[204] Ļaunais iespaids, ko Izebele jau sākumā ieviesa Ahaba dzīvē, turpinājās arī vēlākajos gados un nesa augļus tādos kauna un nozieguma darbos, kam līdzīgi svētajā vēsturē reti sastopami. “Tāds kā Ahabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevis ļaunu darīt Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda.”
No dabas būdams alkatīgs un Izebeles iedrošināts un atbalstīts ļaunos darbos, Ahabs sekoja savas samaitātās sirds diktātam, līdz to pilnībā pārvaldīja savtības gars. Viņš nespēja atteikt savām iegribām un to, ko iekāroja, jau uzskatīja par savu.
Šī Ahaba krasi izteiktā īpašība, kas tik postoši ietekmēja valsts labklājību viņa pēcteču laikā, atklājās kādā gadījumā, kad Israēlā vēl bija pravietis Elija. Tuvu pie ķēniņa pils atradās jezreēlieša Nabota vīnadārzs. Ahabs to iekāroja un gribēja nopirkt vai arī apmainīt pret kādu citu zemes gabalu. [205] “Atdod man savu vīnadārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīnadārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā.” Tomēr Nabots ļoti augstu vērtēja no senčiem mantoto vīnadārzu un atteicās izpildīt ķēniņa vēlmes. “Bet Nabots sacīja Ahabam: “Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!” Saskaņā ar levītu likumiem zemi nedrīkstēja pārdot vai apmainīt. Ikvienam Israēla bērnam vajadzēja “cieši turēties pie savu tēvu cilts īpašuma”. (4. Moz. 36:7)
Nabota noraidījuma dēļ savtīgais valdnieks saslima. “Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis. (..) Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa seju uz sienas pusi un neēda maizi.”
Izebele par notikušo drīz uzzināja visos sīkumos un sašutumā par ķēniņa prasības atraidīšanu pārliecināja Ahabu, ka tam nevajag ilgāk skumt. “Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu?” viņa vaicāja. “Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu.”
Ahabam nerūpēja, ar kādiem līdzekļiem sieva var sasniegt kāroto mērķi, un Izebele nekavējoties devās izpildīt savu ļauno nodomu. Tā ķēniņa vārdā uzrakstīja vēstules, aizzīmogoja ar viņa gredzenu un izsūtīja ievērojamākajiem vīriem pilsētā, kur dzīvoja Nabots. [206] Tā rakstīja: “Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū! Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!”
Pavēlei paklausīja. “Viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts.” Tad Izebele gāja pie ķēniņa un lika viņam celties un ņemt vīnadārzu. Un Ahabs, nedomājot par sekām, akli paklausīja viņas padomam un nogāja, lai apstiprinātu sev kāroto īpašumu.
Bet Kungs neļāva Ahabam netraucēti baudīt prieku, kas bija sasniegts ar krāpšanu un asins izliešanu. “Tad tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju: “Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīnadārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu. Un runā uz viņu un saki viņam: tā saka tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis?” Tālāk Kungs lika Elijam pasludināt Ahabam briesmīgu sodu.
Pravietis steidzās izpildīt Dieva pavēli. Sastapdamies vīnadārzā vaigu vaigā ar Jehovas bargo vēstnesi, vainīgais valdnieks baiļu pārņemtā balsī teica: “Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?”
Kunga vēstnesis nevilcinoties atbildēja: “Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas tā Kunga acīs ir ļauns. Redzi, es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā.” [207] Žēlastības vairs nebija. Ahaba namam bija jātiek pilnīgi izdeldētam. “Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.”
“Un par Izebeli tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas vārtiem. Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!”
Kad ķēniņš dzirdēja šo briesmīgo vēsti, “viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams”.
“Un tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams: “Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā” Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.”
Nepilnus trīs gadus vēlāk Ahabs krita karā pret sīriešiem. Ahaba pēcnācējs Ahasja “darīja to, kas ļauns tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot. Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja to Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.” (1. Ķēn. 22:53,54) Par nepaklausīgā ķēniņa grēkiem nekavējoties sekoja sodības. Neveiksmīgs karš ar Moabu un pēc tam sekojošais nelaimes gadījums, kad briesmās atradās viņa paša dzīvība, liecināja par Dieva dusmām.
Nokritis “cauri savas augštelpas loga režģiem Samarijā”, Ahasja stipri sasitās un, bīdamies no iespējamām sekām, [208] sūtīja dažus no saviem kalpiem jautāt Baal-Zebubu, Ekronas dievu, vai viņš kļūs vesels. Zemē valdīja uzskats, ka Ekronas dievs ar priesteru starpniecību var pateikt nākotni. To uzzināt vēlējās daudz ļaužu, bet šie pareģojumi un ziņas nāca no tumsas lielkunga.
Ahasjas kalpi sastapās ar Dieva pravieti, kas tiem lika atgriezties pie ķēniņa ar vēsti: “Vai tad Israēlā nav Dieva, ka tu esi sūtījis, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: no tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!” Paziņojis savu vēsti, pravietis aizgāja.
