(72) Kristīgam ārstam jābūt žēlastības vēstnesim slimniekiem, nesot zāles kā viņu ar grēkiem slimajai dvēselei, tā arī saslimušai miesai. Lietojot vienkāršos Dieva sniegtos dziedniecības līdzekļus fizisko ciešanu atvieglošanai, viņam jārunā par Kristus spēku dziedināt dvēseles vainas.
Cik nepieciešami ārstam dzīvot ciešā savienībā ar Glābēju! Slimiem un cietējiem, par ko viņam jārūpējas, vajadzīga palīdzība, kādu vienīgi Kristus var dot. Tiem vajadzīgas Svētā Gara iedvestas lūgšanas. Saslimušais cilvēks pilnīgi paļaujas uz ārsta gudrību un žēlastību, kura prasme un godīgums var būt viņa vienīgā cerība. Tāpēc lai ārsts ir uzticīgs Dieva žēlastības namturis, kā dvēseles, tā arī miesas sargs.
Ārsts, kas saņēmis gudrību no augšienes, kas zina, ka Kristus ir viņa personīgais Pestītājs, jo Viņš pats pats ir vadīts Patvērumā, zinās, kā apieties ar drebošajām, vainīgajām, grēkiem slimajām dvēselēm, kas griežas pie viņa pēc palīdzības. Viņš droši var atbildēt uz jautājumu: “Kas man jādara, lai es mūžīgi dzīvoju?” Viņš var stāstīt par Glābēja mīlestību. Viņš no piedzīvojumiem var liecināt par grēku nožēlas, atgriešanās un ticības spēku. Kad viņš nostāsies blakus cietēja gultai un centīsies teikt vārdus, kas tam sniegtu palīdzību un iepriecu, Kungs strādās ar viņu un caur Viņu. Un kad slimnieka domas ir pievērstas varenajam Dziedinātājam, tad Kristus miers piepilda viņa sirdi; tad garīgā veselība, ko slimais saņem, tiek izlietota kā Dieva palīdzošā roka miesas veselības atjaunošanai. (73)
Dārgas ir izdevības, kad ārstam iespējams to sirdīs, ar ko viņš nonācis saskarē, pamodināt izpratni, cik ļoti nepieciešams tiem Kristus. Viņam jāsniedz no sirds mantu nama jaunas un vecas lietas, sakot ilgotos iepriecas un pamācības vārdus. Pastāvīgi viņam jāsēj patiesības sēkla, neizskaidrojot īpašos teorētiskos jautājumus, bet runājot par grēkus piedodošā Pestītāja mīlestību. Viņam vajadzētu ne tikai sniegt pamācības no Dieva Vārda, rindu pēc rindas, priekšrakstu pēc priekšraksta; viņam arī jāslacina savas mācības ar asarām un jādara tās stipras ar lūgšanām, lai dvēseles tiktu izglābtas no nāves.
Nopietni, sasprindzināti rūpējoties, kā novērst miesai draudošās briesmas, ārsts ir pakļauts briesmām aizmirst slimnieka dvēselei draudošās briesmas. Ārsti, esiet modri, jo pie Kristus soģa krēsla jums būs jāsastopas ar tiem, pie kuru nāves gultas jūs tagad stāvat.
Ārsta darba svinīgums, viņa pastāvīgā saskare ar slimniekiem un mirstošiem, prasa, lai viņš, cik tālu iespējams, tiktu atbrīvots no laicīgiem pienākumiem, ko var izpildīt citi. Viņam nevajadzētu uzlikt nekādas liekas nastas, lai viņam būtu laiks iepazīties ar savu pacientu garīgajām vajadzībām. Viņa prātam vienmēr vajadzētu atrasties Svētā Gara iespaidā, lai viņš būtu spējīgs teikt īstā laikā vārdus, kas modinātu ticību un cerību.
Pie mirstošā gultas nevajag runāt par jautājumiem, kas skar reliģisko pārliecību vai izraisa strīdus. Cietējam jānorāda uz To, Kurš grib glābt visus, kas ticībā nāk pie Viņa. Sirsnīgi un maigi centieties palīdzēt dvēselei, kas atrodas uz dzīvības un nāves robežas.
