Tā notiek arī šodien. Kad uzmācas šaubas, kad apkārtējie apstākļi šķiet visai mulsinoši vai biedē nabadzība, tad sātans cenšas satricināt mūsu paļāvību uz Jehovu. Tas uzrāda mūsu kļūdas un kārdina neuzticēties Dievam un apšaubīt Viņa mīlestību. Ienaidnieks cer atņemt dvēselei drosmi un šķirt to no Dieva.
Kas cīnās pirmajās rindās, kam no Svētā Gara uzticēts īpašs uzdevums, tie pēc nastu nolikšanas bieži izjūt pretēju reakciju. Izmisums vai nomākts garastāvoklis spēj satricināt visvarenāko ticību un padarīt nespēcīgu visnelokāmāko gribu. Tomēr Dievs cilvēku saprot un turpina žēlot un mīlēt. Viņš lasa sirds motīvus un nodomus. Pacietīgi gaidīt un uzticēties, kad visapkārt valda tumsa, – ir mācība, kas jāapgūst ikvienam Dieva darba vadītājam. Neveiksmes dienā Debesis tos neatstās. Ārēji spriežot, visbezpalīdzīgākā, bet īstenībā visneuzvaramākā ir tā dvēsele, kas izjūt savu niecību [175] un pilnīgi paļaujas uz Dievu.
Ne tikai augstas atbildīgas vietas ieņemošiem vīriem ir jāmācās no Elijas piedzīvojuma, kā no jauna paļauties uz Kungu grūtā brīdī. Viņš, kas bija Elijas stiprums, spēj pacelt katru cīņā iesaistīto bērnu, lai cik nespēcīgs tas arī nebūtu. Viņš no katra sagaida uzticību un katram dod spēku atbilstoši vajadzībai. Cilvēks pats no sevis ir bezspēcīgs, bet Dieva spēkā viņš spēj ļaunumu uzvarēt un var palīdzēt arī citiem. Sātans nekad nepārspēs to, kas sevi uzticēs Dieva apsardzībai. “Vienīgi tai Kungā – tā liecinās – ir pilnvērtīga taisnība un spēks.” (Jes. 45:24)
Draugi, kristieši, sātans zina jūsu nespēku, tādēļ pieķerieties Jēzum! Paliekot Dieva mīlestībā, jūs spēsiet pastāvēt ikvienā pārbaudē. Vienīgi Kristus taisnība var sniegt jums spēku iet pret ļaunuma straumi, kas plūst pār pasauli. Iekļaujiet savos piedzīvojumos ticību! Ticība atvieglo ikvienu nastu un atņem katru nogurumu. Pastāvīga paļaušanās uz Dievu atrisinās šķietami neizprotamo nākotni. Ejiet ticībā pa Viņa iezīmēto ceļu! Grūtības noteikti būs, bet dodieties uz priekšu! Tas stiprinās ticību un darīs jūs derīgus kalpošanai. Svētās vēstures ziņojumi nav rakstīti, lai mēs tos tikai lasītu un brīnītos, bet lai tā pati ticība, kas darbojās Dieva kalpos senatnē, varētu darboties arī mūsos. Arī šodien Kungs grib atklāties ne mazāk zīmīgā veidā, ja vien ir ticīgas sirdis, kas var kļūt par Viņa spēka kanāliem.
Tāpat kā uz Pēteri, arī uz mums attiecas vārdi: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” (Lūk. 22:31,32) Kristus nekad neatstās tos, par kuriem Viņš nomira. Mēs gan varam Viņu atstāt un kļūt kārdināšanu uzvarēti, bet Kristus nekad nenovērsīsies no cilvēka, par kura [176] atpirkšanu Viņš samaksāja ar savu dzīvību. Ja mūsu garīgās acis varētu tikt atvērtas, mēs ieraudzītu dvēseles, kas, bēdu nomāktas un nospiestas, kā rati zem kūļu svara, bezcerībā vēlas mirt. Mēs redzētu eņģeļus, kas steidzas šiem kārdinātajiem palīdzēt, pavēlot tos apņemošajiem ļauno pulkiem atkāpties un nostiprinot viņu kājas uz droša pamata. Šīs divas armijas cīnās tikpat reāli kā armijas šajā pasaulē, un garīgās cīņas iznākums izšķir mūžīgo likteni.
Pravietim Ecēhiēlam dotajā atklāsmē zem ķeruba spārniem bija redzama roka. Tas Kunga kalpiem norāda, ka sekmes piešķir dievišķais spēks. Tie, kurus Kungs lieto kā savus vēstnešus, nedrīkst domāt, ka viņi paši nosaka sava darba iznākumu. Aprobežotām būtnēm nav jānes tāda atbildības nasta. Tas, kurš nesnauž, kas pastāvīgi darbojas, lai izvestu savus nodomus, vienmēr ies uz priekšu. Viņš stāsies pretī bezdievīgo cilvēku nolūkiem un ienesīs sajukumu to padomā, kas plāno ļaunu pret Viņa ļaudīm. Būdams Ķēniņš, Viņš, Debesu karapulku Kungs, sēd starp ķerubiem un tautu cīņās un satraukumā vēl arvien sargā savus bērnus. Kad zudīs šīs pasaules ķēniņu vara, kad dusmu bultas caururbs Viņa ienaidnieku sirdis, Kunga ļaudis būs droši Tā rokās. (Lūk. 22:31,32)