“Un, ja arī kāds svešinieks, kas nepieder pie Tavas tautas, Israēla, bet nāk no tālas zemes Tava lielā Vārda un Tavas stiprās rokas, un Tava izstieptā elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā Tevi pielūgs, tad uzklausi no debesīm, no tās vietas, kur Tu mīti, – uzklausi tādus un dari visu, kā dēļ tas svešinieks Tevi lūgdams piesauks, lai visas zemes tautas atzīst Tavu Vārdu, lai tās Tevi tāpat bīstas kā Tava tauta, Israēls, un lai viņi zina, ka šis nams, ko es esmu cēlis, ir nosaukts pēc Tava Vārda!” (2. Laiku 6:32,33)
[42] “Kad Tava tauta dosies karā pret saviem ienaidniekiem pa to ceļu, pa kādu Tu vien viņus sūtīsi, un viņi Tevi pielūgs, vaigu pagriezuši uz šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, kuru es esmu uzcēlis Tava Vārda godam, tad uzklausi no debesīm viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds saukšanas, un nes viņiem tiesu, kāda tiem pienākas!” (2. Laiku 6:34,35)
“Un, kad viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, – jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis un negrēkotu, – un Tu dusmosies par viņiem, un Tu tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos aizved gūstā ienaidnieku zemē vai nu uz tālu, vai tuvu zemi, un kad viņi tad tanī zemē, uz kurieni viņi ir aizvesti gūstā, atgrieztos savā sirdī un Tevi pielūgtu tanī zemē, kurp viņi ir aizvesti gūstā, sacīdami: mēs esam grēkojuši, mēs esam vainojami, mēs esam darījuši bezdievīgu darbu. Un, kad viņi pie Tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles tanī zemē, kur viņi aizvesti gūstā, un kur viņiem jādzīvo gūstā, un viņi Tevi pielūgs, pagriezušies pret savu zemi, ko Tu esi devis viņu tēviem, un pret šo pilsētu, ko Tu esi izraudzījis, un pret šo namu, ko es esmu cēlis Tava Vārda godam, tad uzklausi no debesīm, no vietas, kur Tu mīti, viņu lūgšanas pēc žēlastības un viņu sirds kliedzienus un dari tā, kāda tiesa viņiem pienākas, un piedod savai tautai, ko tā pret Tevi bija grēkojusi.”(2. Laiku 6:36-39)
“Bet nu, mans Dievs, lai Tavas acis ir atvērtas, un Tavām ausīm lai labpatiktu dzirdēt šo lūgšanu šinī vietā. Un nu celies, Kungs, mans Dievs, un nāc savā miera vietā, Tu pats un Tavas visspēcības šķirsts! Lai Tavi priesteri, Tu, Kungs, mans Dievs, tērpjas pestīšanā, un Tevis apžēlotie lai līksmojas savā laimē! Ak Kungs, mans Dievs, neatmet sava svaidītā vaigu! Piemini savam kalpam Dāvidam solīto žēlastību!” (2. Laiku 6:40-42)
[45] Kad Salamans beidza lūgt, “tad uguns nonāca no debesīm un aprija dedzināmos upurus un kaujamos upurus”. Priesteri nevarēja ieiet templī, jo “Kunga godība piepildīja namu”. “Kad visi Israēla bērni redzēja uguni nonākam un tā Kunga godību izplešamies pār svētnīcu, tad viņi metās uz sava vaiga pie zemes, uz akmens seguma viņi nolieca savu vaigu un pielūdza un teica to Kungu, ka Viņš ir labs un ka Viņa žēlastība paliek mūžīgi.”
