Dievs neprasa, lai mēs savā spēkā darītu mums uzticēto darbu. Katram neparedzētam gadījumam, kad mūsu cilvēcīgās spējas un līdzekļi ir nepietiekoši, Viņš ir paredzējis dievišķu palīdzību. Viņš dod Svēto Garu, lai tas mums palīdz katrā grūtā brīdī, lai stiprina mūsu cerību un paļāvību, lai apgaismo mūsu saprātu un skaidro mūsu sirdis.
Tieši pirms savas krusta nāves Pestītājs sacīja saviem mācekļiem; "Es jūs nepametīšu bāreņus (bez iepriecinātāja)." "Es lūgšu Tēvu un Viņš jums dos citu iepriecinātāju, lai tas pie jums paliek mūžīgi." "Kad Viņš, Patiesības Gars nāks, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no sevis paša, bet ko tas dzirdēs, to tas runās un nākošas lietas jums pasludinās." Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis." (Jāņa 14,18.16. 16,13. 14,26)
Kristus ir visu sagādājis, lai Viņa draudze varētu būt pārveidota miesa, Debesu gaismas apmirdzēta un Imanuela godības apņemta. Viņš grib, lai katrs kristietis dzīvotu gaismas un miera atmosfērā. Nav robežu tāda cilvēka derīgumam, kas, aizmirstot sevi, savā sirdi ļauj darboties Svētajam Garam un savu dzīvi pilnīgi svēto Dievam.
Kādi bija rezultāti Gara izliešanai Vasarsvētku dienās? Priecīgo vēsti par augšāmcēlušos Pestītāju aiznesa līdz apdzīvotās pasaules vistālākajām robežām. Mācekļu sirdis tik ļoti pildīja vēlēšanās palīdzēt, ka viņi jutās spiesti iet līdz pasaules galam, nododot liecību. "Tas lai man nenotiek, ka lielos, kā vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus
krustu."(Gal.6,14) Pasludinot patiesību, kāda tā ir Jēzū, sirdis padevās vēsts lielajam spēkam. No visām pusēm draudze redzēja nākam pie sevis atgrieztos. No jauna atgriezās atkritušie. Grēcinieki savienojās /20/ ar kristiešiem, lai kopīgi meklētu dārgo pērli. Visrūgtākie evaņģēlija pretinieki kļuva par tā aizstāvjiem. Piepildījās pravietojums: "Nespēcīgais būs kā Dāvids, un Dāvida nams "kā Kunga eņģelis". Katrs kristietis savā brālī redzēja mīlestību un labvēlību, kas līdzinājās dievišķajai. Galvenās intereses pievērsās tikai vienai lietai. Visi centās sasniegt tikai vienu mērķi. Ticīgo vienīga godkāre izpaudās Kristus rakstura līdzības atklāšanā un Viņa valstības paplašināšanas darbā.
"Ar lielu spēku apustuļi deva liecību par Kunga Jēzus augšāmcelšanos; un liela žēlastība bija pār viņiem visiem." (Ap. d. 4,33.) Pateicoties viņu darbam, draudzei pievienojās izredzēti vīri, kas, saņēmuši Dzīvības Vārdu, svētīja savu dzīvi darbam, nesot citiem cerību, kas viņu pašu sirdis pildīja ar miera un prieku. Simti sludināja vēsti: "Dieva valstība ir tuvu klāt nākusi." Draudi viņus nespēja atturēt vai iebiedēt, Kungs runāja caur viņiem; un, kur vien viņi gāja, slimie tika dziedināti un nabagiem pasludināts evaņģēlijs.
Tik vareni Dievs var strādāt, ja cilvēki atdodas Viņa Gara vadībai.
Mums šodien, tikpat patiesi kā pirmajiem mācekļiem pieder Gara apsolījums. šodien Dievs tāpat vīriem un sievām grib piešķirt spēku no augšienes, kā Viņš apveltīja tos, kas Vasarsvētku dienās klausījās glābšanās vēsti. Tieši šai pašā stundā Viņa Garu un žēlastību var saņemt visi, kas apzinās savu vajadzību un pieķeras Viņa apsolījumam.
Ievēro, ka Gars tika izliets tikai tad, kad mācekļi bija savienojušies pilnīgā vienprātībā un kad viņi vairs necīnījās pēc augstākās vietas. Viņu starpā valdīja pilnīga saskaņa. Visas domstarpības bija noliktas pie malas. Pēc Gara saņemšanas viņu liecība bija tieši tāda. Ievērosim /21/ vārdus! "Draudze (vairākums), kas ticēja, bija viena sirds un viena dvēsele." (Ap. d. 4,32.) Tā Gars, Kurš mira, lai grēcinieki varētu dzīvot, iedvesmoja visu ticīgo draudzi.
Mācekļi nemeklēja svētības sev. Viņus nospieda dvēseļu nasta. Evaņģēliju vajadzēja pasludināt līdz pasaules malai, un viņi prasīja Kristus apsolītā spēka dāvinājumu. Tad tika izliets Svētais Gars, un tūkstoši atgriezās vienā dienā.
Tas iespējams arī tagad. Lai kristieši noliek visus strīdus un atdodas Dievam, lai glābtu pazudušos. Lai viņi ticībā prasa apsolītās svētības, tad viņi tās saņems. Gara izliešana apustuļu dienās bija "agrais lietus", un iznākums bija brīnišķīgs. Bet "vēlais lietus" būs vēl bagātīgāks. Kāds ir apsolījums tiem, kas dzīvo šajās pēdējās dienās? - "Atgriezieties atpakaļ uz stipro vietu (cietoksni) jūs, cietumnieki, kam cerība; šodien pat Es saku, ka Es divkārtīgi atmaksāšu." "Lūdziet lietu no Kunga vēlā lietus laikā; tiešām Kungs radīs zibeņus un mākoņus un tiem dos lietu papilnam, katrai zālei laukā."( Cak. 9,12. 10,l.)
