Mat. 26:6-13; Marka 14:3-11; Lūk. 7:36-50; Jāņa 11:55-57; 12:1-11
[557] Sīmanis no Betānijas tika uzskatīts par Kristus mācekli. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem farizejiem, kas atklāti pievienojās Kristus sekotājiem. Viņš atzina Jēzu par skolotāju un cerēja, ka Viņš varētu būt Mesija, bet Sīmanis nebija Jēzu pieņēmis kā Pestītāju. Viņa raksturs nebija pārveidots, dzīves principi neizmainījās.
Sīmanis tika dziedināts no spitālības, un tas arī viņu vilka pie Jēzus. Viņš gribēja parādīt savu pateicību un Kristus pēdējā apmeklējuma laikā Betānijā sarīkoja mielastu Pestītājam un Viņa mācekļiem. Šīs svinības sapulcināja daudz jūdu. Jeruzālemē tobrīd valdīja liels satraukums. Kristus un Viņa misija bija izraisījusi lielāku interesi nekā jebkad agrāk. Uz svētkiem sanākušie cieši vēroja katru Viņa kustību, turklāt daži to darīja ar naidīgiem skatieniem.
Pestītājs bija sasniedzis Betāniju tikai sešas dienas pirms Pasā svētkiem un pēc sava ieraduma iegriezās atpūsties Lācara namā. Ceļotāju pulki, dodamies uz pilsētu, izplatīja ziņu, ka Viņš ir ceļā uz Jeruzālemi, bet sabatā uzturēšoties Betānijā. Ļaudīs valdīja liela pacilātība. Betānijā ieradās daudzi: vieniem bija simpātijas pret Jēzu, citiem - ziņkārība redzēt no nāves uzmodināto.
Daudzi cerēja no Lācara dzirdēt neparastu stāstu par to, ko viņš redzējis pēc nāves. Tie bija pārsteigti, ka viņš neko nestāstīja. Bet viņam arī nebija nekā, ko stāstīt. Inspirētie Raksti saka: "Nomirušie nezina it nekā, (..) viņu mīlestība un viņu ienaidība, un viņu skaudība jau ir iznīkusi." (Sal. māc. 9:5,6*) Bet Lācaram bija sevišķa liecība par Kristus darbu. Šī mērķa dēļ viņš arī bija uzmodināts no nāves. Pārliecinoši un ar spēku viņš pasludināja, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Ziņas, ko Betānijas apmeklētāji aiznesa atpakaļ uz Jeruzālemi, palielināja satraukumu. Ļaudis ļoti vēlējās redzēt un dzirdēt Jēzu. Galvenais jautājums bija, vai Lācars Viņu pavadīs uz Jeruzālemi un vai pravieti Pasā svētkos kronēs par ķēniņu. Priesteri un rakstu mācītāji redzēja, ka viņu vara pār ļaudīm pastāvīgi samazinās, tādēļ naids pret Jēzu auga arvien lielākas. Tie vairs nespēja sagaidīt izdevību, kad varēs atbrīvoties no Viņa uz visiem laikiem. Drīz tie sāka baidīties, ka galu galā Viņš uz pilsētu var arī neatnākt. Tie atcerējās, cik bieži Jēzus bija izjaucis viņu slepkavīgos nodomus, un raizējās, ka Viņš būs nojautis sazvērestību un nenāks. Tie nespēja noslēpt bažas un savā starpā sprieda: "Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?"
Tika sasaukta priesteru un farizeju apspriede. Kopš Lācara uzmodināšanas ļaužu simpātijas pret Kristu bija tik lielas, ka būtu bīstami Viņu atklāti aizturēt. Tāpēc varas pārstāvji nolēma Jēzu arestēt slepeni un aizvest uz tiesu, cik vien klusi iespējams. Tie cerēja, ka, Viņa notiesāšanai kļūstot zināmai, nepastāvīgās sabiedrības domas atkal vērsīsies viņiem par labu.
Tādā veidā tika nolemts Jēzu iznīcināt. Bet priesteri un rakstu mācītāji zināja, ka tik ilgi, kamēr dzīvos Lācars, viņi nevarēs būt droši. Jau tas vien, ka ir tāds cilvēks, kas četras dienas pavadījis kapā un ticis Jēzus vārdā uzmodināts, agrāk vai vēlāk izraisīs attiecīgu reakciju. Tauta saviem vadoņiem atriebsies par dzīvības atņemšanu Tam, kas spējis darīt tādu brīnumdarbu. Tāpēc Sinedrijs nosprieda, ka arī Lācaram jāmirst. Cik tālu skaudība un aizspriedumi aizved savus vergus! Jūdu vadoņu naids un neticība bija pieaugusi līdz tādai pakāpei, ka tie gribēja nolaupīt dzīvību tam, ko mūžīgais spēks bija atbrīvojis no kapa.
