[35] Dāvida ilgi loloto plānu – uzcelt namu Kungam – gudri izpildīja Salamans. Septiņus gadus Jeruzālemē darbojās daudz strādnieku, kas nolīdzināja būvlaukumu, cēla mūrus, – “izlauza lielus akmeņus, vērtīgus akmeņus, lai ar apcirstiem akmeņiem liktu pamatu namam”. (1. Ķēn. 5:31) Viņi sagatavoja arī no Libanonas mežiem atvestos kokmateriālus un izveidoja brīnišķīgu svētnīcu.
Vienlaicīgi ar koku un akmeņu sagatavošanu, kas prasīja daudzu tūkstošu vīru spēku, gādāja arī templim vajadzīgos audumus. Viss darbs pastāvīgi ritēja uz priekšu, un to vadīja Hūrām - Abijs no Tiras, kas prata “apstrādāt zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, akmeņus un kokus, purpura, violeta purpura, smalku linu un karmezīna audumus.“ (2. Laiku 2:13,14)
Tādā veidā celtne uz Morijas kalna izauga bez trokšņa, “no iepriekš apcirstiem akmeņiem, tā ka nedz āmuri, nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami, kamēr to cēla”, (1. Ķēn. 6:7) [36] jo atsevišķās daļas precīzi atbilda paraugam, ko Dāvids nodeva dēlam. Tā “Salamans taisīja arī visas pārējās lietas Dieva namam” (2. Laiku 4:19) , ieskaitot kvēpināmo altāri, galdu priekšā liekamajām maizēm, šķēres un eļļas lukturus līdz ar traukiem un rīkiem, kas bija vajadzīgi priesteriem kalpošanai svētajā vietā, – visu “no tīra zelta”. (2. Laiku 4:21) Vara iekārtas – dedzināmo upuru altāri, lielo mazgājamo trauku, ko turēja divpadsmit vērši, mazāko trauku ar daudz citiem rīkiem – “Jordānas līdzenumā ķēniņš izlēja (..) cietā zemē starp Sukotu un Ceredatu”. (2. Laiku 4:17) Šīs iekārtas bija pilnīgas, bez jebkāda trūkuma.
Nams, ko Salamans ar sabiedrotajiem uzcēla Dievam un Viņa pielūgšanai, bija ārkārtīgi skaists un nesalīdzināmi grezns. Izrotāts ar dārgakmeņiem, plašu pagalmu ieskauts, ar krāšņām ieejām, apvilkts ar grieztu ciedru koku un dedzinātu zeltu, dievnams ar saviem greznajiem kambariem un bagātajām iekārtām bija piemērots attēls Dieva dzīvajai draudzei virs zemes, kas saskaņā ar dievišķo paraugu tiek celta cauri gadsimtiem, no iepriekš noslīpēta materiāla, kas salīdzināts ar “zeltu, sudrabu, dārgiem akmeņiem”. (1. Kor. 3:12; Ps. 144:12) Šajā garīgajā dievnamā Kristus ir “stūra akmens. Viņā visa celtne kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam”. (Ef. 2:20,21)
[37] Beidzot ķēniņa Dāvida izplānotais un viņa dēla Salamana celtais templis tika pabeigts. “Visu, ko Salamans bija iecerējis (..) Kunga nama vajadzībām, tas viņam bija paveicies.” (2. Laiku 7:11) Un tagad, lai Morijas kalna augstumus vainagojošais nams tiešām atbilstu Dāvida iecerei, jo tas nebija “domāts kādam cilvēkam, bet Dievam, tam Kungam”, (1. Laiku 29:2), tad vēl vajadzēja notikt svinīgai ceremonijai, to iesvētot Jehovam un Viņa pielūgšanai.
Vietu, kur uzcēla Dieva namu, jau sen uzskatīja kā īpaši nozīmīgu. Šeit ticīgo tēvs Ābrahāms bija gatavs paklausīt Jehovas pavēlei upurēt savu vienīgo dēlu. Šeit Kungs ar Ābrahāmu atjaunoja svētību derību, kas sevī ietvēra krāšņo apsolījumu par Mesiju, ka cilvēce tiks atpestīta ar Visaugstākā Dēla upuri. (1. Moz. 22:9,16-18) Šeit Dievs ar uguni no Debesīm atbildēja Dāvidam, kad viņš upurēja dedzināmos un pateicības upurus, lai apturētu atriebēja eņģeļa postošo zobenu. (1. Laiku 21) Un tagad vēlreiz te bija sapulcējušies Jehovas pielūdzēji, lai satiktos ar savu Dievu un atjaunotu svinīgos uzticības solījumus.
