(29) “Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet To par mums visiem nodevis, kā Viņš mums ar To nedāvinās visas lietas?” (Rom.8:32.)
Kad tika dāvāta šī brīnisķā un nenovērtējamā Dāvana, viss Debesu Universs bija ļoti satraukts, cenšoties izprast Dieva neidzibināmo mīlestību un pamodināt cilvēku sirdīs pateicību proporcionālu šīs Dāvanas vērtībai. Vai mums, par kuriem Kristus atdeva Savu dzīvību, vajadzētu klibot starp diviem uzskatiem? Vai mums Dievam vajadzētu atdot tikai grasi no mūsu talantiem un spēkiem, ko Viņš mums aizdevis? Kā mēs tā varam rīkoties, zinot, ka Viņš, Kas bija visu Debesu Pavēlnieks, nolika Savu karalisko tērpu un ķēniņa kroni un, izprazdams kritušās cilvēces bezpalīdzīgo stāvokli, nāca uz šo zemi cilvēka dabā, lai dotu mums iespēju savienot savu cilvēcību ar Viņa dievību. Viņš tapa nabags, lai mēs varētu kļūt Debesu bagātību īpašnieki un iegūt “neizsakāmi lielu, mūžīgu un pastāvīgu godību.” (2.Kor.4:17.) Mūs glābjot, Viņš pakļāvās vienam pazemojumam pēc otra, līdz Viņš, dievišķi cilvēcīgais, cietošais Kristus, tika paaugstināts pie krusta, lai vilktu visus cilvēkus pie Sevis. Dieva Dēls nevarēja parādīt lielāku pretimnākšanu par to, ko Viņš parādīja; Viņš nevarēja kāpt vēl zemāk.
Tas ir dievbijības noslēpums, noslēpums, kas ierosinājis Debesu pārstāvjus tā kalpot ar kritušās cilvēces starpniecību, lai pasaulē pamostas milzīga interese par pestīšanas plānu. Tas ir noslēpums, kas licis visām Debesīm savienoties ar cilvēku, piepildot Dieva lielo pazudinātās pasaules glābšanas plānu.