“Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt Kungu, un izsludināja gavēni pa visu Jūdu. Un Jūdas ļaudis bija kopā sapulcējušies, lai meklētu palīgu no tā Kunga, un viņi sanāca no visām Jūdas pilsētām, lai izlūgtos no tā Kunga palīdzību.”
Stāvēdams ļaužu priekšā dievnama pagalmā, Jošafāts nodevās sirsnīgai lūgšanai, atsaucoties uz Dieva apsolījumiem un atzīstot Israēla bezpalīdzību. “Kungs, Tu mūsu tēvu Dievs! Vai Tu neesi tas pats Dievs, kas valdi debesīs un kas esi valdnieks visās svešu tautu ķēniņu valstīs? Jā, Tavā rokā ir spēks un vara, un nav neviena, kas pret tevi varētu stāties. Vai Tu, mūsu Dievs, neesi izdzinis šīs zemes iedzīvotājus, savai tautai Israēlam tuvojoties, un neesi to nodevis Ābrahāma, Tava drauga, pēcnācējiem uz mūžīgajiem laikiem? Un šie pēdējie tanī zemē ir dzīvojuši un ir uzcēluši tur svētnīcu Tavam Vārdam, sacīdami: ja pār mums nāktu kāda nelaime, kara zobens vai sodība, vai mēris, vai bads, tad mēs varēsim nostāties gan šī nama priekšā, gan Tava vaiga priekšā, tāpēc ka šinī namā mīt Tavs Vārds. Un, kad mēs tevi piesauksim mūsu ciešanās, tad Tu mūs uzklausīsi un mūs izglābsi.”
“Un nu, redzi, Amona bērni un Moābs, un Seīra kalnu iedzīvotāji, kuru zemei Tu neļāvi Israēlam cauri iet, kad viņi nāca no Ēģiptes, un viņi tad arī turējās no tiem tālu nost un tos neiznīcināja, redzi, tie nu mums to atmaksā, nākdami mūs izdzīt no Tava īpašuma, kuru Tu mums esi nodevis par mantojumu. Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.” (2. Laiku 20:3-12) [200]
Jošafāts tiešām pilnā paļāvībā varēja Kungam teikt: “Uz Tevi mēs paceļam savas acis.” Vairākus gadus viņš ļaudis bija mācījis uzticēties Kungam, kas pagātnē savus izredzētos bieži bija izglābis no pilnīgas iznīcināšanas. Tagad, kad valsts atradās briesmās, Jošafāts nestāvēja viens, bet “viss Jūda bija nostājies tā Kunga priekšā, arī viņu mazie bērni, viņu sievas un viņu dēli”. (2. Laiku 20:13) Tie kopīgi gavēja un lūdza. Viņi vienoti prasīja, lai Kungs iznīcina ienaidniekus, pagodinot Jehovas vārdu.
“Ak Dievs, nepaliec mierā! Neciet klusu un nekavējies, Dievs!
Jo redzi, Tavi ienaidnieki trako, un Tavi nicinātāji paceļ galvas.
Pret Tavu tautu viņi lolo viltīgus nodomus;
Viņi sarunājas pret tiem, ko Tu sargi.
Viņi saka: “Nāciet, izdeldēsim viņus kā tautu,
Un lai vairs netiek minēts Israēla vārds!”
Tiešām, viņi vienprātīgi sarunājušies
Un pret Tevi noslēguši derību:
Edoms un ismaēliešu teltis, Moābs un hagrieši,
Gebals, Ammons un Amalehs(..)
Dari viņiem kā Midiānam, kā Siseram,
Kā Jabīnam pie Kisonas upes(..).
Lai viņi top apkaunoti un iztrūcināti uz mūžiem,
Lai no kauna viņi iet bojā.
Lai viņi atzīst, ka vienīgi tavs Vārds pastāv,
Ak Kungs, Tu Visuaugstākais pār visu pasauli.”
(Ps. 83.)
