(80) Kam ir jārūpējas par mūsu sanatoriju izvietošanu, tiem ar lūgšanām vajadzētu pētīt sanatorijas darba raksturu un mērķi. Tiem vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņi strādā, lai atjaunotu cilvēkā Dieva līdzību. Vienā rokā viņiem jānes zāles fizisko ciešanu
atvieglošanai un otrā rokā evaņģēlijs, ar to palīdzot grēku nomāktajai dvēselei. Tā viņiem jāstrādā kā patiesiem ārstnieciskiem misionāriem. Patiesības sēkla viņiem jāsēj daudzās sirdīs.
Izraugot vietu mūsu sanatorijām, nedrīkst pieļaut nekāda savtīguma, nekādu personīgu centienu ielaušanos. Kristus nāca uz šo pasauli, lai mums parādītu, kā dzīvot un strādāt. Mācīsimies no Viņa neizvēlēties priekš mūsu sanatorijām mūsu gaumei vispatīkamākās vietas, bet gan vietas, kas vispiemērotākas mūsu darbam.
Man dota gaisma, ka ārstnieciskā misijas darbā mēs esam pazaudējuši lielas priekšrocības, neizprotot izmaiņas nepieciešamību mūsu plānos par sanatoriju izvietošanu. Kunga prāts ir, lai šos institūtus dibinātu ārpus pilsētas. Tie jāizvieto laukos, cik vien iespējams, pievilcīgā apkārtnē. Dabā - Kunga dārzā - slimie vienmēr atradīs kaut ko, kas viņu uzmanību novērsīs no sevis un domas pacels pie Dieva.
Es esmu pamācīta, ka slimos vajadzētu kopt, kur nav pilsētas kņadas, kur nav tramvaju trokšņa un pastāvīgās ratu rīboņas. Ļaudis, kas nāk uz mūsu sanatorijām no lauku mājām, pratīs vērtēt klusu vietu; un nošķirtībā pacienti labprātīgāk pakļausies Dieva Gara iespaidam. (81)
Mūsu pirmo vecāku mājas, Ēdenes dārzs, bija ārkārtīgi skaists. Uz visām pusēm acs redzēja jaukus krūmus un brīnišķas puķes. Dārzā atradās visādi koki, no kuriem daudziem paŗpilnībā bija smaržīgi un gardi augļi. To zaros putni vīteroja savas slavas dziesmas. Ādams un Ieva savā neaptraipītā šķīstumā priecājās par Ēdenes skatiem un skaņām. Un šodien, kaut arī grēks ir metis savu ēnu pār zemi, Dievs vēlas, lai Viņa bērni atrastu prieku Viņa roku darbos. Mūsu sanatoriju izvietošana dabas ainavu vidū būtu paklausīšana Dieva plānam; un, jo ciešāk mēs saskaņosimies ar šo plānu, jo brīnišķīgāk Viņš darbosies cietošās cilvēces atjaunošanas labā. Mūsu izglītības un ārstniecības institūtiem vajadzētu izvēlēties vietas, kur, prom tumšajiem grēka mākoņiem, kas sedz lielās pilsētas, var uzlēkt Taisnības Saule ar dziedināšanu apakš Viņas spārniem. (Mal.3:20).
Lai mūsu darba vadītāji pamāca ļaudis, ka sanatorijas vajadzētu dibināt visjaukākajā vidē, vietās, ko netraucē pilsētas nemiers, - vietās, kur ar gudru pamācīšanu pacientu domas var saistīt ar Dieva domām. Atkal un atkal es esmu aprakstījusi šādas vietas; tomēr liekas, ka nav bijis nevienas auss, kas to dzirdētu. Nesen visskaidrākā un pārliecinošākā veidā man rādīja tās priekšrocības, kādas ir mūsu institūtu, īpaši mūsu sanatoriju un skolu dibināšanai ārpus pilsētām.
Kāpēc mūsu ārsti tik dedzīgi aizstāv novietošanos pilsētās? Jau pati pilsētu atmosfēra ir netīra. Tajās nevar pareizi pasargāt pacientus, kam jāpārvar nedabīgas tieksmes. (82) Pacientiem, kas ir stipru dzērienu upuri, pilsētas restorāni ir pastāvīgs kārdinājums. Izvietot mūsu sanatorijas, kur tās apņemm neticība, nozīmē strādāt pretī pūlēm atjaunot pacientu veselību.
Nākotnē apstākļi pilsētās kļūs arvien sliktāki un tiks atzīts, ka pilsētas dzīves iespaids ir nelabvēlīgs tā darba veikšanai, kas ir mūsu sanatoriju uzdevums.
Raugoties no veselības viedokļa, ļoti kaitīgi ir pilsētas dūmi un putekļi. Un pacienti, kas sava laika lielāko daļu spiesti pavadīt četrās sienās, jūt, ka viņi ir savu telpu cietumnieki. Skatoties ārā pa logu, tie neredz neko citu kā tikai namus, namus un namus.
Kas tā ieslēggti savās telpās, tie ir noskaņoti domāt par savāmbēdām un ciešanām. Reizēm slimnieku saindē viņa paša elpa.
Daudzi citi ļaunumi ir kā neizbēgamas sekas tam, ka mūsu ārstnieciskās iestādes tiek nodibinātas lielās pilsētās.