Pārsteigtie kalpi steidzās atgriezties pie ķēniņa un atkārtoja tam Dieva vīra vārdus. Ķēniņš jautāja: “Kāds tas vīrs izskatījās?” Tie atbildēja: “Tas vīrs bija spalvainā apģērbā un ādas apsēju ap saviem gurniem,” un Ahasja izsaucās: “Tas ir Elija no Tisbes.” Ķēniņš labi saprata, ka, ja šis svešinieks, ko vēstneši bija sastapuši, tiešām bija Elija, tad pasludinātais sods noteikti piepildīsies. Ļoti ilgodamies, ja vien iespējams, briesmīgo spriedumu novērst, tas nolēma sūtīt karavīrus, lai tie pravieti atvestu pie viņa.
Divas reizes Ahasja izsūtīja karavīrus pie Elijas, lai to iebiedētu, un divas reizes Dieva dusmas tos sodīja. Trešais karavīru pulciņš pazemojās Dieva priekšā, un viņu virsnieks, tuvodamies Kunga vēstnesim, “nokrita Elijas priekšā ceļos, lūdzot piedošanu un sakot: “Tu, Dieva vīrs, es tevi lūdzu, lai mana dvēsele un šo tavu piecdesmit kalpu dvēseles ir dārgas tavās acīs!” [209]
“Tad tā Kunga eņģelis sacīja Elijam: “Nokāp kopā ar viņu un nebīsties no viņa!” Tad Elija cēlās un nokāpa, un gāja kopā ar viņu pie ķēniņa. Un viņš tam sacīja: “Tā saka tas Kungs: tāpēc, ka tu esi sūtījis sūtņus, lai tie izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu, it kā Israēlā nebūtu Dieva, kuru varētu izvaicāt, tāpēc tu no tās gultas , kurā tu esi iekāpis, vairs neizkāpsi laukā, jo tev jāmirst.”
Tēva valdīšanas laikā Ahasja bija liecinieks daudziem Visaugstākā brīnumdarbiem. Viņš redzēja briesmu pilnos pierādījumus, ko Dievs ļāva piedzīvot atkritušā Israēla ļaudīm, kas novērsās no Viņa bauslības saistošajām prasībām. Bet Ahasja izturējās tā, it kā šie bijājamie reālie notikumi būtu tukšas pasakas. Viņš nepazemoja savu sirdi Kunga priekšā, bet sekoja Baalam, un beidzot pārdroši riskēja ļauties vislielākajam godbijības trūkumam. Nepaklausīgs [210] un nevēlēdamies nožēlot, Ahasja nomira “pēc Kunga Vārda, kā Elija bija runājis”.
Stāsts par ķēniņa Ahasjas grēku un saņemto sodu ir kā biedinājums, ka neviens nevar palikt nesodīts. Ja arī šodien ļaudis nepagodina pagānu dievus, tomēr tūkstoši tieši tāpat kalpo sātana svētnīcās, kā to darīja Israēla ķēniņš. Elku dievināšanas gars tagad pasaulē plaukst un zeļ, lai gan zinātnes un audzināšanas ietekmē ir izsmalcinājies un kļuvis pievilcīgāks nekā Ahasjas dienās, kad tas meklēja Ekronas dieva palīdzību. Ik dienas rodas jauni skumji pierādījumi, ka ticība drošajam praviešu vārdam samazinās, bet tās vietā daudzu cilvēku prātu saista māņticība un sātana burvības.
Tagad pagāniskie elku kalpošanas noslēpumi tiek aizvietoti ar slepenām biedrībām un seansiem, ar spiritisma tumsu un brīnumiem. Šo mediju atklājumus kāri uzklausa ļaužu tūkstoši, kas atraida no Dieva Vārda un Viņa Gara nākošo gaismu. Spiritisma piekritēji var izsmejoši runāt par senatnes burvjiem, bet tajā pašā laikā lielais viltnieks gavilēdams smejas, kā tie paši aizraujas ar viņa izsmalcināto mākslu, tikai citādā veidā.
Ir daudzi, kas ar izbailēm atraujas no domas prasīt padomu tieši spiritistu medijiem, bet tos pievelk daudz patīkamākas spiritisma formas. Citus piekrāpj kristīgās zinātnes mācības vai teosofijas noslēpumainība, kā arī austrumu reliģijas.
Gandrīz visu spiritisma dažādo virzienu apustuļi [211] pieprasa atzīt to spējas dziedināt. Viņi šo spēku pieraksta īpašiem strāvojumiem, magnētismam vai apslēptām cilvēka prāta spējām. Un daudzi, pat mūsu kristīgajā laikmetā, labāk dodas pie šādiem dziedniekiem, nekā uzticas dzīvā Dieva spēkam vai labi kvalificētu ārstu prasmei. Atrodoties nomodā pie slima bērna gultas, māte izsaucas: “Es vairs nespēju! Vai tad nav ārsta, kas var glābt manu bērnu?” Viņai ir stāstīts par brīnišķīgu izārstēšanos pie kāda gaišreģa vai zintnieka, un tā savu dārgumu uztic tā gādībai, ieliekot to it kā paša sātana rokās, kas stāv turpat blakus. Daudzos gadījumos pēc tam bērna nākotni pārvalda ļaunie spēki, kas šķiet nepārvarami.