[190] Kad 35 gadu vecumā tronī tika aicināts Jošafāts, viņam kā labs piemērs bija ķēniņš Asa, kas gandrīz katrā kritiskā brīdī bija darījis, “kas pareizi Kunga acīs”. (1. Ķēn. 15:11) Veiksmīgajā 25 gadu valdīšanas laikā Jošafāts centās staigāt “visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās (..)”. (1. Ķēn. 22:43)
Pūloties valdīt gudri un saprātīgi, Jošafāts centās pārliecināt savus pavalstniekus nostāties stingri pret kalpošanu elkiem. Daudz ļaužu viņa valstī “gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz augstienēm”. (1. Ķēn. 22:44) Šīs elku pielūgšanas vietas ķēniņš tūlīt neiznīcināja, bet jau no paša sākuma centās pasargāt Jūdu no Ziemeļu valsts raksturīgākajiem grēkiem un no Ahaba iespaida, kas daudzus gadus bija viņa laikabiedrs. Pats Jošafāts bija uzticīgs Dievam. “Viņš staigāja sava ciltstēva Dāvida agrākos ceļos un nepielūdza baalus, jo viņš meklēja savu tēvu Dievu un sekoja Viņa pavēlēm, un nedarīja kā Israēls.” [191] Viņa godprātības dēļ Kungs bija ar to un “nostiprināja viņa rokā ķēniņa valsts varu”. (2. Laiku 17:3-5)
“Visa Jūdas zeme nesa Jošafātam dāvanas, un viņam bija bagātības un godības papilnam. Un viņa sirds bija pacilāta tā Kunga ceļos.” (2. Laiku 17:5,6) Pēc kāda laika, norisinoties reformas darbam, ķēniņš “nopostīja augstieņu svētnīcas un elku kokus Jūdā”. (2. Laiku 17:6) “Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem.” (1. Ķēn. 22:47) Tā pakāpeniski Jūdejas iedzīvotāji tika atbrīvoti no daudzām briesmām, kas nopietni draudēja aizkavēt tautas garīgo attīstību.
Ļaudīm visā valstī bija nepieciešamas pamācības no Dieva bauslības. Šo likumu izpratnē slēpās viņu drošība, jo, pakļaujot savu dzīvi tās prasībām, viņi varēja nostiprināt uzticību Dievam un starp cilvēkiem. To apzinoties, Jošafāts saviem pavalstniekiem ieviesa mācības Svēto Rakstu zināšanās. Uz dažādām valsts daļām tika sūtīti lielkungi, lai pārraudzītu priesteru veikto tautas izglītošanas darbu. Ar ķēniņa rīkojumu šie instruktori augstāko ierēdņu uzraudzībā “gāja apkārt pa visām Jūdas pilsētām un mācīja tautu”. (2. Laiku 17:7-9) Un, tā kā daudzi pūlējās izprast Dieva prasības, norisinājās vispārēja atmoda.
[192] Par labklājību valsts pārvaldē Jošafātam daudz jāpateicas tieši šīm gudrajām rūpēm attiecībā uz pavalstnieku garīgajām vajadzībām. Paklausība Dieva bauslībai nodrošina lielus panākumus. Saskaņošanās ar dievišķajām prasībām darbojas kā pārveidojošs spēks, kas nes mieru un saprašanos cilvēku starpā. Ja ikviens pilsonis savu dzīvi ļautu pārvaldīt Dieva Vārda mācībām, ja sirdi un prātu pakļautu tā ierobežojošajam spēkam, tad ļaunums, kas tagad redzams tautu un sabiedriskajā dzīvē, vienkārši nevarētu pastāvēt. Tad no katra nama izplūstu iespaids, kas stiprinātu ļaužu garīgo izpratni un morālo spēku, un gan atsevišķi cilvēki, gan tautas paceltos uz augstāka sadzīves līmeņa.
