"Viss tas... ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis." (1. Kor. l0,ll.) Brīdinājums turpina skanēt līdz pat mūsu laikam: -
"Pielūkojiet, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna, neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no Dzīvā Dieva. Bet pamāciet viens otra ik dienas, kamēr vēl top sacīts: šodien; ka neviens no jums netop apcietināts caur grēka pievilšanu. Jo mēs daļu esam dabūjusi pie Kristus, ja tikai līdz galam paliekam stingri uzticībā, kad top sacīts: -
šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsiet, neapcietiniet savu sirdi kā tai sariebšanas laikā.
Jo daži, kad viņi dzirdēja, Viņu kaitināja; vai ne visi, kas caur Mozu ir izgājuši no Ēģiptes?" (Ebr. 3,12.-16.)
Vai mēs, kas dzīvojam gala laikā, nevaram saprast apustuļa vārdu svarīgumu: "Pielūkojiet, brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna, neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no Dzīvā Dieva"? (Ebr. 3,12.)
Uz mums spīd visos pagājušajos gadsimtos uzkrātā gaisma. Ziņojums par Izraēla aizmāršību ir saglabāts mūsu apgaismošanai. šai laikmetā Dievs ir izstiepis Savu roku, lai sapulcētu Sev ļaudis no visām tautām, ciltīm un valodām. Adventes kustībā Viņš ir strādājis Sava mantojuma labā, tāpat kā Viņš to darīja, izvedot Izraēlu no Ēģiptes. Lielā vilšanās 1844. gadā pārbaudīja Viņa ļaužu ticību, tāpat kā ebreji tika pārbaudīti pie Sarkanās jūras. Ja /116/ pirmajās dienās adventisti būtu joprojām palikuši uzticīgi vadošajai Rokai, Kas bija ar viņiem visos pagātnes piedzīvojumos, tad viņi būtu redzējuši Dieva pestīšanu. Ja visi, kas vienoti strādāja 1844. gadā, būtu pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti un to, pasludinājuši Svētā Gara spēkā, tad Kungs būtu vareni strādājis caur viņu pūlēm. Gaismas plūdi būtu izlējušies pār pasauli. Ja pirms vairākiem gadiem visi zemes iedzīvotāji būtu brīdināti, noslēdzošais darbs būtu pabeigts un Kristus būtu jau atnācis izpestīt Savus ļaudis.