Iesvētīšanai izraudzītais laiks bija sevišķi labvēlīgs – septītais mēnesis, kad ļaudis no visām valsts daļām bija ieraduši Jeruzālemē uz Lieveņu svētkiem. Šie svētki galvenokārt izcēlās ar līksmības un prieka izpausmēm. Pļauja un ražas ievākšana bija pabeigta, jaunā gada darbi vēl nebija sākti, ļaudis bija brīvi no rūpēm un varēja nodoties svēta prieka iespaidam.
Noteiktā laikā Israēla pulki līdz ar bagātīgi tērptiem [38] ārzemju tautu pārstāvjiem pulcējās tempļa pagalmos. Skats bija neredzēti krāšņs. Salamans, Israēla cilšu vecākie un ievērojamākie ļaužu pārstāvji tikko bija atgriezušies no otras pilsētas daļas, no kurienes tie atnesa Derības šķirstu. No svētnīcas Gibeonas augstienē jau bija pārnesta senā saiešanas telts līdz ar visiem tās svētajiem traukiem un rīkiem. (2. Laiku 5:5) Tagad šie rūpīgi glabātie Israēla bērnu seno dienu piedzīvojumu liecinieki, ceļojot tuksnesī un iekarojot Kānaānu, atrada pastāvīgu vietu krāšņajā celtnē, kam vajadzēja aizvietot pārnesamo telti. Nesot uz templi svēto Derības šķirstu ar divām akmens plāksnēm, uz kurām pats Dievs bija uzrakstījis desmit baušļus, Salamans sekoja sava tēva Dāvida piemēram. Pēc katriem sešiem soļiem viņš pienesa kādu upuri. Ar dziesmām, mūziku un plašu ceremoniju priesteri Kunga Derības šķirstu novietoja “vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem”. (2. Laiku 5:7) Iznākuši no vissvētākā nodalījuma, viņi ieņēma tiem paredzētās vietas. Dziedātāji – levīti, tērpti baltās audekla drēbēs, ar cimbalām, arfām un cītarām stāvēja no altāra uz rītiem, un kopā ar tiem bija 120 priesteri, kas pūta taures. (2. Laiku 5:12)
“Un vienlaicīgi iesākoties mūzikai un dziesmai, šķita, it kā būtu tikai viens, kas taurētu, un viens, kas dziedātu, un tikai skanētu viena balss, kas to Kungu teiktu un slavētu Viņu; un, kad uz augšu pacēlās tauru, cimbalu un citu instrumentu un slavas dziesmu skaņas, pauzdamas: “Jo tas Kungs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” – tad viss nams, tā Kunga nams, piepildījās ar mākoni, tā ka priesteri nevarēja nostāvēt, lai kalpotu, šī mākoņa dēļ, jo tā Kunga godība bija piepildījusi Dieva namu.” (2. Laiku 5:13,14)
Saprotot mākoņa nozīmi, Salamans paziņoja: “Tas Kungs ir sacījis, ka Viņš vēlētos tumsā mājot, bet es esmu Tev uzcēlis dzīvojamu namu, noteiktu vietu, kur Tev jādzīvo uz mūžīgiem laikiem!”(2. Laiku 6:12)
“Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš – tautas lai dreb! Viņš sēž pār ķerubiem – zeme lai trīc! Tas Kungs ir liels Ciānā, un Viņš augsti pacelts pār visām tautām. Lai tās teic Tavu lielo un bijājamo Vārdu: “Tiešām Viņš ir svēts!” (..) Cildiniet to Kungu, mūsu Dievu! Krītiet ceļos Viņa kāju pamesla priekšā! Tiešām, Viņš ir svēts!” (Ps. 99:1-3,5)
Dievnama “pagalma vidū” Salamans bija izveidojis “paaugstinājumu no tīra vara”; “tā garums bija piecas olektis, tā platums bija piecas olektis un tā augstums bija trīs olektis”. Uz tā tagad stāvēja Salamans un ar paceltām rokām svētīja viņa priekšā stāvošo milzīgo pūli. “Un visa Israēla draudze bija piecēlusies kājās.” (2. Laiku 6:13,3)
