Visus, kas sevi apliecina par Dieva bērniem, es gribētu lūgt pārdomāt Izraēla vēsturi, kā tā uzrakstīta l05., l06. un l07. Dziesmā. Rūpīgi pētot šos Rakstus, mēs spētu pilnīgāk novērtēt mūsu Dieva laipnību, žēlastību un mīlestību.
105. Dziesma – Himna apsolītai zemei.
1 Pateicieties Tam Kungam, piesauciet Viņa Vārdu, sludiniet tautu starpā Viņa darbus!
2 Dziediet Viņam, spēlējiet Viņam, stāstiet par visiem Viņa brīnuma darbiem!
3 Slavējiet Viņa svēto Vārdu! Lai priecājas visu sirdis, kas meklē To Kungu!
4 Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienmēr meklējiet Viņa vaigu!
5 Pieminiet Viņa brīnuma darbus, ko Viņš darījis, Viņa zīmes un Viņa mutes spriedumus,
6 jūs, Ābrahāma, Viņa kalpa, dzimums, jūs, Jēkaba bērni, Dieva izredzētie!
7 Viņš, Tas Kungs, ir mūsu Dievs; Viņa tiesas lēmumi iet pār visu zemi.
8 Viņš neaizmirst Savu derību nemūžam, to vārdu, ko Viņš tūkstošiem dzimumiem devis,
9 to derību, ko Viņš slēdzis ar Ābrahāmu, un Savu zvērestu, ko Viņš devis Īsākam,
10 ko Viņš arī Jēkabam par likumu apstiprinājis un par mūžīgu derību Israēlam,
11 kad Viņš teica: "Tev Es došu Kānaānas zemi kā jūsu mantojuma tiesu!”
12 Toreiz ļaužu bija nedaudz, pavisam maz, un viņi bija svešinieki tai zemē.
13 Viņi staigāja no vienas tautas pie otras, no vienas valsts pie otras valsts ļaudīm.
14 Bet Viņš neļāva nevienam viņus apspiest un sodīja pat ķēniņus viņu dēļ:
15 "Neaizskariet Manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem!”
/108/
16 Kad bads uznāca tajā zemē un izbeidzās viss maizes krājums,
17 Viņš sūtīja viņiem pa priekšu vienu vīru, Jāzepu, ko pārdeva par vergu,
18 viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs,
19 kamēr viņa paredzējums piepildījās un Tā Kunga vārds to apliecināja.
20 Ķēniņš sūtīja un lika atraisīt viņu, tautu valdnieks viņu atsvabināja
21 viņš iecēla viņu par kungu savam namam un par valdnieku visai savai mantai,
22 lai tas valda pār viņa lielkungiem pēc sava prāta un māca viņa vecajiem gudrību.
23 Tā Izraēls nonāca Ēģiptes zemē, un Jēkabs dzīvoja kā svešinieks Hama zemē.
24 Tad Dievs lika Saviem ļaudīm pieaugt skaitā un darīja viņus varenākus nekā viņu pretiniekus.
25 Viņš pārveidoja viņu sirdis, lai viņi sāktu ienīst Viņa tautu un uzbrukt ar viltu Viņa kalpiem.
26 Tad viņš sūtīja Mozu, Savu kalpu, un Āronu, ko Viņš bija izraudzījis.
27 Tie darīja brīnuma zīmes viņu starpā un brīnumus Hama zemē.
28 Viņš sūtīja tumsu, diena satumsa pavisam; tomēr viņi nepiegrieza vērību Viņa vārdam.
29 Viņš pārvērta visus viņu ūdeņus asinīs, visas zivis aizgāja bojā.
30 Viņu zeme mudžēja no vardēm līdz pat ķēniņa pils telpām.
31 Viņš runāja, tad nāca kukaiņi, utis visās viņu robežās.
32 Viņš deva viņiem krusu lietus vietā un sūtīja uguns liesmas viņu zemē.
33 Viņš sasita viņu vīna kokus un vīģu kokus un nopostīja visus kokus viņu zemē.
34 Viņš runāja, tad nāca siseņi un vaboles bez skaita
35 un noēda visu zāli viņu zemē, apēda visus zemes augļus.
