Atkrišana, ko ievadīja Jerobeāma valdīšana, izpaudās arvien spilgtāk, līdz beidzot izvērtās Israēla valsts pilnīgā bojāejā. [108] Tieši pirms Jerobeāma nāves Ahija, sirmais pravietis no Šīlo, kurš daudzus gadus iepriekš bija pasludinājis Jerobeāma paaugstināšanu tronī, paziņoja: “Un tas Kungs sitīs Israēlu, tā kā niedre tiek kustināta ūdenī, un Viņš izraus Israēlu no šīs labās zemes, kuru Viņš bija devis viņu tēviem, un Viņš tos izkaisīs viņpus Eifratas, tādēļ ka tie sev ir darinājuši elku kokus, to Kungu apvainodami. Un Viņš atmetīs Jerobeāma grēku dēļ Israēlu: to grēku dēļ, ar kādiem tas pats ir apgrēkojies un uz kādiem tas Israēlu ir pavedinājis.” (1. Ķēn. 14:15,16)
Tomēr Kungs Israēlu nepameta, kamēr nebija darījis visu iespējamo, lai atkal atgūtu tautas uzticību. Ilgajos un tumšajos gados, kad viens valdnieks pēc otra nekaunīgi izaicināja Debesis un veda Israēlu arvien dziļāk elku kalpībā, Dievs saviem atkritušajiem ļaudīm sūtīja vienu vēsti pēc otras. Ar praviešu starpniecību Viņš tiem sagādāja iespēju apturēt atkrišanas plūdus un atgriezties pie Kunga. Pēc valsts sadalīšanās zemē dzīvoja un darbojās Elija un Elīza, atskanēja Hozejas un Amosa maigie aicinājumi, bija dzirdama Obadjas balss. Nekad Israēls netika atstāts bez cēlām liecībām par Dieva vareno spēku izglābt to no grēkiem. Arī vistumšākajās stundās daži palika uzticīgi savam dievišķajam vadonim un, elkudievības apņemti, tomēr dzīvoja nevainojami Svētā Dieva priekšā. Šie uzticīgie pieskaitīti atlikušajiem, kuri beidzot piepildīs Jehovas mūžīgo nodomu.