[177] Cauri daudziem gadsimtiem, kas pagājuši kopš Elijas laika, ziņojums par viņa dzīves darbu ir devis iedvesmu un drosmi tiem, kas aicināti stāvēt par taisnību atkrišanas laikā. Un mums, “kas esam nonākuši pie laika beigām” (1. Kor. 10:11), tam ir jo īpaša nozīme. Vēsture atkārtojas. Arī šodien pasaulē ir Ahabi un Izebeles. Elku pielūgšanas ziņā mūsu laikmets līdzinās Elijas dienām. Lai gan nav redzamas elku birzis un tēli kā toreiz, tomēr tūkstoši seko šīs pasaules elkiem – bagātībai, slavai, izpriecām un patīkamām teikām, kas atbilst neatdzimušas sirds tieksmēm. Ļaužu tūkstošos valda nepareiza atziņa par Dievu un Viņa raksturu, un tie tikpat noteikti kalpo svešiem dieviem kā Baala pielūdzēji. Pat daudzi no tiem, kas sevi pieskaita kristiešiem, ir saistījušies ar ietekmēm, kas pastāvīgi vēršas pret Dievu un Viņa patiesību. Tā tie atļaujas novērsties no dievišķīgā, lai paaugstinātu cilvēcisko. [178]
Mūsu laikmetā dominē neticības un atkrišanas gars. Lai gan pašreizējās patiesības atziņas dēļ to pasludina kā lielas gaismas laikmetu, īstenībā tā ir tikai akla iedomība. Cilvēku teorijas tiek paaugstinātas un ieviestas tur, kur vajadzēja būt Dievam un Viņa likumam. Sātans ļaudis kārdina uz nepaklausību, solot, ka tā tie iegūs brīvību un neatkarību un būs kā dievi. Kļūst redzams, kā pret skaidro Dieva Vārdu nostājas opozīcijas gars, kas, dievinot cilvēku gudrību, to izceļ pāri dievišķai atklāsmei.
Pakļaujoties vispārējiem ieradumiem un iespaidam, ļaudis ir atļāvuši, lai viņu prāts tiek sajaukts un aptumšots, līdz, šķiet, tie ir pazaudējuši spējas atšķirt gaismu no tumsas vai patiesību no maldiem. Tie tik tālu novirzījušies no pareizā ceļa, ka dažu tā saukto filozofu domas uzskata par ticamākām nekā Bībeles patiesības. Dieva Vārda lūgumi un apsolījumi, kā arī draudi pret nepaklausību un kalpošanu elkiem šķiet bezspēcīgi atkausēt viņu sirdi. Ticība, kas kādreiz iedvesmoja Pāvilu, Pēteri un Jāni, tiem liekas vecmodīga, mistiska un inteliģentam jauno laiku domātājam nederīga.
Iesākumā Dievs cilvēcei deva savus likumus kā līdzekļus laimes un mūžīgas dzīves sasniegšanai. Lai izjauktu Dieva nodomu, sātana vienīgā cerība ir novest ļaudis pie šo likumu neievērošanas, tāpēc tas vienmēr cenšas nepareizi attēlot to mācību un mazināt to nozīmi. Viņa meistardarbs ir bauslības pārgrozīšana, kā rezultātā cilvēki, apliecinādami, ka tur Dieva baušļus, īstenībā tos pārkāpj.
Kāds rakstnieks Dieva baušļu pārgrozīšanu salīdzinājis ar senu ļaunprātīgu ieradumu divu ceļu krustojumā [179] pagriezt ceļrādi nepareizā virzienā. Tāda rīcība bieži rada lielu sajukumu un grūtības.
Ceļrādi šajā pasaulē ceļotājiem ir iekārtojis pats Dievs. Viens ceļa staba atzars aicina uz labprātīgu paklausību Radītājam, norādot uz svētlaimi un dzīvību, otrs brīdina no nepaklausības, kas noved uz posta un nāves takas. Ceļš uz svētlaimi bija tik skaidri noteikts kā kādreiz ceļš uz jūdu valsts glābšanās pilsētām. Bet cilvēces vēstures krīzes brīdī lielais visa laba ienaidnieks sagrozīja ceļa zīmes, un daudzi ir aizgājuši nepareizā virzienā.