Kristus paziņoja, ka Gara dievišķais iespaids būs ar Viņa sekotājiem līdz pat galam. Bet šo apsolījumu pietiekoši nenovērtē; tāpēc nav redzama tik pilnīga tā piepildīšanās. Par Gara apsolījumu domā maz; un atbilstoši ir rezultāti - garīgs sausums, garīga tumsa, garīgs pagrimums un nāve. Mazsvarīgi jautājumi saista uzmanību un trūkst Dievišķa spēka, kas nepieciešams draudzes izaugsmei un labklājībai un kas sev līdzi nestu visas citas svētības, lai gan piedāvāts tas ir neierobežota daudzuma.
Gara trūkums evaņģēlija kalpus padara tik nespēcīgus. Var būt zināšanas, talanti, daiļrunība, jebkura dabīga /22/ vai iegūta spēja, bet bez Dieva Gara klātbūtnes nav iespējams skart nevienu sirdi, nevienu grēcinieku mantot Kristum. Uz otru pusi, ja viņi ir savienoti ar Kristu, ja viņiem ir Gara dāvana, tad vismazākajiem un visneizglītotākajiem Viņa mācekļiem būs spēks, kas ietekmēs sirdis. Dievs darīs viņus par visaugstāko iespaidu izplatītājiem Universā.
Kāpēc mēs nesalkstam un neslāpstam pēc Gara dāvanas, ja tikai tā mēs varam saņemt spēku? Kāpēc mēs par to nerunājam, pēc tās nelūdzam, par to nesludinām? Kungs ir daudz labprātīgāks dot mums Svēto Garu nekā vecāki labas dāvanas saviem bērniem. Katram strādniekam neatlaidīgi jālūdz Dievs pēc Gara kristības. Vairākiem vajadzētu sapulcēties kopā, lai izlūgtos sevišķu palīdzību un Debesu gudrību darba plānošanai un izpildīšanai. Sevišķi jālūdz, lai Dievs ar Svēto Garu kristī Savus misionārus.
Gara klātbūtne Dieva kalpu pasludinātajai patiesībai piešķirs spēku, kādu nespēj dot visas pasaules gods vai slava. Gars sniedz spēku, kas katrā kritiskā brīdī stiprina cīnītāju dvēseli, gan nedraudzīgu radu vidū, gan sastopoties ar pasaules ienaidnieku un apzinoties paša nepilnīgumu un kļūdas.
Mācekļi ar varenu spēku liecināja par patiesību, jo viņi dega priekš Dieva. Vai tādai pat dedzībai nevajadzētu iekvēloties mūsu sirdī, liekot mums runāt par Kristus glābjošo mīlestību, par Viņa krustā sišanu? Vai šodien, atbildot uz nopietnām, neatlaidīgām lūgšanām, nenāktu
Dieva Gars un nepiepildītu cilvēkus ar spēku kalpošanai? Kāpēc tad draudze ir tik vāja un nedzīva?
Katra kristieša priekštiesība ir ne tikai gaidīt Kunga Jēzus Kristus atnākšanas dienu, bet arī to paātrināt. Ja visi, kas apliecina Viņa Vārdu, nestu augļus Viņam par godu. cik īsā laikā tad varētu ar evaņģēlija sēklu apsēt /23/ visu pasauli. Ātri tad nobriestu pēdējā pļauja, un Kristus nāktu ievākt dārgos graudus.
Mani brāļi un māsas, lūdziet pēc Svētā Gara. Dievs stāv aiz katra Sava apsolījuma. Ar Bībeli rokās sakiet: "Es esmu darījis, kā Tu esi sacījis. Tu esi apsolījis: "Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts."" Kristus paskaidro: "Visu, ko jūs lūgdami lūgsiet, ticiet, ka jūs dabūsiet, tad tas jums notiks." "Un ko jūs lūgsiet Manā Vārdā, to Es gribu darīt, lai Tēvs top godāts iekš Dēla." (Mat. 7,7. Marka 11,24. Jāņa 14,13.)
Varavīksne ap troni liecina, ka Dievs ir uzticīgs; ka Viņā nav nepastāvības, ne ēnas no pārvēršanās. Mēs esam pret Viņu grēkojuši un neesam pelnījuši Viņa labvēlību, tomēr Viņš pats mūsu lūpās ir licis visbrīnišķīgāko lūgšanu: "Neatmet mūs Sava Vārda dēļ, un lai Tavs godības krēsls netop nievāts; piemini un neiznīcini Savu derību ar mums." (Jer. 14,21.) Viņš pats Sevi ir devis ķīlā, ka uzklausīs mūsu saucienus, kad mēs nāksim pie Viņa, atzīstot savu necienīgumu un savus grēkus. Ar Sava troņa godu Viņš ir apstiprinājis solījumu piepildīt mums Savus vārdus.
------------------------------
Uz katru Savas valstības daļu Kristus izsūta Savus vēstnešus, lai tie Viņa kalpiem darītu zināmu Viņa gribu. Viņš staigā Savu draudžu vidū. Viņš Savus sekotājus vēlas svētot, paaugstināt un padarīt cēlākus. To cilvēku ietekme, kas tic Viņam, pasaulē būs par dzīvības smaržu uz dzīvību. Kristus tur Savā labajā rokā zvaigznes, un Viņš grib vēlas Savus ļaudis sagatavot augstākai kalpošanai draudzē Debesīs. Viņš mums uzticējis lielu darbu. Darīsim to uzticīgi. Lai mūsu dzīve atklāj, ko Dievišķā žēlastība spēj sniegt cilvēcei.