(18) Mums ir vēsts no Kunga, kas jānes pasaulei, - vēsts, kas jānes Svētā Gara speķa bagātīgā pilnībā. Lai mūsu sludinātāji ierauga nepieciešamību censties glābt pazudušo. Neatgrieztajiem jāsniedz tieši uzaicinājumi. Farizeji jautāja Kristus mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?” Un Pestītājs atbildēja: “Es neesmu nācis taisnus aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” (Mat.9:11,13.) šis ir darbs, ko Viņš uzticējis mums. Un nekad tas nav bijis vajadzīgāks kā tagadējā laikā.
Dievs Saviem sludinātājiem nav uzdevis savest kārtībā draudzes. Kā liekas, šis darbs tādā veidā nav padarāms, jo tas vienmēr atkal būs jāsāk no jauna. Draudzes locekļi, kas tā tiek uzmanīti un aprūpēti, kļūst par garīgiem vārguļiem. Ja deviņas desmitdaļas no pūlēm, ko veltī tiem, kas pazīst patiesību, atdotu ļaudīm, kas patiesību nekad nav dzirdējuši, cik daudz lielāki būtu gūtie panākumi! Dievs ir aizturējis Savas svētības, tāpēc ka Viņa ļaudis nav strādājuši saskaņā ar Viņa norādījumiem.
Ja mūsu sludinātāji laiku un spējas, ko vajadzētu ziedot neatgrieztajiem, veltī tiem, kas pazīst patiesību, tad draudzes locekļi, kuru labā strādā, kļūst tikai vājāki. Daudzās mūsu draudzēs pilsētās, sludinātāji vienu Sabatu pēc otra notur svētrunas, un Sabatu no Sabata draudzes locekļi nāk uz Dieva namu, neatrodot neviena vārda, ko teikt par saņemtajām svētībām, kam vajadzēja sekot svētību izdalīšanai. Nedēļas laikā viņi nav strādājuši, lai dzīvē īstenotu (19) Sabatā dotās pamācības. Kamēr draudzes locekļi necentīsies saņemto palīdzību sniegt tālāk citiem, rezultātā būs redzams tikai liels garīgs nespēks.
Vislielākā palīdzība, kādu var sniegt mūsu ļaudīm, ir to pamācīšana strādāt priekš Dieva un paļauties uz Viņu, bet ne uz sludinātājiem. Lai tie mācās strādāt, kā Kristus strādājis. Lai tie pievienojas Viņa strādnieku armijai un uzticīgi kalpo Viņam.
Reizēm ir derīgi, ka mūsu sludinātāji Sabatā sniedz mūsu draudzēm īsas Kristus dzīvības un mīlestības pilnas uzrunas. Tomēr draudzes locekļiem nevajadzētu gaidīt svētrunas katru Sabatu.
Atcerēsimies, ka mēs uz šīs zemes esam ceļinieki un svešinieki, kas meklē labāku zemi, tas ir, Debesu Tēviju. Strādāsim ar tādu nopietnību, sirsnību un nodošanos, kas
vilktu grēciniekus pie Kristus. Kas savienojušies ar Kungu kalpošanas darbībā, tie ir saistījušies ar Viņu lielajā un varenajā dvēseļu glābšanas darbā. Lai nedēļas laikā draudzes locekļi uzticīgi dara savu daļu un Sabatā atstāsta savus piedzīvojumus. Tad sapulce būs kā barība īstā laikā, sniedzot visiem klātesošiemm jaunu dzīvību un spēku. Kad Dieva ļaudis ieraudzīs lielo vajadzību strādāt, kā Kristus strādāja, grēcinieka atgriešanās dēļ, tad viņu sniegtās liecības Sabata sapulcēs būs spēka pilnas. Ar prieku tie stāstīs par dārgajiem piedzīvojumiem, kādus tie ir guvuši, strādājot citu labā.
Mūsu sludinātājiem nav jāizšķiež savs laiks, strādājot to labā, kas patiesību jau ir pieņēmuši. Ar Kristus mīlestības degsmi sirdīs tiem jāiet mantot Pestītājam grēciniekus. (20)
Patiesības sēkla tiem jāsēj pie visiem ūdeņiem. Jāapmeklē viena vieta pēc otras; jādibina viena draudze pēc otras. Kas nostājas par patiesību, tie jāorganizē draudzēs, un tad sludinātājam jāpāriet uz citu tikpat svarīgu darba lauku.
Tiklīdz draudze ir noorganizēta, sludinātājam tās locekļi jāiesaista darbā. Viņi jāpamāca, kā sekmīgi strādāt. Lai sludinātājs vairāk laika veltī audzināšanai nekā svētrunu teikšanai. Lai viņš pamāca ļaudis, kā pasniegt citiem zināšanas, ko tie ir saņēmuši. Lai gan jaunatgrieztos vajadzētu mācīt prasīt padomu no tiem, kas vairāk pieredzējuši darbā, tomēr tie arī jāmāca nenostādīt sludinātāju Dieva vietā. Sludinātāji ir cilvēcīgas būtnes, vājību apņemti ļaudis. Kristus ir Tas, uz Ko mums jāraugās pēc vadības. “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, pilns žēlastības un patiesības.” “Un no Viņa pilnuma mēs visi esam dabūjuši žēlastību uz žēlastības.” (Jāņa 1:14,16.)