Ar Mozus starpniecību Kungs Israēlu pamācīja: “Turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet Sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. (..) Tāpēc Israēla bērni lai svētī Sabatu un tur Sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējās un atspirdzinājās.” (2. Moz. 31:13-17)
Šajos vārdos Kungs paklausību skaidri nosauc par ceļu, kas aizved uz Dieva pilsētu. Bet grēka cilvēks pārgrozīja ceļa zīmes, lai tās rādītu nepareizā virzienā. Viņš iecēla viltus sabatu un lika cilvēkiem domāt, ka, dusot šai dienā, [180] viņi paklausa Radītāja pavēlei.
Dievs bija paziņojis, ka septītā diena ir Kunga Sabats. Kad “debesis un zeme tika pabeigtas”, Viņš paaugstināja šo dienu par pieminekli savam radīšanas darbam. Dusēdams septītajā dienā no visa sava darba, ko Viņš bija darījis, “Dievs svētīja septīto dienu un to iesvētīja”. (1. Moz. 2:1-3)
Kad Israēlu izveda no Ēģiptes, tad Sabatu Dieva ļaudīm uzsvēra it īpaši. Vēl verdzībā atrodoties, vietējie uzraugi centās Israēlu piespiest Sabatā strādāt, ik nedēļas palielinot veicamā darba apjomu. [181] Darba apstākļus padarīja arvien smagākus un grūtākus. Bet Kungs Israēlu atbrīvoja no verdzības un aizveda vietā, kur tie netraucēti varēja pildīt visas Jehovas pavēles. Bauslību atklāti paziņoja uz Sinaja; un tās norakstu uz divām akmens plāksnēm, kas “aprakstītas ar Dieva pirkstu” (2. Moz. 31:18), iedeva Mozum. Gandrīz četrdesmit gadu ilgajā ceļojuma laikā mannas nedošana katrā septītajā dienā un sataisāmā dienā savāktās divkārtējās devas brīnišķīgā uzglabāšanās israēliešiem pastāvīgi atgādināja Dieva iecelto dusas dienu.
Pirms tauta iegāja Apsolītajā zemē, Kunga uzdevumā Mozus to pamācīja: “Ievēro Sabata dienu , ka tu to svētī.” (5. Moz. 5:12) [182] Kungs vēlējās, lai ar uzticīgu Sabata ievērošanu Israēls pastāvīgi atcerētos savu atbildību Radītāja un Pestītāja priekšā. Pareizā garā praktizēta Sabata svētīšana izslēgtu elku dievības iespēju, bet, ja Dieva baušļus vairs neuzskata par saistošiem, tad Radītāju aizmirst un cilvēki sāk kalpot citiem dieviem. “Es devu tiem arī savas svētās dienas,” Dievs sacīja, “ kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu tas Kungs, kas tos svētī.” “Bet tie nepildīja Manus baušļus un nestaigāja pēc Maniem likumiem, un nesvētīja Manas svētās dienas, jo viņu sirds turējās tikai pie saviem elkiem.” Un aicinot ļaudis atgriezties pie Viņa, Kungs no jauna pievērsa to uzmanību Sabata svētīšanas svarīgajai nozīmei. “Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs. Staigājiet pēc Maniem likumiem, pildiet Manus baušļus un turieties pie tiem! Svētījiet Manas svētās dienas, ka tās ir par derības zīmi starp Mani un jums un ka jūs atzīstat, ka Es, tas Kungs, esmu jūsu Dievs.” (Ec. 20:12,16,19,20)
Atgādinot Jūdu tautas grēkus, kas beidzot tos noveda Babilonijas gūstā, Kungs paziņoja: “Kas Man svēts, to tu nicini. Manas svētās dienas tu apgāni.” “Tad Es izlēju savas dusmas pār tiem un tos iznīcināju ar savas bardzības uguni, un sodam par viņu grēkiem Es liku krist uz viņu galvas.” (Ec. 22:8,31)
Atjaunojot Jeruzālemi, Nehemijas dienās Sabata pārkāpšana sastapās ar stingru prasību: “Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami Sabatu!” (Nehem. 13:18) [183]
Kalpojot virs zemes, Kristus uzsvēra, ka Sabata ievērošana ir ļoti saistoša. Visā savā mācībā Viņš parādīja godbijību pret paša ieviesto dzīves kārtību. Viņa laikā Sabats bija tā sagrozīts, ka tā svētīšana drīzāk atspoguļoja savtīga un despotiska cilvēka, bet nevis Dieva raksturu. Kristus neņēma vērā viltus mācības, ar kurām tie, kas teicās Dievu pazīstam, Viņu bija parādījuši nepareizā gaismā. Lai gan rabīni nesaudzīgā naidā Viņam sekoja, Viņš pat ārēji nepakļāvās to prasībām, bet gāja taisni uz priekšu, ievērodams Sabatu saskaņā ar Dieva bauslību.