Kamēr Jeruzālemē brieda šī sazvērestība, Jēzus un Viņa draugi bija ielūgti Sīmaņa mielastā. Pestītājs sēdēja pie galda starp Sīmani, kuru Viņš bija dziedinājis no briesmīgās slimības, un Lācaru, kuru bija uzmodinājis no nāves. Marta apkalpoja pie galda, bet Marija dedzīgi uztvēra katru vārdu no Jēzus lūpām. Kristus savā žēlastībā bija piedevis viņas grēkus, Viņš bija izsaucis tās mīļoto brāli no kapa, un Marijas sirds bija pateicības pilna. Viņa bija dzirdējusi Jēzu runājam par savu drīzo nāvi, un dziļajā mīlestībā un sāpēs tā ilgojās parādīt Viņam godu. Nesdama lielu personīgu upuri, tā bija nopirkusi alabastra trauciņu ar ļoti dārgu un tīru nardes eļļu, ar ko svaidīt Viņa ķermeni. Bet nu daudzi teica, ka Jēzu drīz kronēšot par ķēniņu. Viņas bēdas pārvērtās priekā, un viņa ļoti vēlējās pirmā pagodināt savu Kungu. Sasitusi svaidāmo zāļu trauciņu, viņa tā saturu izlēja Jēzum uz galvas un kājām, tad, ceļos nometusies, raudāja, slacīja Viņa kājas ar savām asarām un nosusināja tās ar saviem garajiem, kuplajiem matiem.
Marija bija centusies nepievērst sev uzmanību, un tās rīcība varbūt arī paliktu nepamanīta, bet eļļas patīkamā smarža piepildīja telpu un atklāja viņas darbu visiem klātesošajiem. Jūda uz šo svaidīšanu noraudzījās ar lielu nepatiku. Nenogaidījis, ko par notikušo sacīs Kristus, viņš blakussēdētājiem mēģināja izteikt savu neapmierinātību, pārmezdams Kristum to, ka Pestītājs pacieš šādu izšķērdību. Viņš viltīgi izteica domu, kas varbūt varētu radīt vispārēju neapmierinātību.
Jūda bija mācekļu grupas kasieris, un no viņu mazajiem krājumiem tas bija slepeni ņēmis naudu savām vajadzībām, tādējādi samazinot kopējo summu līdz nožēlojamiem grašiem. Viņš gribēja iebāzt savā kabatā visu, ko vien varēja dabūt. Kopīgo krājumu bieži vien izlietoja, lai atvieglotu dzīvi trūcīgajiem, bet, kad tika nopirkts kaut kas tāds, ko Jūda uzskatīja par nevajadzīgu, viņš mēdza sacīt: kādēļ šāda izšķērdība, kāpēc šī nauda nav ielikta makā, kuru es glabāju trūcīgo vajadzībām? Tagad Marijas darbs bija tik krasā pretstatā viņa savtīgumam, ka viņš jutās apkaunots un kā parasti centās atrast kādu ieganstu viņas dāvanas noniecināšanai. Pret mācekļiem pagriezies, viņš jautāja: " "Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīssimt sudraba gabaliem, un nauda nodota nabagiem?" Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas." Jūdam nerūpēja trūcīgo vajadzības. Ja Marijas svaidāmā eļļa tiktu pārdota un nauda nonāktu viņa pārziņā, nabagi nekādu labumu neiegūtu.
Jūda bija augstās domās par savām amata spējām. Viņš uzskatīja, ka nansu darījumos ir daudz pārāks nekā citi mācekļi, un bija panācis, ka arī tie par viņu domāja tieši tāpat. Viņš bija ieguvis mācekļu uzticību, un viņam bija liela ietekme uz tiem. Tos maldināja Jūdas šķietamā līdzjūtība pret nabagiem, šis veiklais mājiens lika tiem uz Marijas ziedošanos raudzīties ar neuzticību. Apkārt galdam sākās murmināšana: "Kādēļ šī izšķērdība? To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem!"
