Reizēm man skaidri tiek rādīts atlikušās draudzes stāvoklis - drausmīgā vienaldzība pret pasaules vajadzībām, kas iet bojā, nezinot šī laika patiesību. Tad mums jāpavada stundas un reizēm pat dienas milzīgās mokās. Daudzi, kam uzticētas trešās eņģeļa vēsts glābjošās patiesības, nesaprot, ka dvēseļu glābšana ir atkarīga no Dieva draudzes nodošanās un aktivitātes. Daudzi piešķirtās svētības izlieto, kalpojot sev. Ak, kā man sāp sirds, tāpēc ka šo draudzes locekļu nekristīgā izturēšanās apkauno Kristu! Bet pēc šīm ciešanām es jūtu, ka man jāstrādā vairāk kā jebkad, lai pamodinātu viņus nesavtīgam darbam savu līdzcilvēku glābšanas labā.
Dievs Savas ļaudis ir darījis par Savas žēlastības un patiesības namturiem, un kā lai Viņš skatās uz viņu nevēlēšanos līdzdalīt šīs svētības saviem līdzcilvēkiem? Iedomāsimies, ka Lielbritānijai piederoša attāla kolonija atrodas lielā postā, jo tur valda bads un draud kara briesmas. ļoti daudz cilvēku mirst badā, un pie robežām nostājies varens ienaidnieks, draudot paātrināt nāves darbu. Valdība dzimtenē atver savas noliktavas; tauta bagātīgi dod žēlastības dāvanas; palīdzība nāk pa dažādiem kanāliem. Floti piekrauj ar dārgiem dzīvību uzturošiem līdzekļiem un aizsūta cietējiem. Cilvēki, kuru sirds vēlējās palīdzēt, pavada to ar lūgšanām. Un kādu laiku flote dodas tieši uz mērķi. Bet, zaudējot no acu skata zemi, sāk atdzist to cilvēku dedzība, kam bija uzticēta barības piegāde bada cietējiem. Lai gan iesaistījušies darbā, kas viņus dara par eņģeļu līdzstrādniekiem, viņi aizmirst labos iespaidus, ar kādiem devās ceļā. Ļauni padomdevēji viņus ieved kārdināšanās. /25/
Viņu ceļā atrodas sala grupas, un, lai gan mērķis jau tuvu, viņi nolemj uz īsu brīdi tur iegriezties. Kārdināšana kļūst arvien stiprāka. Viņus pārņem savtīgais mantkārības gars. Paveras iespējas uz labu peļņu. Flotes vadošajā personālā virsroku gūst vēlēšanās palikt salās. No viņu skata izzūd sākotnējais žēlsirdības mērķis. Viņi aizmirst badu cietošos ļaudis, pie kuriem bija sūtīti. Uzticētās vērtības viņi izlieto paši savā labā. Labdarības līdzekļi tiek ievadīti savtības kanālos. Lai iegūtu savtīgu peļņu, viņi tirgojas ar līdzekļiem, kas bija paredzēti dzīvības uzturēšanai, un savus līdzcilvēkus pamet nāvei. Bojā ejošo saucieni uzkāpj Debesīs, un Kungs pieraksta notikušo laupīšanas darbu.
Pārdomājiet, cik briesmīgi ir, ja cilvēcīgas būtnes nomirst tāpēc, ka tie, kam uzticēti palīdzības līdzekļi, izrādījušies neuzticīgi. Mums ir grūti saprast, ka cilvēks varētu būt vainīgs tik drausmīgā grēkā. Tomēr es esmu pamācīta sacīt jums, mans brāli, mana māsa, ka kristieši šo grēku atkārto ik dienas.
Ēdenē cilvēks krita no sava augstā stāvokļa, un pārkāpums viņu pakļāva nāves varai. Debesīs redzēja, ka cilvēcīgas būtnes gāja bojā. Dieva sirds saviļņojās līdzjūtībā. Lai palīdzētu, Viņš deva bezgalīgi dārgu upuri. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visi tie, kas tic Viņam, nepazudīs, bet dabūs mūžīgu dzīvību." (Jāņa 3,16) Pārkāpēja vienīgā cerība bija Kristū. Dievs redzēja, "ka neviena nav, un brīnījās, ka aizstāvētāja nav; un Viņam palīdzēja Viņa elkonis; un Viņa taisnība Viņu uzturēja." (Jes. 59,16.)
Kungs izvēlējās ļaudis, lai viņi kļūtu par Viņa patiesības uzglabātājiem. Viņš gribēja, lai caur Viņa rakstura atklāšanos Izraēlā Viņam tuvotos visi cilvēki. Visai pasaulei vajadzēja pasludināt ieaicinošo evaņģēliju. /26/ Upuru kalpošanas mācībām vajadzēja paaugstināt Kristu tautu priekšā. Visiem, kas Viņu uzlūkotu, vajadzēja dzīvot.