Ļaudīm un ķēniņam kopīgi pazemojoties Dieva
priekšā un lūdzot Viņa palīdzību, [201] Kunga Gars nāca pār Jahaziēlu,
“levītu no Asafa pēcnācējiem”, un viņš sacīja: “Uzmanieties, viss Jūda
un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tu, ķēniņ Jošafāt! Tā saka tas Kungs
uz jums: nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka
priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš! Izejiet rīt
tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus
sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša. Un šinī kaujā jums
pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā
tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un
neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo tas
Kungs būs ar jums!”
“Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes tā Kunga priekšā, lai pielūgtu to Kungu. Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.
Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: “Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet tam Kungam, savam Dievam, – un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!” Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu to Kungu slavas dziesmās.” (2. Laiku 20:14-21) Šie dziedātāji gāja armijas priekšgalā, slavējot Dievu par apsolīto uzvaru.
Tas bija vienreizējs gājiens kaujā pret ienaidnieka armiju,– ar dziesmām slavējot Kungu un paaugstinot Israēla Dievu. [202] Tā bija viņu cīņas dziesma. Tiem piederēja svētuma skaistums. Ja arī tagad vairāk izteiktu Dievam slavu, tad cerība, drosme un ticība pastāvīgi pieaugtu. Un vai tas nestiprinātu mūsdienu varonīgo patiesības aizstāvju rokas?
“Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, ka viņi tiktu sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru.
Kad Jūda nonāca kalnu augstienē, no kurienes varēja pārredzēt tuksnesi, un viņi pagriezās pret lielo pulku, tad redzi, tur bija tikai miroņi, kas zemē gulēja, un neviens nebija izglābies.” (2. Laiku 20:22-24)
Tā laika krīzē Jūdas tautas stiprums bija Dievs, un Viņš ir savu ļaužu stiprums arī šodien. Nepaļausimies uz lieliem kungiem un neliksim cilvēkus Dieva vietā. Atcerēsimies, ka cilvēciskās būtnes ir nepastāvīgas un maldās; ka vienīgi Viņš, kam pieder visa vara, ir mūsu stiprā pils. Katrā vajadzības brīdī apzināsimies, ka tas ir Viņa karš. Viņa iespējas ir neierobežotas, un šķietamās neiespējamības uzvaru padara tikai vēl iespaidīgāku.
“Un lūdziet: izglāb mūs, Dievs, mūsu Glābēj!
Sapulcini mūs un atbrīvo mūs no citām tautām,
Lai mēs nestu pateicības slavu Tavam svētajam Vārdam,
Lai paši celtu sevi, tevi godinādami!”
(l. Laiku 16:35)
Apkrāvušies ar laupījumu, [203] Jūdas
karapulki atgriezās “ar prieku, jo tas Kungs bija viņiem devis prieku
par viņu ienaidniekiem. Un viņi ienāca Jeruzālemē ar arfām, cītarām un
taurēm un devās uz tā Kunga namu”. (2. Laiku 20:27,28)
Israēliešiem tiešām bija milzīgs iemesls līksmībai. Pildot pavēli: “Nebīstieties un neesiet apmulsuši! “ (2. Laiku 20:17), viņi pilnībā paļāvās uz Dievu, un Kungs pierādīja, ka ir viņu Aizstāvis un Glābējs. Tagad tie ar izpratni spēja dziedāt inspirētās Dāvida dziesmas:
“Dievs ir mūsu patvērums un stiprums,
Tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.
Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu
Un kalni pašā jūras vidū nogrimtu.
Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi,
Un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb.
Tas Kungs Cebaots ir pie mums,
Mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs!”
(Ps. 46.)
“Kā Tavs Vārds, Dievs, tāpat arī tava slava
Sniedzas līdz pasaules galiem.
Tava labā roka ir svētības pilna.
Ciānas kalns lai priecājas,
Un Jūdas meitas lai līksmo par Tavām tiesām!(..)
Ka tāds ir Dievs, mūsu Dievs, kas mūs vadīs mūžu mūžos.”
(Ps. 48: 11,12,15)
Sakarā ar Jūdas valdnieka un viņa
armijas ticību “bailes no Dieva pārņēma visu zemju ķēniņu valstis,
dzirdot, ka tas Kungs bija karojis pret Israēla ienaidniekiem. Un
Jošafāta ķēniņa valsti neviens neaizskāra, un viņa Dievs tam deva mieru
no visiem visapkārt.” (2. Laiku 20:29,30)