Kristus nepārprotami apliecināja savu attieksmi pret Jehovas bauslību. “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību un praviešus,” Viņš sacīja, “Es neesmu nācis atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku; tiekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā.” (Mat. 5:17-19)
Kristietības laikmetā lielais cilvēces laimes ienaidnieks ceturtā baušļa Sabatu padarīja par īpašu mērķi saviem uzbrukumiem. Sātans apņēmās: “Es stāšos pretī Dieva nodomam. Es savus sekotājus padarīšu tik spēcīgus, ka tie atmetīs Dieva pieminekli, septītās dienas Sabatu. Tā es pasaulei pierādīšu, ka diena, ko Dievs ir svētījis un iesvētījis, ir pārmainīta. [184] Lai šī diena cilvēkiem vairs nenāk ne prātā! Es tās piemiņu izdzēsīšu. Šīs dienas vietā es iecelšu citu, kurai nav dievišķu pilnvaru, kas nevar būt par zīmi starp Dievu un Viņa ļaudīm. Es likšu tiem, kas šo dienu pieņem, tai piešķirt svētumu, kādu Dievs devis septītajai dienai.
Paaugstinot savu vietnieku, es paaugstināšu sevi. Tiks uzsvērta pirmā nedēļas diena, un protestantu pasaule pieņems šo viltus Sabatu par īstu. Ar Dieva ieceltā patiesā Sabata neievērošanu es pakļaušu nicināšanai Viņa baušļus. Vārdus: “Zīme starp Mani un jums uz mūžīgiem laikiem” es likšu attiecināt uz manu sabatu.
Tā es iegūšu pasauli. Es būšu zemes valdnieks, pasaules kungs. Es tā kontrolēšu sev pakļauto cilvēku prātu, ka uz Dieva Sabatu raudzīsies ar sevišķu nicināšanu. Vai “zīme”? – Es padarīšu septītās dienas ievērošanu par neuzticības zīmi pret laicīgām varām. Cilvēku likumi kļūs tik bargi, ka ļaudis neuzdrošināsies turēt septītās dienas Sabatu. Aiz bailēm, ka nepaliek bez barības un apģērba, tie pievienosies pasaulei Dieva baušļu pārkāpšanā. Un tā pasaule pilnīgi atradīsies manā pārvaldībā.”
Ieviešot viltus sabatu, ienaidnieks cerēja pārgrozīt laikus un bauslību. Bet vai viņam tiešām ir izdevies mainīt Dieva likumus? Atbildi varam atrast 2. Moz. 31. nodaļā. Tas, kurš tas pats vakar, šodien un mūžīgi, par septītās dienas Sabatu ir paziņojis: “Tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu tas Kungs, kas jūs svētī.” “Tā lai ir zīme mūžīgi.” (2. Moz. 31:13,17) [185] Sagrozītā ceļa zīme gan rāda nepareizu virzienu, bet Dievs nav mainījies. Viņš joprojām ir varenais Israēla Dievs. “Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā! Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ! Libānā nepietiek malkas, un tajā esošā zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam. Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.” (Jes. 40:15-17) Un, aizstāvot savu bauslību Viņš šodien ir tikpat dedzīgs kā Ahaba un Elijas dienās.