Evaņģēlija spēkam jānāk pār nodibinātajām grupiņām, darot ļaudis derīgus kalpošanai. Daži no jaunatgrieztajiemm būs tā pildīti ar Dieva spēku, ka tie tūlīt sāks strādāt. Viņi strādās tik uzcītīgi, ka tiem nebūs ne laika, ne vēlēšanās ar nelaipnu kritiku vājināt savu brāļu rokas. Viņu vienīgās ilgas būs nest patiesību tālajos laukos.
Kungs man ir rādījis darbu, kas jādara mūsu pilsētās. Ticīgie šajās pilsētās var strādāt pie kaimiņiem savu māju tuvumā. Viņiem jāstrādā mierīgi un pazemīgi, nesot sev līdzi, kur vien tie iet, Debesu atmosfēru. Ja tie sevi paslēps skatam, vienmēr norādot uz kristu, tad būs jūtama viņu iespaida spēks. (21)
Kad strādnieks bez atlikuma nododas Kunga darbam, viņš gūst pieredzi, kas to dara spējīgu arvien sekmīgāk strādāt priekš Kunga. Iespaids, kas viņu velk pie Kristus, palīdz viņam arī citus vilkt pie Kristus. Varbūt nekad viņam nebūs jārunā atklātās sabiedriskās sanāksmēs, tomēr viņš nav nekas cits kā Dieva sludinātājs; un viņa darbs liecina, ka viņš ir piedzimis no Dieva.
Tas nav Kunga nodoms, ka sludinātājiem vajadzētu padarīt darba lielāko daļu patiesības sēklas izsēšanā. Ļaudis, kas nav aicināti sludināšanas darbā, jāpaskubina strādāt sava Kunga labā atbilstoši viņu dažādajām spējām. Simtiem cilvēku, kā vīri, tā sievas, kas tagad neko nedara, var veikt pieņemamu kalpošanas darbu. Ienesot patiesību savu draugu un kaimiņu mājās, tie var padarīt lielu darbu savam Kungam. Dievs necienī vienu cilvēku vairāk par otru. Viņš izlietos vienkāršus, sevi atdodošus kristiešus pat tad, ja tie nebūs saņēmuši tik pamatīgu izglītību kā daži citi. Tādi lai iesaistās kalpošanā Viņam un strādā, ejot no mājas uz māju. Sēdot pie ģimeņu pavarda, tie var, - ja ir pazemīgi, smalkjūtīgi un dievbijīgi, - padarīt vairāk šo ģimeņu patieso vajadzību apmierināšanā nekā iesvētīts sludinātājs.
Kāpēc ticīgiem neizjūt dziļākas, sirsnīgākas rūpes par tiem, kas atrodas ārpus Kristus? Kāpēc divi vai trīs nesaiet kopā un nelūdz Dievu par kāda viena īpaša cilvēka izglābšanos un pēc tam par citu? Lai mūsu draudzēs izveidojas grupiņas, kas veiktu kalpošanas darbu. Lai dažādi cilvēki savienojas kā ļaužu zvejnieki. Lai tie cenšas izraut dvēseles no pasaules samaitātības, sapulcinot tās Kristus mīlestības glābjošajā skaidrībā.
Mazu grupiņu kā kristīgo pūļu pamatvienību veidošanu man ieteica Tas, Kurš nevar maldīties. (22) Ja draudze ir skaitā liela, tad lai tās locekļus noorganizē mazās grupiņās, kas strādātu ne tikai draudzes locekļu labā, bet arī pie neticīgajiem. Ja kādā vietā ir tikai divi vai trīs, kas pazīst patiesību, tad lai tie apvienojas strādnieku vienībā. Lai tie sargā savas vienotības saites, ka tās netiktu sarautas, spiežoties kopā mīlestībā un vienprātībā, cits citu iedrošinot iet uz priekšu, ikvienam gūstot drosmi un spēku no citu atbalsta. Lai tie atklāj Kristum līdzīgas panešanas spējas un pacietību, nerunājot pārsteidzīgus vārdus, bet lietojot valodas dāvanu, lai viens otru stiprinātu vissvētākajā ticībā. Lai tie strādā Kristum līdzīgā mīlestībā to labā, kas atrodas ārpus ganāmpulka, un, pūloties palīdzēt citiem, aizmirst sevi. Strādājot un lūdzot Kristus vārdā, viņu skaits palielināsies, jo Pestītājs saka: “Ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā jebkuras lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad tā tiem taps dota no Mana Tēva, Kas ir Debesīs.” (Mat.18:19.)