(68) Mūsu sanatoriju darbinieku profesija ir augsts un svēts. Viņiem jāatmostas, lai izprastu sava darba svētumu. šī darba raksturs un tā iespaida plašums prasa nopietnas pūles un nedalītu svētīšanos.
Mūsu sanatorijās slimie un cietēji jāmāca saprast, ka viņiem vajadzīga garīga palīdzība tāpat kā fiziska atveseļošanās. Viņiem jāpiešķir visas priekšrocības fiziskās veselības atgūšanai; un viņiem arī vajadzētu parādīt, ko nozīmē būt svētītam ar Kristus gaismu un dzīvību, ko nozīmē būt saistītam ar Viņu. Viņiem jāļauj redzēt, ka Kristus žēlastība dvēselē paceļ visu būtni. Un nav labāka veida, kā tie varētu iepazīties ar Kristus dzīvību, kā redzot to atklājamies Viņa sekotāju dzīvē.
Uzticīgs strādnieks tur savas acis pievērstas Kristum. Atcerēdamies, ka par savu mūžīgās dzīvības cerību viņam jāpateicas Kristus krustam, viņš ir apņēmies nekad neapkaunot To, Kurš par viņu atdeva Savu dzīvību. Viņš dziļi interesējas par cietošo cilvēci. Viņš lūdz un strādā, būdams nomodā par dvēselēm kā tāds, kam par tām jāatbild, zinot, ka tās dvēseles, kuras Dievs ved saskarē ar patiesību un taisnību, ir izglābšanas vērtas.
Mūsu sanatoriju darbinieki ir iesaistījušies svētā karā. Viņiem jāpasniedz slimajiem un apbēdinātajiem patiesība, kāda tā ir Jēzū; viņiem tā jāsludina visā tās svinīgumā, tomēr tik sirsnīgi un saudzīgi, ka dvēseles tiktu vilktas pie Pestītāja. Vienmēr, vārdos un darbos, tiem jāpaaugstina Viņš kā mūžīgās dzīvības cerība. Nedrīkst atskanēt neviens skarbs vārds, nedrīkst atklāties neviens savtīgs darbs. (69) Darbiniekiem pret visiem jāizturas laipni. Viņu vārdiem jābūt laipniem un mīļiem. Kas parāda patiesu smalkjūtību un kristīgu pieklājību, tie mantos dvēseles Kristum.
Mums vajadzētu censties atjaunot to cilvēku fizisko un garīgo veselību, kas nāk uz mūsu sanatorijām. Tāpēc sagatavosimies uz laiku viņus atraut no tās apkārtnes, kas veda prom no Dieva, ievadot viņus tīrākā atmosfērā. Ārpus telpām, skaisto Dieva radīto lietu apņemtiem, elpojot svaigo, veselību dodošo gaisu, slimiem var vislabāk pastāstīt par jaunu dzīvi Kristū. šeit var mācīt Dieva Vārdu. šeit Kristus taisnības saulstari var iespīdēt gerka aptumšotajās sirdīs. Pacietīgi, līdzjūtīgi vadiet slimos tā, lai tie ierauga, ka viņiem nepieciešams Glābējs. Stāstiet tiem, ka Viņš dod spēku pagurušiem un vairo stiprumu tiem, kam tā nemaz nav.
Mums vēl pilnīgāk jāsaprot, kāda nozīme ir vārdiem: “Es ilgojos sēdēt Viņa pavēnī.” (A.Dz.2:3.) šie vārdi neļauj stādīties priekšā steidzīgu kustību, bet gan mierīgu dusu. Ir daudz Kristus apliecinātāju, kas ir norūpējušies un nospiesti, daudz tādu, kas tik pilnīgi aizņemti rosīgā darbā, ka nevar atrast laiku mierīgai atdusai Dieva apsolījumos; kas strādā, itkā nevarētu atļauties mieru un klusumu. Visus tādus Kristus aicina: “Nāciet šurp pie Manis.. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat.11:28.)
