Stāstā par žēlsirdīgo samarieti Jēzus attēloja sevi un savu misiju. Sātans bija cilvēku pievīlis, sasitis, aplaupījis, sabojājis un pametis pilnīgai bojāejai. Bet Pestītājs šajā bezcerīgajā stāvoklī par mums iežēlojās. Viņš atstāja godību un nāca mūs glābt. Viņš atrada mūs tuvu nāvei un uzņēmās rūpes par mums. Kristus dziedināja mūsu brūces. Viņš apsedza mūs ar savas taisnības drēbēm. Viņš deva mums drošu patvērumu un par visu samaksāja pats. Viņš mira, lai mūs atpirktu. Norādīdams uz savu priekšzīmi, Viņš saviem sekotājiem saka: "Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu." "Kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu." (Jāņa 15:17; 13:34)
Bauslības mācītājs Jēzum bija jautājis: "Ko man būs darīt?" Atzīdams mīlestību pret Dievu un cilvēkiem par visas taisnības kopsummu, Jēzus atbildēja: "Dari to, un tu dzīvosi." Samarietis paklausīja labas un mīlošas sirds pavēlei un ar to pierādīja, ka ir bauslības darītājs. Tad Kristus teica bauslības mācītājam: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat." No Dieva bērniem tiek gaidīti darbi - ne tikai runāšana vien. "Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis." (1. Jāņa 2:6)
Šī mācība šodien pasaulē nav mazāk svarīga kā tad, kad tā atskanēja no Jēzus lūpām. Patmīlība un auksts formālisms ir gandrīz izdzēsis mīlestības liesmu un iznīcinājis labos tikumus, kas raksturu darītu līdzīgu jaukai smaržai. Daudzi, kas apliecina Kristus vārdu, ir aizmirsuši to, ka kristietim jābūt Kristus pārstāvim. Ja nav praktiskas pašuzupurēšanās citu labā ģimenē, tuvākajā apkārtnē, draudzē vai citur - kur vien mēs atrodamies -, tad, lai arī kāda būtu mūsu ticības apliecība, mēs neesam kristieši.
Kristus savas intereses ir saistījis ar cilvēces interesēm, un Viņš mūs uzaicina iekļauties cilvēces glābšanas darbā. "Bez maksas jūs esat dabūjuši," Viņš sacīja, "bez maksas dodiet." (Mat. 10:8) Grēks ir vislielākais no visiem ļaunumiem, un mums ir jāiežēlojas par grēcinieku un tam jāpalīdz. Daudz ir to, kas maldās un izjūt savu kaunu un neprātību. Tie ir izsalkuši pēc iedrošinājuma vārdiem. Tie kavējas pie savām kļūdām un neveiksmēm, līdz nonāk izmisumā. Pret šīm dvēselēm mēs nedrīkstam izturēties nevērīgi. Ja esam kristieši, tad nedrīkstam paiet tām garām pa ceļa otru pusi, turoties tik tālu, cik vien iespējams, tieši no tiem, kam mūsu palīdzība visvairāk vajadzīga. Redzot cilvēkus ciešanās, vienalga, vai nu nelaimes vai grēka dēļ viņi tur nonākuši, mēs nekad nedrīkstam sacīt: "Tas uz mani neattiecas."
"Jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu." (Gal. 6:1) Ar ticību un lūgšanu atvairiet ienaidnieka spēkus! Runājiet cerības pilnus un iedrošinošus vārdus, kas satriektajam un ievainotajam būs kā dziedinošs balzams! Daudzi jo daudzi ir paguruši un kļuvuši mazdūšīgi lielajā dzīves cīņā tad, kad viens vienīgs laipns un iepriecinošs vārds tos būtu stiprinājis uzvarai. Mēs nekad nedrīkstam paiet garām ciešanu nomāktai dvēselei, necenšoties tai sniegt daļu no mierinājuma, ko paši esam no Dieva saņēmuši.
Tas viss ir bauslības principa pildīšana, tā principa, kas ilustrēts līdzībā par žēlsirdīgo samarieti un izpaudās Jēzus dzīvē. Viņa raksturs liecina par bauslības patieso saturu un atklāj, ko nozīmē savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Kad Dieva bērni parāda žēlastību, laipnību un mīlestību visiem cilvēkiem, tad arī tie liecina par Debesu principu raksturu. Tie nodod liecību par to, ka "Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli". (Ps. 19:8) Kas šo mīlestību neparāda, tas pārkāpj bauslību, kuru ar vārdiem pagodina, jo veids, kā mēs izturamies pret brāļiem, norāda uz mūsu attiecībām ar Dievu. Dieva mīlestība sirdī ir vienīgais avots mīlestībai pret savu tuvāko. "Ja kāds saka: "es mīlu Dievu" un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis." Mīļie, "ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir mūsu vidū tapusi pilnīga". (1. Jāņa 4:20,12)