“Slavēts lai ir tas Kungs, Israēla Dievs, kas ar savu muti runājis ar manu tēvu Dāvidu un kas ar savu roku to ir piepildījis, sacīdams: (..) Jeruzālemi Es esmu izraudzījis, lai tur mājotu Mans Vārds (..).” (2. Laiku 6:4,6)
Pēc tam Salamans uz paaugstinājuma nometās ceļos un, visiem ļaudīm dzirdot, izteica iesvētīšanas lūgšanu. Rokas pret debesīm pacēlis, kamēr draudze bija pakritusi ar seju pie zemes, ķēniņš lūdza:
“Tu, Kungs, Israēla Dievs! Nav tāda Dieva, kāds Tu esi, nedz debesīs, nedz virs zemes, Tu, kas turi derību ar saviem kalpiem un parādi viņiem žēlastību, saviem kalpiem, kuri no visas savas sirds staigā Tavā priekšā.” (2. Laiku 6:14)
“Bet vai tiešām Dievs dzīvos kopā ar cilvēkiem zemes virsū? Redzi, debesis un visas debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kā tad nu vēl šis nams, ko es esmu uzcēlis!” (2. Laiku 6:18) “Taču pievērsies sava kalpa lūgšanai un viņa sauksmei pēc žēlastības, Kungs, mans Dievs, Tu, kas uzklausi skaļo saukšanu un pielūgšanu, ar ko Tavs kalps nemitīgi griežas pie Tevis! Lai tavas acis ir atvērtas dienām un naktīm pār šo namu, pār šo vietu, par kuru Tu pats esi sacījis, ka tu liksi tur mājot savam Vārdam, ka Tu uzklausīsi tās lūgšanas, ko Tavs kalps teiks šinī vietā! Tad nu uzklausi sava kalpa un savas tautas Israēla sirds lūgšanas pēc žēlastības, vārdus, ar kādiem viņi Tevi šinī vietā pielūgs. Uzklausi no tās vietas, kur Tu mīti, no debesīm, un kad Tu tās dzirdi, tad piedod!” (2. Laiku 6:19-21)
“Un, ja Tava tauta, Israēls, tiktu tās ienaidnieku sakauta, tāpēc ka viņi bija pret Tevi grēkojuši, bet atgrieztos un apliecinātu Tavu Vārdu, un Tavā priekšā Tevi pielūgtu un lūgtos Tavas žēlastības šinī namā, tad uzklausi Tu pats no debesīm un piedod savas tautas, Israēla, grēkus un liec viņiem atgriezties atpakaļ tanī zemē, ko Tu viņiem un viņu tēviem esi devis.” (2. Laiku 6:24,25)
[41] “Kad debesis būs aizslēgtas, kad lietus nelīs, tāpēc ka viņi būs pret Tevi apgrēkojušies, un, kad viņi šinī vietā lūgs un apliecinās Tavu Vārdu un atgriezīsies no saviem grēkiem, tāpēc ka tu būsi viņus pārmācījis, tad uzklausi debesīs un piedod savu kalpu un savas tautas, Israēla, grēkus, un rādi viņiem labo ceļu, pa kuru lai viņi staigā, un dod lietu savai zemei, ko Tu savai tautai esi devis par īpašumu.” (2. Laiku 6:26,27)
“Kad zemē būs bada laiks vai mēris, vai sausums, vai rūsa, siseņi vai kukaiņi, kad viņu ienaidnieki zemē ielauzīsies pret viņu vārtiem vai būs kādas sērgas un slimības, kas tad lūgs, kas no visas sirds piesauks, vai tas būtu viens cilvēks vai visa Tava tauta, Israēls, kad viņi ikviens atzīs savas mokas un bēdas un izstieps savas rokas šinī namā, tad uzklausi viņus no debesīm, no vietas, kur tu mīti, un piedod un dod ikvienam pēc viņa ceļiem, tāpēc ka tu pazīsti viņu sirdi, jo Tu esi vienīgais, kas pazīst cilvēku bērnu sirdis, lai viņi Tevi bīstas, arvien staigādami Tavos ceļos visu savu mūža dienu, cik ilgi viņi dzīvo tās zemes virsū, ko Tu esi devis mūsu tēviem!” (2. Laiku 6:28-31)