Nogriezīsimies no dzīves putekļainajiem, tveicīgajiem lielceļiem, lai atpūstos Kristus mīlestības pavēnī. šeit mēs gūsim spēku cīņai. šeit mēs mācīsimies, kā samazināt smago darbu un rūpes un kā runāt un dziedāt par slavu Dievam. Lai nogurušie un smagi noslogotie mācās no kristus mierīgas uzticēšanās mācību. Tiem jāapsēžas Viņa pavēnī, ja tie grib sev mantot Viņa mieru un dusu. (70)
Kas iesaistās sanatorijas darbā, tiem vajadzētu būt pilnam mantu namam ar bagātiem piedzīvojumiem, ko dod sirdī iedēstīta patiesība, ko kā svētu lietu kopj un uztur Dieva žēlastība. Iesakņotiem un nopamatotiem patiesībā, tiem vajadzētu būt ticībai, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Pastāvīgi lūdzot pēc svētībām, tiem savas dvēseles logus vajadzētu turēt aizvērtus uz zemes pusi pret pasaules malārijas pilno atmosfēru un atvērt tos Debesu pusē, lai saņemtu Taisnības Saules spožos starus.
Kas gatavojas izprotoši ķerties pie ārstnieciskā misijas darba? Ar šo darbu to cilvēku prāts, kas nāk ārstēties uz mūsu sanatorijām, jāvada pie Kristus un viņi jāmāca savienot savu vājumu ar Viņa spēku. Katram strādniekam jābūt izprotošam un prasmīgam. Tad viņš augstā un plašā izpratnē varēs ieteikt patiesību, kāda tā ir Jēzū.
Mūsu sanatoriju darbinieki ir pastāvīgi pakļauti kārdināšanām. Tie nāk saskarē ar neticīgajiem, un, kas nav veseli ticībā, tiem šī saskare kaitēs. Bet, kas paliek Kristū tie stāsies pretī neticīgiem, kā Kristus tiem stājās pretī, atsakoties paklausīt aicinājumiem būt neuzticīgiem, vienmēr sagatavojušies teikt vārdu īstā laikā, vienmēr gatavi sēt patiesības sēklu. Tie būs modri lūgšanās, stingri saglabādami savu godīgumu un ikdienas rādīdami, ka to reliģija saskan ar dzīvi. šādu strādnieku iespaids ir par svētību daudziem. Ar pareizi nokārtotu dzīvi tie velk dvēseles pie krusta. Patiess kristietis pastāvīgi atzīst Kristus klātbūtni. Viņš vienmēr ir priecīgs, vienmēr gatavs teikt cerības un iepriecas vārdus cietējiem. (71)
“Kunga bijāšana ir atzīšanas sākums.” (Sal.Pam.1:7). Viens Rakstu teikums ir vairāk vērts kā desmit tūkstoši cilvēku uzskatu vai spriedumu. Kas atsakās iet pa Dieva ceļu, beidzot dzirdēs spriedumu: “Ejiet prom no Manis.” Bet, ja mēs padodamies Dieva ceļiem, tad Kungs Jēzus vada mūsu prātu un pilda mūsu lūpas ar drošību. Mēs varam būt stipri Kungā un Viņa spēka varā. Pieņemot Kristu, mēs tiekam ietērpti spēkā. Mūsos mājojošais Glābējs Savu spēku dara par mūsu īpašumu. Patiesība kļūst par mūsu apgrozības kapitālu. Dzīvē nav redzama nekāda netaisnība. Mēs spējam teikt vārdus īstā laikā tiem, kas patiesību nepazīst. Kristus klātbūtne sirdī ir dzīvinošs spēks, kas stiprina visu būtni.
Es esmu pamācīta teikt mūsu sanatoriju darbiniekiem, ka neticība un iedomība ir briesmas, no kurām tiem jāsargās. Tiem jāturpina cīņa pret ļauno ar tādu nopietnību un nodošanos, lai slimie jūt viņu nesavtīgo pūļu paceļošo ietekmi.
Nekāds savtības traips nedrīkst aptraipīt mūsu kalpošanas darbu. “Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam.” Paaugstiniet Viņu, Golgātas Vīru. Paaugstiniet Viņu ar dzīvu ticību Dievā, lai jūsu lūgšanas var uzvarēt. Vai mēs saprotam, cik tuvu Jēzus grib nākt pie mums? Viņš personīgi runā uz mums. Viņš atklāsies ikvienam, kas vēlas tikt ietērpts Viņa taisnībās tērpā. Viņš saka: “Es turu tevi pie tavas labās rokas.” Nostāsimies tur, kur mēs varam dzirdēt Viņu ar pārliecību un autoritatīvi sakām: “Es esmu.. dzīvais. Es biju nomiris, un, redzi, Es esmu dzīvs mūžīgi mūžam.” (Atkl.1:17,18).