36 Tad Viņš nokāva visus pirmdzimtos viņu zemē, viņu pirmo spēku,
37 un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs.
38 Ēģipte priecājās par viņu aiziešanu, jo bailes no viņiem to bija pārņēmušas. /109/
39 Padebesi Viņš deva viņiem par segu un uguni naktī par gaismu.
40 Tad Mozus lūdza, un Dievs sūtīja viņiem paipalas un paēdināja viņus ar debesu maizi.
41 Viņš pāršķēla klinti, tad iztecēja ūdens un plūda pa tuksnesi straumēm,
42 jo Viņš atcerējās Savu svēto vārdu un Savu kalpu Ābrahāmu.
43 Tā Viņš izveda Savu tautu ar prieku un ar gavilēm Savus izredzētos,
44 un deva viņiem citu tautu zemi, lai viņi to iegūst un pārņem sev par īpašumu,
45 lai turētu godā Dieva likumus un pildītu Viņa baušļus. Alelujā!
106 . Dziesma - Par gūstu.
1 Aleluja! Teiciet To Kungu, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
2 Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un pienācīgi paust visu Viņa teicamo veikumu slavu?
3 Svētīgi tie, kas turas pie patiesības un dara taisnību vienmēr!
4 Piemini mani, Kungs, pēc Sava labā prāta uz Savu tautu un nāc pie manis ar Savu palīdzību,
5 ka redzam labumu parādāmies Tavos izredzētajos, ka priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lepojamies ar savu piederību pie Tavas izredzētās tautas!
I
6 Mēs esam grēkojuši līdz ar mūsu tēviem, esam noziegušies, mēs bijām bezdievīgi.
7 Mūsu tēvi Ēģiptes zemē neievēroja Tavus brīnuma darbus, viņi aizmirsa Tavu lielo žēlastību un bija nepaklausīgi pie jūras, pie Niedru jūras. /110/
8 Bet Viņš tiem palīdzēja Sava Vārda dēļ, lai parādītu Savu lielo varu.
9 Viņš apsauca Niedru jūru, tā kļuva sausa, un Viņš vadīja viņus caur dziļumiem kā pa sausu zemi.
10 Tā Viņš izglāba viņus no vajātāju varas un atsvabināja no ienaidnieka rokas.
11 Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, nepalika no tiem pie dzīvības it neviens.
12 Tad viņi ticēja Viņa vārdiem, viņi teica dziesmās Viņa slavu.
II
13 Bet drīzi viņi aizmirsa Viņa darbus un nenogaidīja, ko Viņš bija lēmis.
14 Viņi krita kārībās tuksnesī un kārdināja Dievu tuksnešainos klajumos.
15 Dievs apmierināja viņiem viņu kārību, bet uzsūtīja viņu dzīvībām sērgu.
16 Viņi apskauda nometnē Mozu un Āronu, Tā Kunga svētītos.
17 Tad atvērās zeme un aprija Datanu un aizrāva zemē Abirāma biedrus.
18 Uguns iedegās viņu barā, un liesmas sadedzināja bezdievīgos.
19 Viņi darināja Horebā teļu un zemojās šī tēla priekšā,
20 un tā apmainīja savu Dieva godību pret lopa tēlu, vērša, kas ēd zāli.
21 Viņi aizmirsa Dievu, savu glābēju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē,
22 brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie Niedru jūras.
23 Tad Viņš bija nodomājis viņus iznīcināt, ja nebūtu Mozus, Viņa izraudzītais, par viņiem iestājies Viņa priekšā, lai novērstu Viņa dusmas un glābtu viņus no nāves.
III
24 Viņi nepriecājās par skaisto zemi un neticēja Viņa vārdam,
25 bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij.
