Sent Helensā, Kal., 1903. gada 5. janvārī. Draudzei Betlkrīkā -
Kādu dienu ap pusdienas laiku es rakstīju par darbu, ko varēju paveikt pēdējā Ģenerālkonferencē, ja atbildīgajās vietās esošie cilvēki būtu paklausījuši Dieva gribai un gājuši pa Viņa ceļu. Tie, kas saņēmuši lielu gaismu, nav staigājuši gaismā. Sapulce noslēgusies, un lūzums nav noticis. Cilvēki nepazemojās Kunga priekšā, kā to būtu vajadzējis darīt, un nesaņēma Svēto Garu.
Es tā rakstīju tālāk, līdz zaudēju apziņu, un likās, ka ar savām acīm redzu notikumus Betlkrīkā.
Mēs bijām sapulcējušies dievkalpojumu teltī. Tika upurētas lūgšanas, dziedāja slavas dziesmas un atkal lūdza. Dievam tika pienesti visnopietnākie lūgumi. Sapulcē bija sajūtama Svētā Gara klātbūtne. Darbs atstāja dziļu iespaidu, un daži klātesošie skaļi raudāja.
Viens no lūdzējiem piecēlās un sacīja, ka pagātnē viņš ar dažiem nav dzīvojis saskaņā un nav viņus mīlējis, bet ka tagad viņš sevi redz pareizā gaismā. Ļoti svinīgi viņš atkārtoja vēsti Laodiķejas draudzei: "Jo tu saki: es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag." Viņš sacīja: "Es saprotu, ka te attēlota tieši mana pašapmierinātība. "Un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un akls, un kails." "Es tagad redzu, ka tāds ir mans stāvoklis. Manas acis ir atvērtas. Es esmu izturējies cietsirdīgi un netaisni. Es sevi uzskatīju par taisnu, bet mana sirds ir salūzusi, un es atzīstu, ka man vajadzīgs Tā dārgais padoms, Kas mani spēj pilnīgi pārbaudīt. Ak, /l05/ cik laipni, līdzjūtīgi un mīlestības pilni ir vārdi: "Es tev dodu padomu no Manis pirkt zeltu, kas ugunī ir izdedzināts, lai tu topi bagāts; un baltas drebēs, lai tu topi apģērbts un tavas kailības kauns nenāk redzams; un svaidi savas acis ar acu zālēm, lai tu vari redzēt." (Atkl. 3,17. 18.)
Runātājs griezās pie lūdzējiem un sacīja; "Mums kaut kas jādara. Mums jāatzīst savi grēki un sava sirds jāpazemo Dieva priekšā." Viņš no visas sirds izsūdzēja savas grēkus un tad gāja pie dažiem brāļiem, no viena pie otra, un, sniedzot roku, lūdza piedošanu. Uzrunātie uzcēlās kājās, atzīstot grēkus un lūdzot piedošanu, un raudādami krita viena otram ap kaklu. Atzīšanās gars izplatījās pār visiem sapulcējušamies. Tas bija kā Vasarsvētkos. Dievam dziedāja slavas dziesmas un dziļi naktī, gandrīz līdz pat rītam turpināja darbu.
Bieži tika atkārtoti sekojošie vārdi, kas izskanēja skaidri un noteikti; "Ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamāca; tad nu iekarsies un atgriezies. Redzi, Es stāvu pie durvīm un klaudzinu? kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani." (Atkl. 3,19.20.)
Neviens nelikās par lepnu, lai dziļi un izjusti atzītu savus grēkus, un šo darbu vadīja iespaidīgi vīri, kuriem tomēr līdz šim bija pietrūcis drosmes, lai atzītos.
Tādu līksmību dievkalpojumu teltī es nekad vēl nebiju dzirdējusi.
Tad es atguvu apziņu un brīdi nespēju aptvert, kur atrodos. Spalvaskāts vēl joprojām bija man rokā. Es dzirdēja Vārdus; "Tā tas varēja būt. Visu to Kungs labprāt gribēja darīt priekš Saviem ļaudīm. Visas Debesis vēlējās parādīt žēlastību un laipnību." Es domāju, kādu stāvokli mēs /l06/ būtu sasnieguši, ja pēdējā Ģenerālkonferencē būtu padarīts pilnīgs darbs; un mani pārņēma izmisuma pilnas sāpes, saprotot, ka redzētais nav īstenība.
-------------
Dieva ceļš vienmēr ir taisns un saprātīgs. Tas vienmēr pagodina Viņa Vārdu. Vienīgi sargājot savu sirdi, uzturot to saskaņā ar Jēzu Kristu, cilvēkam iespējams izvairīties no pārsteidzīgiem, godkārīgiem soļiem. Uz cilvēka gudrību nevar paļauties. Cilvēks ir nepastāvīgs, godkārīgs, lepns un savtīgs. Lai strādnieki, kalpojot Dievam, pilnīgi uzticas Kungam. Tad vadītāji redzēs, ka ir labi ļauties vadīties ne no cilvēcīgas gudrības, kas šim nolūkam ir tikpat nederīga kā salūzusi niedre atbalstam, bet gan paļausies uz Kunga gudrību, Kas sacījis: "Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzas no Dieva, Kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, tad tā viņiem taps dota. Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies." (Jēk. 1,5.6.)
/l07/