Jošafāts daudzus gadus nodzīvoja mierā, apkārtējo tautu netraucēts. “Un visu ķēniņu valstu zemēs, kas bija apkārt ap Jūdu, radās tādas bailes no tā Kunga, ka viņi nesāka karu pret Jošafātu.” (2. Laiku 17:10) No filistiešiem viņš saņēma nodevas naudā un dāvanās; no Arābijas lielu pulku avju un kazu. “Un notika, ka Jošafāts arvien vairāk un vairāk pieauga savā varenībā; viņš uzcēla Jūdā pilis un noliktavu pilsētas. Viņam bija arī (..) karotāji, varonīgi vīri Jeruzālemē.” (2. Laiku 17:12-19) Pārpilnībā svētīts ar “bagātību un godu” (2. Laiku 18:1), viņš spēja izplatīt varenu iespaidu par labu patiesībai un taisnībai.
Dažus gadus pēc nākšanas tronī, atrazdamies savas labklājības virsotnē, Jošafāts atļāva dēlam Jorāmam ņemt par sievu Ahaba un Izebeles meitu Atāliju. Šīs laulības Jūdas un Israēla valstu starpā izveidoja attiecības, kas nebija saskaņā ar Dieva prātu un krīzes laikā nesa ķēniņam un daudziem viņa pavalstniekiem lielu ļaunumu. [195]
Kādu reizi Jošafāts ieradās Samarijā, lai apciemotu Israēla ķēniņu. Ķēnišķīgajam viesim no Jeruzālemes tika parādīts īpašs gods, un pirms vizītes beigām viņu pierunāja pievienoties Israēla ķēniņam karā pret sīriešiem. Ahabs cerēja, ka, sakopojot Israēla un Jūdas valsts spēkus, viņš atgūs Ramotu, seno glābšanas pilsētu, kas, pēc viņa apgalvojuma, likumīgi piederēja Israēlam.
Lai gan Jošafāts vājuma brīdī pārsteidzīgi bija solījies piedalīties Israēla ķēniņa karā pret Sīriju, tomēr veselais saprāts tam šajā pasākumā lika meklēt Kunga padomu. Tādēļ Jošafāts sacīja Israēla ķēniņam: ”Bet vispirms vaicā, kāds ir tā Kunga vārds šajā lietā!” Atsaucoties uz šo priekšlikumu, Ahabs saaicināja 400 viltus praviešus no Samarijas un tiem jautāja: “Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?” Un viņi atbildēja: “Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!” (2. Laiku 18:4,5)
Neapmierināts, Jošafāts centās uzzināt, vai tas tiešām ir Dieva prāts. “Vai šeit nav vēl kāds no tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?” (2. Laiku 18:6) “Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt to Kungu”, Ahabs atbildēja, “bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien.” (1. Ķēn. 22:7) Jošafāts stingri pieprasīja, lai atsauc šo Dieva vīru. Atnācis valdnieku priekšā un uzklausījis Ahabu, kas pravieti nozvērināja [196]”neko citu nerunāt kā vienīgi to, kas ir patiesība tā Kunga Vārdā,(..) Miha sacīja: “Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā.” (1. Ķēn. 22:16,17)
Pravieša vārdi pietiekoši skaidri rādīja, ka Debesis ķēniņu nodomam nepiekrīt, tomēr neviens no valdniekiem nevēlējās šim brīdinājumam paklausīt. Ahabs bija nospraudis sev mērķi un gribēja rīkoties pēc sava plāna. Jošafāts bija devis goda vārdu: “Būsim tad arī abi vienoti karā!” (2. Laiku 18:3) un pēc tāda solījuma vairs nevēlējās atsaukt savu karaspēku. “Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās pret Ramotu Gileādā.”