Bet Izraēls nepiepildīja Dieva nodomu. Viņi aizmirsa Dievu un no sava skata pazaudēja augsto priekštiesība - būt Viņa pārstāvjiem. Svētības, ko viņi bija saņēmuši, nenesa svētību pasaulei. Visas priekšrocības viņi izlietoja sevis pagodināšanai. Viņi nolaupīja Dievam kalpošanu, kādu Viņš no viņiem prasīja. Saviem līdzcilvēkiem viņi nolaupīja reliģisko vadību un svētu piemēru.
Beidzot Dievs sūtīja Savu Dēlu, lai Viņš cilvēkiem atklātu Neredzamā raksturu. Kristus nāca un dzīvoja šai pasaulē paklausībā Dieva likumiem. Lai glābtu pasauli Viņš nodeva Savu dārgo dzīvību un Savus kalpus darīja par Saviem namturiem. Dāvinot Kristu, cilvēkam ir atdotas visas Debesu bagātības. Debesis draudzi pilnīgi apgādāja ar barību bada cietējām dvēselēm. Dieva ļaudīm šīs bagātības vajadzēja nest pasaulei. Viņiem vajadzēja uzticīgi pildīt savu pienākumu, turpinot darbu, līdz žēlastības vēsts būs aptvērusi visu pasauli.
Kristus uzkāpa Debesīs un sūtīja Savu Svēto Garu, lai mācekļu darbam piešķirtu spēku. Vienā dienā atgriezās tūkstoši. Vienas paaudzes laikā evaņģēliju pasludināja visām tautām zem debesīm. Bet pamazām stāvoklis izmainījās. Draudze pazaudēja sava pirmo mīlestību. Tā kļuva savtīga un iemīlēja mieru un ērtības un atdevās pasaules garam. Ienaidnieks savaldzināja ļaudis, kuriem Dievs bija devis gaismu tumsā grimstošajai pasaulei, - gaismu, kurai vajadzēja atspīdēt labos darbos. Pasaulei nolaupīja svētības, ko Dievs gribēja cilvēkiem dot.
Vai šai paaudzē neredzam to paša atkārtojamies? Daudzi mūsu dienās aiztur brīdinājuma vēstis, ko Dievs viņiem uzticējis, lai glābtu pasauli. Dieva Vārdā attēlots kāds eņģelis skrienam debess vidū: "Tam bija mūžīgs evaņģēlijs, /27/ ko sludināt tiem, kas virs zemes dzīvo, un visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm. šis ar stipru balsi sacīja: bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo Viņa sodības stunda ir nākusi, un pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, un jūru, un ūdens avotus." (Atkl. 14, 6.7.)
Mums jānes pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļas vēsts. Tā šīm pēdējām dienām ir dzīvības maize. Cilvēcīgu būtņu miljoni iet bojā nezināšanā un noziegumos. Bet daudzi, kuriem Dievs uzticējis dzīvības krājumus, vienaldzīgi noraugās uz šīm dvēselēm. Daudzi aizmirst, ka viņiem uzticēta dzīvības maize tiem, kas mirst ilgas pēc pestīšanas.
Ak, kā vajadzīgi svētījušies kristieši, Kristum līdzīga izturība, ticība, kas darbojas mīlestībā un skaidro dvēseli! Kaut Dievs mums palīdzētu nožēlot savus grēkus un mūsu kūtrās kustības pārvērst svētotā aktīvā darbā. Lai Dievs mums palīdz vārdos un darbos parādīt, ka bojā ejošās dvēseles ir mūsu nasta.
Katru mirkli pateiksimies Dievam, ka Viņš pacietīgi panes mūsu gauso, ar ticību nesavienoto darbošanos. Mēs nedrīkstam sev glaimot, domājot par to, ko esam paveikuši, jo esam tik maz strādājuši. Mums jāstrādā daudz dedzīgāk. Mūsu pūles nedrīkst mitēties. Mūsu modrība nedrīkst atslābt. Nekad mūsu dedzība nedrīkst samazināties. Mūsu garīgā dzīvība ik dienas jāatspirdzina un jāatjauno straumē, kas dara priecīgu un laimīgu mūsu Dieva pilsētu. Mums vienmēr jābūt modriem ieraudzīt izdevības, kad izlietot Dievam par godu mums piešķirtās spējas.