Tad ķēniņš un ļaudis pienesa Kungam upurus. “(..) tā ķēniņš un visa tauta iesvētīja Dieva namu.” (2. Laiku 7:1-5) Septiņas dienas neskaitāms ļaužu pulks no visām valsts daļām, “no Hamatas pievārtes līdz Ēģiptes upei”, ļoti liela draudze, pavadīja kopā priecīgus brīžus. Visa turpmākā nedēļa aizritēja ievērojot Lieveņu svētkus. Beidzoties iesvētīšanas un līksmā prieka brīžiem, ļaudis atgriezās mājās “priecīgi un līksmi to labumu dēļ, ko tas Kungs bija darījis gan Dāvidam, gan Salamanam, gan savai tautai Israēlam”. (2. Laiku 7:8,10)
Ķēniņš darīja visu, kas bija tā spēkos, lai pamudinātu ļaudis pilnībā nodoties Kungam, kalpot Viņam un paaugstināt Viņa svēto Vārdu. Un atkal, tāpat kā valdīšanas sākumā Gibeonā, Israēla ķēniņš saņēma liecību, ka Kungs padarīto atzīst un svētī. Naktī atklāsmē viņam parādījās Kungs un paziņoja: “Es esmu uzklausījis tavu lūgšanu, un šo vietu esmu sev izraudzījis par upura namu. Redzi, kad es aizslēgšu debesis, ka lietus nelīs, vai kad Es pavēlēšu siseņiem, lai tie noēd zemi, vai ja Es sūtīšu mēri savai tautai, un Mana tauta, kas ir pēc mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, [46] tad es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi. Tad nu tagad Manas acis būs atvērtas un Manām ausīm labpatiks dzirdēt šinī vietā izteiktās lūgšanas, jo Es esmu izraudzījis šo namu un esmu to darījis svētu, lai tur mūžīgi mājotu Mans Vārds un Manas acis un Mana sirds būtu tur vienmēr.”(2. Laiku 7:12-16)
Ja Israēls būtu palicis uzticīgs Kungam, tad šī godības celtne pastāvētu kā mūžīga zīme, kas liecinātu par Dieva sevišķo labvēlību pret saviem izredzētajiem ļaudīm. “Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kalpo Viņam un mīl Viņa Vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” (Jes. 56:6,7)
Apliecinot savu labvēlību, Kungs ķēniņam ļoti skaidri parādīja pienākuma ceļu. “Un nu, ja tu staigāsi Manā priekšā, gluži kā tavs tēvs Dāvids ir staigājis, un pildīsi visu tā, kā Es esmu tev pavēlējis, un ievērosi Manus likumus un Manas tiesas, tad Es nostiprināšu tavas ķēniņa valsts troni, kā Es to esmu svinīgi apsolījis tavam tēvam Dāvidam, sacīdams: tev nekad netrūks vīru, kas valdīs pār Israēlu!” (2. Laiku 7:17,18)
[47] Ja Salamans būtu turpinājis Kungam kalpot pazemībā, tad visa viņa rīcība būtu izplatījusi spēcīgu iespaidu uz labu apkārtējās tautās, tautās, kuras jau labvēlīgi bija ietekmējusi viņa tēva Dāvida valdīšana, kā arī Salamana agrīno pārvaldes gadu laikā paustie gudrie vārdi un lieliskie darbi. Paredzot briesmīgās kārdināšanas, kas pavada labklājību un pasaules godu, Dievs Salamanu brīdināja pret atkrišanas ļaunumu un iepriekš atklāja grēka šausmīgās sekas. Pat skaistais dievnams tad varētu kļūt par “nievu vārdu un apsmieklu visu tautu starpā”, ja Israēls atstās “Kungu, savu tēvu Dievu” (2. Laiku 7:20,22) un turēsies pie citiem dieviem.
Sirdī stiprināts un Debesu vēsts ļoti iepriecināts, ka viņa lūgšana par Israēlu paklausīta, Salamans iesāka savas valdīšanas viskrāšņāko posmu, kad “visi ķēniņi virs zemes centās Salamanu redzēt, lai dzirdētu viņa gudrību, ko Dievs bija licis viņa sirdī”. (2. Laiku 9:23) Daudzi nāca, lai iepazītos ar viņa pārvaldes veidu un saņemtu padomu, kā rīkoties grūtībās un sarežģītās situācijās.
