Atgādinājis ļaudīm ilgi piekopto atkrišanu, kas izsaukusi Jehovas dusmas, Elija aicināja pazemot sirdis un atgriezties pie tēvu Dieva, lai no Israēla zemes tiktu atņemts lāsts. Pēc tam, godbijīgi zemojies neredzamā Dieva priekšā, viņš paceļ savas rokas pret Debesīm un pienes vienkāršu lūgšanu. Baala pravieši, trakodami līdz putām, bija klieguši un lēkājuši no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai, bet Elijam lūdzot Karmela kalna augstumos neatskan neviens kliedziens. Viņa lūgšana izteic paļāvību, ka Jehova ir klāt, redz visu notiekošo un dzird viņa lūgumu. Baala praviešu lūgšanas bija mežonīgas un nesakarīgas. Elija lūdz vienkārši un sirsnīgi, lūdz, lai Dievs parāda savu pārākumu pār Baalu un no jauna pievērš sev Israēlu.
“Kungs, Ābrahāma, Īzaka un Israēla Dievs, šodien dari sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!”
Visus klātesošos apņem svinīgi nospiedošs klusums. Baala priesteri bailēs trīc un dreb. Vainas apziņā tie sagaida ātru atmaksu.
Tiklīdz Elija beidz lūgt, no debesīm uz atjaunotā altāra krīt mirdzošam zibens uzliesmojumam līdzīgas uguns liesmas, [153], aprijot upuri, uzlaizot grāvī ūdeni un paņemot sev līdzi pat altāra akmeņus. Spožās liesmas apgaismo kalnu un apžilbina ļaudīm acis. Arī kalna nogāzē palikušie, kas noraizējušies neziņā gaida un vēro augšā notiekošo, skaidri redz uguns nolaišanos, un šis skats visus pārsteidz. Tas atgādina uguns stabu, kas pie Sarkanās jūras šķīra Israēla bērnus no ēģiptiešu pulkiem.
Uz kalna esošie ļaudis godbijībā pakrīt pie zemes neredzamā Dieva priekšā. Tie neuzdrošinās ilgāk lūkoties uz uguni, kas sūtīta no Debesīm. Tie baidās, ka arī paši netiek aprīti, un, piekrizdami, ka to pienākums ir atzīt Elijas Dievu par savu tēvu Dievu, kam tie parādā uzticību, visi kā vienā balsī sauc: “Tas Kungs ir Dievs, tas Kungs ir Dievs!” Ar pārsteidzošu noteiktību šis sauciens atskan kalnā un skaidri atbalsojas ielejā. Beidzot Israēls ir uzmodināts, nācis pie nožēlas un spējīgs atgriezties. Beidzot tie saprot, cik ļoti ir apkaunojuši Kungu. Tagad visā pilnībā ir atklājies Baala pielūgšanas raksturs pretstatā saprātīgajai kalpošanai patiesajam Dievam. Ļaudis atzīst Dieva taisnīgo rīcību un žēlastību rasas un lietus atturēšanā, kamēr tie nav atgriezušies, lai apliecinātu Viņa Vārdu. Tagad tie gatavi piekrist, ka Elijas Dievs stāv pāri ikkatram elkam.
Samulsuši un apjukuši, Baala priesteri vēro brīnišķīgo Jehovas spēka atklāsmi. Un tomēr, piedzīvojuši sakāvi un dievišķās Godības klātbūtni, [154] tie atsakās atgriezties no saviem ļaunajiem darbiem. Tie joprojām grib palikt kā Baala pravieši, līdz ar to paši pierādot, ka ir nobrieduši pazušanai. Lai pasargātu Israēlu pret jaunām viltībām no to puses, kas bija mācījuši kalpot Baalam, Kungs vada Eliju, lai tas šos viltus mācītājus iznīcinātu. Tagad arī ļaudīs pamodušās dusmas pret atkāpšanās vadoņiem. Kad Elija pavēl: “Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!” ļaudis ir gatavi paklausīt. Tie sagrābj priesterus un tos aizved pie Kisonas upes, un tur, pirms noslēdzas reformas pirmā diena, Baala kalpus nogalina. Nevienam netiek atļauts ilgāk dzīvot.