----------------
Pasaule ir teātris; aktieri, tās iedzīvotāji, sagatavojušies pēdējā lielajā drāmā nospēlēt savu lomu. Lielajā cilvēku pulkā nav vienprātības, izņemot gadījumus, kad cilvēki apvienojas, lai sasniegtu savus savtīgos mērķus. Dievs visu to redz. šo Viņa nepaklausīgo pavalstnieku dzīvē piepildīsies Viņa nodoms. Pasaule nav nedota cilvēku /28/ rokās, lai gan Dievs pieļauj, ka laiku pa laikam virsroku ņem sajukums un nekārtība. Spēki no apakšas strādā, lai pēdējos lielos notikumus pārvērstu drāmā, - sātanam nākot kā Kristum un ar visādu netaisnības pievilšanu strādājot cilvēkos, kas saistījušies slepenās savienībās. Kas atdodas tieksmēm uz šādām savienībām, tie piepilda ienaidnieka plānus. Iznākums atklās lietas būtību.
Pārkāpumi gandrīz sasnieguši savu robežu. Sajukums piepilda pasauli, un drīz pār cilvēkiem nāks lielas briesmas. Gals ir ļoti tuvu. Mums, kas pazīstam patiesību, vajadzētu sagatavoties notikumiem, kas drīz nāks pār pasauli negaidīti un neatvairāmi.
Jānis raksta: "Un es redzēju lielu baltu godības krēslu un To, Kas uz tā sēdēja, no Kā vaiga zeme un debesis bēga, un vieta tiem netapa atrasta. Un es redzēju mirušos, mazos un lielos, stāvam Dieva priekšā, un grāmatas tapa atvērtas; un cita grāmata tapa atvērta, kas ir dzīvības grāmata. Un mirušie tapa tiesāti pēc rakstiem grāmatās, pēc viņu darbiem." (Atkl. 20,11.12.)
Vai mēs nelīdzināmies aizmigušiem cilvēkiem? Ak, ja jaunieši un jaunietes mūsu iestādēs, kas tagad nav gatavi Kunga atspīdēšanai, nav derīgi kļūt par Kunga ģimenes locekļiem, spētu tikai izprast laika zīmes, kāda tad pārmaiņa būtu viņos redzama! Kungs Jēzus aicina pašaizliedzīgus strādniekus iet Viņa pēdās, staigāt un strādāt Viņam, ņemt krusta un sakot, kurp Viņš viņus vada.
Daudzi jūtas apmierināti, upurējot Kungam niecīgus pakalpojumus. Viņu kristīgajums ir vājš. Kristus par grēciniekiem nodeva pats Sevi. Kādām gan rūpēm un nemieram par dvēseļu pestīšanu vajadzētu valdīt mūsos, redzot, ka /29/ cilvēcīgas būtnes iet bojā savos grēkos! šīs dvēseles ir bezgalīgi dārgi atpirktas. Dieva Dēla nāve pie Golgatas krusta ir viņu vērtības noteicēja. Dienu no dienas viņi izšķiras vai nu par mūžīgu dzīvību vai mūžīgu nāvi. Tomēr vīri un sievas, kas sakās kalpojam Kungam, jūtas apmierināti, dzīvojot savstarpējās nesaskaņās. Ja viņi būtu svētojušies Kunga darbam, tad viņi necīnītos un neķildotos līdzīgi nepaklausīgiem bērniem ģimenē. Tad strādātu visi. Katrs stāvētu savā pienākuma vietā, strādājot ar sirdi un dvēseli kā Kristus krusta misionārs. Pestītāja Gars mājotu strādnieku sirdīs, un redzami būtu taisnības darbi. Strādnieku darbu pavadītu atmodušās draudzes līdzdalība un tās lūgšanas. Norādījumus viņi saņemtu no Kristus. Strīdiem un sacensībām nebūtu laika.
Vēsts nāktu no lūpām, ko skārusi kvēloša ogle no dievišķā altāra. Atskanētu dedzīgi, skaidri vārdi. Pret Debesīm paceltos pazemīgu, salauztu siržu aizlūgšanas. Ar vienu roku strādnieki turētos pie Kristus, kamēr ar otru viņi satvertu grēciniekus un vilktu tos pie Pestītāja.
---------------
"Un šis evaņģēlijs no Dieva valstības visā pasaulē taps sludināts visām tautām, un tad nāks gals." (Mat. 24,14.)
"Glāb, kas uz nāvi pazudināti un kas pie kaušanas top vesti; vai tu no tiem atrausies? Ja tu saki; "Redzi, mēs to nezinām," vai tad Tas, Kas sirdis pārmana, to nemana? Un, Kas tavu dvēseli pasargā, to nezina? Un vai Viņš cilvēkam neatmaksās pēc viņa darba?" (Sak. v. 24,11.12.)
/30/