Salamans šos ļaudis iepazīstināja ar Dievu kā visu lietu Radītāju, un tie atgriezās mājās ar skaidrāku izpratni par Israēla Dievu un Viņa mīlestību uz cilvēci. Dabas norisēs tie tagad saskatīja Viņa mīlestības izpausmi un Viņa rakstura atklāsmi, tādēļ daudzi sāka Viņu pielūgt kā savu Dievu.
Salamana pazemība, kādu tas parādīja, uzņemoties valsts nastas, kad viņš Kungam atzinās – “es vēl esmu jauns zēns” (1. Ķēn. 3:7), viņa mīlestība uz Dievu un dziļā cieņa un godbijība pret dievišķām lietām, [48] viņa neuzticēšanās sev pašam un Mūžīgā Radītāja paaugstināšana – tās visas tiešām bija atdarināšanas cienīgās rakstura īpašības, kas atklājās kalpošanā sakarā ar celtniecības darbu pabeigšanu templī, kad viņš kā pazemīgs aizlūdzējs zemojās iesvētīšanas lūgšanā. Kristus sekotājiem šodien jābūt modriem, lai nezaudētu godbijības un dievbijības garu. Svētie Raksti māca, kā lai cilvēki tuvojas savam Radītājam – ar pazemību un bijību, ticībā uz dievišķo Vidutāju. Dziesminieks saka: “Jo tas Kungs ir liels Dievs un liels ķēniņš pār visiem dieviem. Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus tā Kunga, sava Radītāja, priekšā!” (Ps. 95:3,6)
Gan atklātībā, gan vienatnē mājās, pienesot Dievam savus lūgumus, mums ir priekšrocība zemoties Viņa priekšā. Mūsu piemērs Jēzus, “ceļos nometies, lūdza Dievu”. (Lūk. 22:41) Arī par Viņa mācekļiem ir ziņots, ka tie “metās ceļos un lūdza Dievu”. (Ap. d. 9:40) Pāvils atzīst: “Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā.” (Ef. 3:14) Ezra metās ceļos izsūdzot Kungam Israēla grēkus, (Ezras 9:5) un Daniēls “nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu”. (Dan. 6:10)
Patiesu cieņu pret Dievu iedveš izjūta par Viņa bezgalīgo lielumu un Kunga tiešās klātbūtnes apzināšanās. Ar šādām jūtām pret Neredzamo jābūt dziļi iespaidotai katrai ticīgai sirdij! Lūgšanas vieta un stunda ir svēta, jo tur ir Dievs. Ja mēs ar savu stāju un izturēšanos parādām [49] godbijību, tad iedvesmojošās jūtas vēl vairāk padziļinās. “Svēts un bijājams ir Viņa vārds,” saka dziesminieks. (Ps. 111:9) Kad eņģeļi izrunā šo vārdu, tie aizklāj savu vaigu. Ar kādu cieņu tad mums, kritušiem un grēcīgiem cilvēkiem, būtu jāpiemin Dieva vārds!
Kā veciem tā jauniem būtu labi apdomāt tās Rakstu liecības, kas rāda, kā jāizturas vietā, kas izceļas ar īpašu Kunga klātbūtni. “Novelc savas kurpes no kājām,” pie degošā krūma tika pavēlēts Mozum, ”jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2. Moz. 3:5) Un, kad Jēkabs atklāsmē redzēja eņģeļus, tas izsaucās: “Tiešām, tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju. (..) te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” (1. Moz. 28:16,17)
Ar iesvētīšanas dievkalpojumā teiktajiem vārdiem Salamans centās no klātesošo apziņas izskaust māņticību, kas pagāniem aptumšoja izpratni par Radītāju. Debesu Dievs nav līdzīgs pagānu dieviem, kas ierobežoti rokām celtos tempļos; tomēr Viņš ar sava Gara starpniecību satiekas ar ļaudīm, tiem pulcējoties namā, kas iesvētīts Viņa pielūgšanai. Daudzus gadsimtus vēlāk Pāvils šo pašu patiesību izteica sekojošos vārdos: “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu; Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu. Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums. Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam (..).” (Ap. d. 17:24-28) [50]