Marija dzirdēja šo kritiku. Viņas sirds nodrebēja. Viņa baidījās, ka arī māsa pārmetīs izšķērdību. Varbūt arī Kungam liksies, ka viņa ir neapdomīga. Viņa jau gatavojās bez atvainošanās un taisnošanās pazust, kad atskanēja Jēzus balss: "Lieciet viņu mierā! Ko jūs viņu mokāt?" Kristus redzēja, ka viņa ir apmulsusi, nelaimīga. Viņš zināja, ka ar šo pakalpojumu tā ir izteikusi savu pateicību par grēku piedošanu, tādēļ centās sievieti iedrošināt. Paceldams balsi pāri kritizējošajiem čukstiem, Viņš sacīja: "Tā labu darbu pie Manis ir darījusi. Jo nabagi ir arvien pie jums, un, kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvien pie jums. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm."
Smaržīgo dāvanu, kuru Marija bija nolēmusi izliet uz Pestītāja ķermeņa pēc nāves, tā atnesa Viņam vēl dzīvam esot. Pēc apbedīšanas jaukā smarža varētu piepildīt vienīgi kapu, bet tagad Marija iepriecināja Kunga sirdi ar savas ticības un mīlestības apliecinājumu. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms savas mīlestības veltes neatnesa Jēzus dzīves laikā. Ar rūgtām asarām tie dārgās svaidāmās zāles izlēja pār Viņa auksto, nejūtīgo ķermeni. Sievietes, kas savas svaidāmās zāles nesa uz kapu, atklāja, ka viņu gājiens ir veltīgs, jo Jēzus jau bija augšāmcēlies. Bet Marija, parādīdama savu mīlestību Pestītājam, kamēr Viņš vēl redzēja viņas nodošanos, svaidīja Viņu bērēm. Kad Jēzus iegāja sava lielā pārbaudījuma tumsā, Viņš paņēma līdzi atmiņas par šo darbu kā ķīlu tai mīlestībai, kuru mūžībā saņems no visiem atpestītajiem.
Daudzi savas dārgās veltes atnes mirušiem cilvēkiem. Stāvot pie aukstā, nedzīvā kapa, tiek izteikti daudzi mīļi vārdi. Ar sirsnīgu mīlestību un atzinību apber tos, kas vairs neredz un nedzird. Kaut šie vārdi būtu izteikti tad, kad pagurušajam garam tie bija tik ļoti vajadzīgi! Kad ausis varēja dzirdēt un sirds spēja just, - cik dārga tad būtu bijusi to smarža!
Marija neapjauta sava mīlestības darba lielo nozīmi. Viņa neprata atbildēt saviem apsūdzētājiem un nevarēja paskaidrot, kāpēc Jēzus svaidīšanai bija izraudzījusies tieši šo brīdi. Svētais Gars bija to iecerējis viņas vietā, un viņa tikai paklausīja dievišķajam mudinājumam. Iedvesma nenāk, lai dotu paskaidrojumus. Klātesoša, bet neredzama tā uzrunā prātu un dvēseli un mudina sirdi rīkoties. Tā attaisno pati sevi.
Kristus Marijai paskaidroja viņas rīcības nozīmi, ar to sniedzot vairāk, nekā bija saņēmis. "Izliedama šo eļļu uz Manas miesas, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt." Kā alabastra trauciņš tika sasists, lai tā smarža piepildītu visu namu, tā Kristum bija jāmirst un Viņa ķermenim jātiek lauztam, lai, pieceļoties no kapa, Viņa dzīvības jaukā smarža piepildītu visu pasauli. Kristus mūs "ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu". (Ef. 5:2)
"Patiesi Es jums saku," Kristus tālāk paskaidroja, "kur vien visā pasaulē sludinās šo Evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi." Raudzīdamies nākotnē, par priecīgo glābšanas vēsti Pestītājs runāja ar lielu noteiktību. Evaņģēlijam jātiek pasludinātam visā pasaulē. Cik vien tālu sniegsies Evaņģēlijs, arī Marijas dāvana izplatīs savu smaržu, un, pateicoties viņas neviltotās mīlestības darbam, tiks svētītas daudzas sirdis. Ķēniņu valstis celsies un kritīs, valdnieku un karavadoņu vārdus aizmirsīs, bet šīs sievietes darbs būs nemirstīgs svētās vēstures lappusēs. Līdz laika beigām šis sasistais alabastra trauciņš liecinās par Dieva neizsakāmo mīlestību pret kritušo cilvēci.