Ārstam nekad nevajadzētu ierosināt pacientus savu uzmanību piesaistīt viņam. Viņam tie jāmāca ar ticības roku satvert izstiepto Pestītāja roku. (74) Tad prātu apgaismos Taisnības Saules gaišais mirdzums. Ko ārsti mēģina darīt, to Kristus jau ir padarījis patiesībā. Tie mēģina glābt dzīvību, Viņš pats ir dzīvība.
Ārstam pūloties vadīt savu pacientu prātu uz veselību, jābūt brīvam no centieniem paļauties uz savu pievilcību. Tam nav jāzemojas cilvēcības priekšā, bet jāpaceļas augšup pretī garīgumam, satverot mūžīgās lietas.
Ārstu nevajadzētu pakļaut nelaipnai kritikai. Tā viņam tiek uzlikta nevajadzīga nasta. Viņa rūpes ir smagas, un viņam vajadzīga līdzjūtība no to puses, kas saistīti ar viņu darbā. Viņš jāatbalsta ar lūgšanām. Atziņa, ka viņu vērtē, sniegs viņam cerību un drosmi.
Inteliģentam kristīgam ārstam ir pastāvīgi pieaugoša atziņa par ciešajām saitēm starp grēku un slimību. Viņš cenšas arvien skaidrāk izprast attiecības starp cēloni un sekām. Viņš saprot, ka tiem, kas mācās kopt slimniekus, vajadzētu dot pilnīgas zināšanas veselības reformas pamatlikumos; ka tos vajadzētu pamācīt būt stingri atturīgiem visās lietās, jo bezrūpīga nostāja pret veselības likumiem nav atvainojama tajos, kas ir nošķirti, lai mācītu citus, kā dzīvot.
Ja ārsts redz, ka pacienta ciešanu iemesls ir nepareiza ēšana un dzeršana, un tomēr to viņam nesaka un nenorāda uz vajadzību reformēties, tad viņš savam līdzcilvēkam dara pāri. Dzērāju, ārprātīgo, to, kas nodevušies izvirtībai - visu šādu cilvēku girešanās pie ārsta - prasa, lai tas skaidri un noteikti paziņotu, ka ciešanas ir grēka sekas. Mēs esam saņēmuši lielu gaismu par veselības reformu. Kāpēc tad mēs neesam noteiktāki un apņēmīgāki, cenšoties novērst cēloņus, kas izraisa slimības. (75) Nepārtraukti redzot cīņu ar sāpēm, pastāvīgi pūloties atvieglot ciešanas, kā var mūsu ārsti palikt mierīgi? Vai viņi var atturēties pacelt balsi brīdināšanai? Vai viņi dara labu un žēlo citus, ja nemāca stingru atturību kā zāles pret slimību?
Ārsti, izpētiet brīdinājumu, ko Pāvils sniedza romiešiem: “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs savas miesas nodotu par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri; tā lai ir jūsu prātīgā Dieva kalpošana. Un nepalieciet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” (Rom.12:1,2.)
Mūsu sanatoriju garīgajam darbam nav jāatrodas tikai ārstu uzraudzībā. šis darbs prasa pārdomas, smalkjūtību un plašas Bībeles zināšanas. Sludinātājus, kam ir šīs īpašības, vajadzētu saistīt ar mūsu sanatorijām. Tiem atturības karogu vajadzētu pacelt, skatoties no kristiešu viedokļa, rādot, ka miesa ir Svētā Gara templis, un liekot ļaudīm izprast atbildību, kas gulstas uz tiem kā uz Dieva atpirktu īpašumu, darīt miesu un prātu par svētu templi, derīgu, lai tur iemājotu Svētais Gars. Kad atturība tiks parādīta kā evaņģēlija sastāvdaļa, tad daudzi ieraudzīs, ka ir nepieciešama reforma. Tie aptvers reibinošo dzērienu kaitīgumu un sapratīs, ka pilnīga atturība ir vienīgā platforma, uz kuras Dieva ļaudis var apzinīgi stāvēt. Saņēmuši šo mācību, ļaudis sāks interesēties arī par citu Bībeles mācību studijām.