Kaujā uz Ahabu izšāva bultu, un no šī ievainojuma tas pievakarē mira. Saulei rietot, “pa visu karapulku (..) atskanēja saucieni: “Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!” (1. Ķēn. 22:36)
Pēc šīs nelaimīgās kaujas Jošafāts atgriezās Jeruzālemē. Tuvojoties pilsētai, viņu sagaidīja pravietis Jehus ar pārmetumu: “Vai tev vajadzēja palīdzēt tam bezdievim, un vai tev tiem, kas to Kungu ienīst, jāparāda mīlestība? Tādēļ tā Kunga dusmas nāks pār tevi. Taču tevī ir vēl atrodami arī labi darbi, jo tu esi iznīdējis no zemes ašēras un esi savā sirdī apņēmies Dievu meklēt.” (2. Laiku 19:2,3)
Savas valdīšanas atlikušos gadus Jošafāts izlietoja Jūdas valsts garīgās un laicīgās aizsardzības nostiprināšanai. “Pēc tam, kad Jošafāts bija kādu laiku Jeruzālemē nodzīvojis, viņš no jauna apstaigāja savu tautu no Bēršebas līdz Efraima kalniem un atgrieza to atkal pie tā Kunga, viņu tēvu Dieva.” (2. Laiku 19:4)
Viens no svarīgākajiem ķēniņa pasākumiem bija īpašu tiesnešu iecelšana un uzturēšana. Viņš “zemē iecēla soģus visās stiprajās Jūdas pilsētās, ikkatrai pilsētai savu. Un viņš piekodināja soģiem: “Pieraugiet, ko jūs darāt! Jūs taču nespriežat taisnību cilvēkiem, bet tam Kungam, un Viņš ir ar jums, kad jūs spriežat tiesu. Tad nu lai tā Kunga bijāšana ir dzīva jūsos! Turiet svētu to un dariet savu darbu, jo pie tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu, nedz arī saņem kādas dāvanas.” (2. Laiku 19:5-7)
r>Tiesas sistēmu pilnveidoja, nodibinot apelācijas tiesu Jeruzālemē, “kur Jošafāts iecēla kādus no levītiem un priesteriem un no Israēla tēvu namu galvenajiem nest tā Kunga tiesu un izšķirt strīdus lietas”. (2. Laiku 19:8)
Ķēniņš šos tiesnešus pamudināja būt uzticīgiem. “Tā jums jārīkojas tā Kunga bijībā un patiesībā un ar skaidru sirdi! Un ikvienā strīdus lietā, kas pie jums nonāk, jūsu pašu brāļu starpā, kas dzīvo jūsu pašu pilsētās, – starp asinīm un asinīm un starp bauslību un pavēli, likumiem un tiesām, brīdiniet tos, lai viņi nenoziedzas tā Kunga priekšā un lai dusmība nenāk pār jums un pār jūsu brāļiem; dariet tā – un jūs negrēkosit. Un redzi, virspriesteris Amarja lai ir tas augstākais pār jums ikvienā tā Kunga lietā, bet Zebadja, Ismaēla dēls, Jūdas nama vadonis, lai ir katrā ķēniņa lietā, bet jums par uzraugiem lai ir levīti. [198] Ņemieties drošu prātu un dariet darbu! Un tas Kungs būs ar to, kas ir labs!” (2. Laiku 19:9-11)
Rūpīgi nodrošinot savu pavalstnieku tiesības un brīvību, Jošafāts vadījās no atziņas, ka par katru cilvēces ģimenes locekli nomodā ir taisnais Dievs, kas valda pār visiem. “Dievs stāv vareno sanāksmē, Viņš tiesas kungiem tur tiesu: Spriediet tiesu nabagiem un bāriem, gādājiet taisnību vārgajiem un trūcīgajiem! Glābiet mazos ļaudis un nabagus, atsvabiniet viņus no bezdievju rokas!” (Ps. 82:1,3,4)
Jošafāta pēdējos valdīšanas gados Jūdas valstī iebruka karaspēks, kura tuvošanās zemes iedzīvotājiem izsauca pamatotas bailes. “Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu.” Ziņu par šo uzbrukumu ķēniņš saņēma no vēstnešiem, kas izteicās visai biedējošos vārdos: “Pret tevi nāk liels pulks no viņpus jūras, no Sīrijas, un redzi, viņi ir jau nonākuši Hacecon-Tamārā, tas ir, En-Gedijā.” (2. Laiku 20,1,2)
Jošafāts bija drosmīgs un varonīgs vīrs. Gadiem ilgi viņš bija stiprinājis savu armiju un nocietinājis pilsētas. Viņš bija labi sagatavojies sastapt gandrīz katru ienaidnieku, tomēr šajā kritiskajā brīdī tas nepaļāvās uz armijas fiziskajiem spēkiem. Ne ar labi apmācītu armiju un nocietinātām pilsētām, bet gan ar dzīvu ticību Israēla Dievam viņš varēja cerēt gūt uzvaru pār šiem pagāniem, kas [199] lielījās ar savu spēku pazemot jūdus citu tautu acīs.