dāvājot savu mīļoto Dēlu. Ja Jeruzāleme būtu zinājusi to, ko tā varēja zināt, un būtu ņēmusi vērā no Debesīm sūtīto gaismu, tā baudītu labklājību, tā būtu kā ķēniņiene, kas ir brīva Dieva piešķirtā spēka varenībā. Nekad pie tās vārtiem nestāvētu apbruņoti karavīri, neviens Romas karogs neplīvotu uz tās mūriem. Dieva Dēls garā skatīja slavu un godību, ar kādu Jeruzāleme varētu tikt svētīta, ja būtu pieņēmusi savu Pestītāju. Viņš zināja, ka caur Viņu tā būtu dziedināta no savas grūtās slimības, atbrīvota no verdzības un izveidota par metropoli. Miera balodis no tās mūriem izlidotu pie visām tautām. Tā būtu pasaules slavas vainagota.
Bet spožā Jeruzālemes iespējamās nākotnes aina Pestītāja skatienam izgaist. Viņš skaidri saprot, kas šī pilsēta tagad ir Romas jūgā, piedzīvojusi Dieva neapmierinātību un nolemta Viņa tiesas sodam. Viņš turpina paust savas skumjas: "Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."
Kristus nāca, lai glābtu Jeruzālemi un tās bērnus, bet farizejiskā augstprātība, liekulība, skaudība un dusmas kavēja Viņu īstenot šo nodomu. Jēzus zināja, kāda briesmīga atmaksa nāks pār izpostīšanai nolemto pilsētu. Viņš redzēja Jeruzālemi karaspēka aplenkumā, tās ielenktos iedzīvotājus pakļautus badam un nāvei, mātes ēdam savu bērnu līķus un vecākus un bērnus izraujam cits citam pēdējo ēdiena kumosu, kad neizturama bada mokas būs iznīcinājušas dabiskās mīlestības jūtas. Viņš redzēja, kā jūdu stūrgalvība, kas jau izpaudās, atmetot piedāvāto pestīšanu, liks tiem nepadoties uzbrucēju armijām. Golgātā, kur pašam būs jātiek paaugstinātam, Viņš redzēja krustu mežu. Viņš redzēja nelaimīgos iedzīvotājus izciešam spīdzināšanu uz moku rīkiem un mirstam krusta nāvē, skaistās pilis izpostītas, dievnamu drupās un ne akmeni uz akmens neatstātu no tā biezajiem mūriem, bet pašu pilsētu uzartu kā tīrumu. Šo šausmu ainu vērojot, Pestītājam bija jāraud visskaudrākajās sirdssāpēs.
Jeruzāleme bija Viņa rūpju bērns, un kā mīļš tēvs raud par nomaldījušos dēlu, tā Jēzus raudāja par mīļoto pilsētu. Kā Es tevi varu atstāt? Kā Es varu skatīties uz tevi, bojāejai nolemtu? Vai Man jāļaj tev iet un piepildīt savu noziegumu mēru? Viena dvēsele ir tik vērtīga, ka, salīdzinājumā ar to, pasaules kļūst nenozīmīgas, bet šeit vesela tauta iet bojā. Kad ātri uz rietu slīdošā saule nozudīs aiz apvāršņa, Jeruzālemes žēlastības diena būs beigusies. Kamēr procesija kavējās Eļļas kalna nogāzē, Jeruzālemei vēl nebija par vēlu atgriezties. Bet žēlastības eņģelis drīz sakļaus savus spārnus, lai nokāptu no zelta troņa un dotu vietu taisnīgumam un ātri sekojošajam sodam. Tomēr Kristus cēlā sirds joprojām lūdza par Jeruzālemi, kas bija apsmējusi piedāvāto žēlastību, nicinājusi brīdinājumus un tagad gatavojās aptraipīt savas rokas Viņa asinīs. Ja tikai Jeruzāleme nožēlotu un atgrieztos, vēl nebūtu par vēlu. Vai kāds labs eņģelis nevarētu to pievērst Pestītāja mīlestībai un aizkavēt tās likteni, kamēr vēl rietošās saules stari kavējās dievnama torņos? Ak, skaistā, bet nesvētā pilsēta, kas ar akmeņiem nomētāja praviešus, kas atmeta Dieva Dēlu un, nevēlēdamās atgriezties, pati sevi iekala verdzības važās, - tās žēlastības diena gandrīz jau beigusies!
Tomēr Dieva Gars vēlreiz uzrunā Jeruzālemi. Pirms diena ir beigusies, par Kristu tiek nodota vēl viena liecība. Liecības balss skan kā atbilde uz aicinājumu no praviešu laikiem. Ja Jeruzāleme saucienu dzirdēs, ja tā uzņems Pestītāju, kas iejāj pa tās vārtiem, tā var tikt izglābta.
Jeruzālemes rakstu mācītājus ir sasniegusi ziņa, ka milzīga ļaužu pulka pavadībā pilsētai tuvojas Jēzus. Bet tie nevēlas apsveikt Dieva Dēlu. Izbijušies tie iziet Viņam pretī, cerēdami, ka varēs izklīdināt ļaudis. Kad gājiens nāk lejup no Eļļas kalna, rakstu mācītāji to aptur. Viņi jautā, kāpēc tāds troksnis un gaviles? Uz viņu jautājumu: "Kas tas tāds?" mācekļi atbild Svētā Gara iedvesmā. Izteiksmīgiem vārdiem tie atkārto pravietojumus par Kristu:
"Ādams jums sacīs, ka tā ir sievas sēkla, kas samīs čūskas galvu.
Prasiet Ābrahāmam, un tas jums teiks: "Viņš ir Melhisedeks, Salemas ķēniņš - Miera Ķēniņš." (Sk. 1. Moz. 14:18)
Jēkabs sacīs, ka Viņš ir Šilo (miers) no Jūdas cilts. (1. Moz. 49:10)
Jesaja paskaidros: "Imanuēls", "Brīnišķais Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs." (Jes. 7:14; 9:5)
Jeremija apliecinās, ka Viņš ir Dāvida īstā atvase, "Kungs -mūsu taisnība". (Jer. 23:5,6)
Daniēls jums paziņos, ka Viņš ir Mesija.
Hozeja paskaidros: "Dievs, tas Kungs, Debesu karapulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds." (Hoz. 12:6)
Jānis Kristītājs sacīs: "Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku." (Jāņa 1:29)
Visaugstākais no sava godības krēsla pasludinās: "Šis ir Mans mīļais Dēls." (Mat. 3:17)
Tādēļ mēs, Viņa mācekļi, apliecinām, ka šis ir Jēzus, Mesija, Dzīvības Lielkungs, pasaules Pestītājs.
Pat tumsības varas lielkungs Viņu atzīs, sacīdams: "Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, - Dieva Svētais." "(Marka 1:24)