26 Tad Viņš pacēla pret viņiem Savu roku, lai viņus nomaitātu tuksnesī, /111/
27 lai nomāktu viņus tautu starpā un viņus izkaisītu pa dažādām zemēm.
28 Tad viņi pieķērās Baalam-Peoram un ēda elkiem nesto ziedojumu gaļu,
29 un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem. Kad izcēlās sērga viņu starpā,
30 tad cēlās Pinehass un tiesāja, un sērga mitējās.
31 Tas viņam tapa pielīdzināts par nopelnu uz bērnu bērniem mūžīgi.
IV
32 Tad ļaudis Viņu apkaitināja pie strīdus ūdens, un Mozum bija jāpiedzīvo viņu dēļ ļaunums,
33 jo viņi, pretodamies Viņa Garam, sarūgtināja viņa sirdi, un viņš teica neapdomīgus vārdus ar savām lūpām.
34 Viņi arī neizdeldēja tautas, kā Tas Kungs viņiem bija pavēlējis,
35 bet sajaucās ar citām tautām, piesavinājās viņu dzīves veidu
36 un kalpoja viņu elkiem, un tie kļuva viņiem par slazda valgu.
37 Savus dēlus un savas meitas viņi upurēja ļauniem gariem
38 un izlēja nenoziedzīgas asinis - savu dēlu un savu meitu asinis, ko viņi upurēja Kānaānas elkiem: tā tapa zeme negodā likta ar asinsgrēkiem.
39 Tā viņi kļuva nešķīsti ar saviem darbiem un atkrita no Tā Kunga ar savu dzīves veidu.
40 Tad iedegās Tā Kunga dusmas pret Viņa tautu, un Viņam bija riebums pret Savu mantojumu;
41 Viņš nodeva tos citu tautu rokās, un viņu nīdēji un ienaidnieki valdīja pār viņiem.
42 Viņu ienaidnieki spaidīja un nomāca viņus un pakļāva galīgi viņus savai varai.
43 Viņš izglāba viņus vairakkārt, taču viņi kaitināja Viņu ar savu pretestīgo sirdsprātu un panīka vēl vairāk savu noziegumu dēļ. /112/
44 Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un uzklausīja viņu piesaukšanu
45 un pieminēja Savu derību ar viņiem aiz Savas lielās žēlastības,
46 tā ka viņi atrada līdzcietību visos, kas viņus turēja gūstā.
47 Palīdzi mums, Kungs, mūsu Dievs, un pulcē mūs atkal kopā - no tām citām tautām, lai varam pateicībā slavēt Tavu svēto Vārdu un būt laimīgi savā lepnumā, ka drīkstam daudzināt Tavu slavu!
48 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Un visa tauta lai saka: "Āmen! Aleluja!”
107 . Dziesma - Atpestīšanas dziesma.
1 "Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”
2 Tā lai saka tie, ko Tas Kungs atpestījis, ko Viņš ir izglābis no spaidītāja rokas
3 un sapulcinājis no visām zemēm, no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un no jūras.
I
4 Viņi maldījās tuksnesī pa nestaigājamiem ceļiem un neatrada pilsētas, kur varētu dzīvot,
5 izsalkuši un izslāpuši, tā ka viņu dvēsele viņos bija galīgi novārgusi un izmisusi.
6 Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu posta
7 un vadīja uz pareiza ceļa, ka viņi nonāca apdzīvotā vietā.
8 Bet viņi lai pateicas Tam Kungam par Viņa žēlastību un par Viņa brīnuma darbiem, ko Viņš dara cilvēku bērnu vidū,
9 ka Viņš veldzēja izslāpušo un atspirdzināja ar barību izsalkušo.
10 Tie, kas sēdēja tumsā un nāves ēnā, būdami ieslīguši galīgā postā un saistīti dzelzs valgos, /113/
11 jo viņi pretojās Dieva vārdiem un neizpildīja Visaugstākā gribu,