Kāpēc atņemt pacientiem veselību atjaunojošās svētības, ko sniedz dzīve svaigā gaisā? Es esmu pamācīta, ka, paskubinot slimos atstāt telpas un pavadīt laiku svaigā gaisā, kopjot puķes vai darot kādu citu vieglu, patīkamu darbu, viņu domas tiks novērstas no viņiem pašiem veselīgākā virzienā. Kustības svaigā gaisā jānoteic kā dziedinoša, dzīvību dodoša nepieciešamība. Jo ilgāk pacientus varēs uzturēt svaigā gaisā ārpus telpām, jo mazāk rūpju tie prasīs. Jo iepriecinošāka būs viņu apkārtne, jo cerībām bagātāki kļūs viņi paši. Apņemiet tos ar dabas skaistumu, novietojiet viņus, kur tie var redzēt puķu augšanu un dzirdēt putnu dziedāšanu, un viņu sirdīs modīsies dziesma, kas harmonizēs ar putnu dziesmām. Ieslēdziet viņus telpās, un, lai arī tās būtu nezin cik skaisti mēbelētas, tie kļūs īgni un drūmi. Dodiet viņiem svētības, ko sniedz dzīve ārpus telpām; tad viņu dvēsele celsies augšup. Atvieglojumu gūs miesa un gars. (83)
“Ārā no pilsētām,” ir mana vēsts. Mūsu ārstiem šajā jautājumā jau sen vajadzēja būt pilnīgi atmodušamies. Es ceru, lūdzu un ticu, ka tagad viņi atmodīsies un sapratīs, kāda nozīme ir iziešanai ārā uz laukiem.
Laiks ir tuvu, kad lielās pilsētas piemeklēs Dieva sodības. Drīz šīs pilsētas tiks briesmīgi satricinātas. Nav nozīmes, cik lielas vai stipras ir to ēkas, nav nozīmes, cik daudz ir darīts, lai tās nodrošinātu pret uguni. Lai tikai Dievs pieskaras šīm ēkām, un dažu minūšu vai dažu stundu laikā tās būs drupās.
Mūsu pasaules bezdievīgās pilsētas tiks aizslaucītas ar iznīcināšanas slotu. Ar lielo postu, kas tagad skar milzīgās celtnes un plašas pilsētu daļas, Dievs mums rāda, kas nāks pār visu zemi. Viņš mums ir teicis: “Mācieties līdzību no vīģes koka: kad jau viņa zaros pumpuri metas un lapas plaukst, tad jūs zināt vasaru esam klāt. Tā arī, kad jūs visu to redzēsiet, tad ziniet, ka tas (Cilvēka Dēla atnākšana) ir tuvu priekš durvīm.” (Mat.24:32,33.)
Ķieģeļu un akmeņu ēkas nav visvēlamākās sanatorijai, jo tās parasti ir aukstas un drēgnas. Var iebilst, ka ķieģeļu ēkas izskatās pievilcīgākas un ka ēkām vajadzētu būt pievilcīgām. Tomēr mums vajadzīgas ietilpīgas ēkas; un, ja ķieģeļi ir par dārgiem, tad mums jāceļ no koka. Mums jāmācās būt taupīgiem. Tā ir nepieciešamība, ja ņem vērā darba lielumu, kuru mums jāpadara daudzās Dieva vīnadārza nozarēs.
Tiek iebilsts, ka pacienti koka būvēs nejutīsies droši no ugunsgrēka. Bet, ja mēs atrodamies uz laukiem un ne pilsētās, kur ēkas saspiestas cieši kopā, tad no šīs bīstamības varam izvairīties. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ugunsgrēks parasti sākas iekšpusē, un ne ārpusē, tādēļ ķieģeļa ēka arī nav droša tādā nozīmē. Slimos ir jāpārliecina, ka no veselības viedokļa, labākas ir koka celtnes, un ne ķieģeļu. (84)
Jau gadiem ilgi man dota gaisma, ka mums mūsu darbs nav jākoncentrē pilsētās. Nemiers un nekārtība, kas valda šajās pilsētās, kā arī apstākļi, ko izraisa darba apvienības un streiki, ļoti traucē mūsu darbu. Cilvēki cenšas dažādos arodos nodarbinātos strādniekus pakļaut īpašu apvienību saitēm. Tas nav Dieva plāns, bet gan tādas varas
plāns, ko mums nekādā veidā nevajadzētu atzīt. Piepildās Dieva Vārds; bezdievīgie paši sasaistās kūļos, kas gatavi sadedzināšanai.
Sniedzot pēdējo brīdinājuma vēsti pasaulei, mums tagad jāizlieto visas mums uzticētās spējas. šajā darbā mums jāsaglabā mūsu individualitāte. Mums nav jāsavienojas ar slepenām biedrībām vai arodapvienībām. Mums jāpaliek brīviem iekš Dieva, pastāvīgi gaidot norādījumus no Kristus. Visam, ko mēs darām, jātiek darītam, apzinoties tā uzdevuma svarīgumu, ko mums uzticējis Dievs.
Man dota gaisma, ka pilsētas pildīs sajukums, vārmācība un noziegumi, un ka šis ļaunums vairosies līdz pat zemes vēstures noslēgumam.