“Svētīga tā tauta, kam tas Kungs ir par Dievu,
Tie ļaudis, ko Viņš sev izredzējis par īpašumu!
Tas Kungs raugās no debesīm,
Viņš redz visus cilvēku bērnus;
No tās vietas, kur Viņa tronis,
Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus.”
“Tas Kungs ir debesīs uzcēlis savu troni,
un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.”
Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts!
Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak Kungs?
Tu esi Dievs, kas dara brīnumus;
Tu esi tautām darījis zināmu savu spēku.”
(Ps. 33:12-14; 103:19; 77:14,15)
Lai gan Dievs nemājo rokām taisītos tempļos, tomēr Viņš ar savu
klātbūtni pagodina savu ļaužu sanāksmes. Kungs ir apsolījis, ka, tiem
sapulcējoties Viņu meklēt, atzīstot savus grēkus un vienam par otru
lūdzot, Viņš būs klāt ar savu Garu. Bet visiem, kas tā sanāk kopā Viņa
pielūgšanai, jānoliek katrs ļaunums. Dievu jāpielūdz garā un patiesībā,
svētā glītumā. Ja ļaudis Viņu tā nepielūdz, tad to pulcēšanās ir
veltīga. Par tādiem neīstiem pielūdzējiem Kungs saka: “Šī tauta godā
Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie
Mani cienī (..).” (Mat. 15:8,9) Tiem, kas Kungu piesauc, To jāpielūdz:
“(..) garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.”
(Jāņa 4:23)
“Bet tas Kungs ir savā svētajā namā. Lai visa pasaule klusē Viņa vaiga priekšā!” (Habakuka 2:20)