(42) Ja jebkad ir bijis laiks, kad katram namam vajadzētu būt lūgšanas namam, tad tāds laiks ir tagad. Valda bezdievība un neticība. Visur redzama netaisnība. Spitālība plūst dvēseles dzīvības straumēs, un dzīvē uzliesmo sacelšanās pret Dievu. Grēka verdzināti, morālie spēki pakļauti sātana tirānijai. Dvēsele ir padarīta par rotaļlietu viņa kārdināšanām; un, ja cilvēku glābt neizstiepj Kāda varenāka Roka, tad tas iet tur, kur dumpinieku vadonis tam liek.
Un tomēr šajā ārkārtīgi bīstamajā laikā dažiem, kas sevi sauc par kristiešiem, nav ģimenes lūgšanu brīžu. Viņi negodā Dievu savās mājās; tie nemāca savus bērnus Viņu mīlēt un bīties. Daudzi tik tālu atšķīrušies no Viņa, ka tuvošanos Dievam izjūt kā smagu pienākumu, ko tie nedrīkst nepildīt. Tie nevar droši pieiet žēlastības krēslam (Ebr.4:16.), “paceldami svētas rokas bez dusmības un šaubīšanās.” (1.Tim.2:8.) Tiem nav dzīvas savienības ar Dievu. Tiem ir dievbijības forma bez spēka.
Doma, ka lūgšana nav svarīga, ir viena no sātana viltībām, ar ko viņš gūst sevišķas sekmes dvēseļu iznīcināšanā. Lūgšana ir sazināšanās ar Dievu, - gudrības, spēka, miera un laimes Avotu. Jēzus lūdza Tēvu “ar stipru brēkšanu un asarām.” Pāvils māca ticīgos - “lūdziet Dievu bez mitēšanās”, - visās lietās ar lūgšanām un aizlūgšanām, ar pateicību darot zināmus savus lūgumus Dievam. “Lūdziet cits par citu”, saka Jēkabs. “Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko iespēj.” (Ebr.5:7., 1.Tes.5:17., Jēk.5:16.) (43)
Ar sirsnīgām, nopietnām lūgšanām vecākiem vajadzētu uzcelt sētu ap saviem bērniem. Viņiem vajadzētu lūgt pilnā ticībā, ka Dievs būs ar tiem un ka svētie eņģeļi pasargās viņus un viņu bērnus no sātana nežēlīgās varas.
Katrā ģimenē vajadzētu būt noteiktam rīta un vakara lūgšanu laikam. Cik labi vecākiem pirms brokastīm sapulcēt savus bērnus ap sevi, lai pateiktos Debesu Tēvam par viņa aizsardzību naktī un izlūgtos Viņa palīdzību, vadību un sargājošo gādību visai dienai! Cik piemēroti, arī vakaram pienākot, vecākiem un bērniem vēlreiz sapulcēties Viņa priekšā, lai pateiktos Viņam par pagājušās dienas svētībām!
Tēvam un viņa prombūtnes laikā mātei vajadzētu vadīt šo lūgšanas sanāksmi, izmeklējot kādu Rakstu daļu, kas ir interesanta un viegli saprotama. šim lūgšanu brīdim vajadzētu būt īsam. Ja lasa garu nodaļu un pienes garu lūgšanu, tad lūgšanas brīdis kļūst nogurdinošs, un, tam noslēdzoties - klātesošie izjūt atvieglojumu. Dievs tiek apkaunots, ja lūgšanas brīdi padara sausu un apnicīgu, tik garlaicīgu un tik neinteresantu, ka bērni no tā baidās.
Tēvi un mātes, izveidojiet lūgšanu brīdi ļoti interesantu. Nav nekāda iemesla, lai šī stunda nebūtu dienas vispatīkamā un priecīgākā stunda. Sagatavojoties uz šo brīdi, vajag tikai nedaudz pārdomāt, un jūs varēsiet to padarīt ļoti interesantu un lietderīgu. Rūpējieties, lai laiku pa laikam mainītos kalpošanas veids. Var jautāt par izlasīto Rakstu daļu un izteikt dažas nopietnas, piemērotas piezīmes. Var nodziedāt kādu slavas dziesmu. Pienestai lūgšanai jābūt īsai un skaidri izteiktai. Lai tas, kas ievada lūgšanu, vienkāršos, sirsnīgos vārdos slavē Dievu par Viņa laipnību un izlūdzas Viņa palīdzību. Skatoties pēc apstākļiem, lai lasīšanā un lūgšanā piedalās arī bērni. (44) Vienīgi mūžības atklās labumu, ar ko pildīti šādi lūgšanu brīži.
Ābraāma, Dieva drauga, dzīve bija lūgšanas dzīve. Kur vien viņš izplēta savu telti, cieši blakus tika uzcelts arī altāris, uz kura pienesa rīta un vakara upuri. Viņam aizceļojot un telti aizvedot, altāris palika. Un klejojošais kānānietis, nonākot pie šāda altāra, zināja, kas te bija apmeties. Izplētis savu telti, viņš salaboja altāri un pielūdza dzīvo Dievu.
Tā kristiešu mājām vajadzētu būt kā gaismas punktiem pasaulē. Rītos un vakaros lūgšanām kā saldai vīraka smaržai vajadzētu no tām uzkāpt pie Dieva. Un pār lūdzējiem līdzīgi rīta rasai nonāks Viņa žēlastības dāvanas un svētības.
Tēvi un mātes, katru rītu un vakaru sapulcējiet bērnus ap sevi un pazemīgā lūgšanā paceliet savas sirdis pie Dieva pēc palīdzības. Jūsu mīļieir pakļauti kārdināšanām. Ikdienas grūtības apstāj jauno un veco tekas. Kas grib dzīvot pacietīgu, mīlošu, priecīgu dzīvi, tiem vajag lūgt. Tikai pastāvīgi saņemot palīdzību no Dieva, mēs varam iegūt uzvaru pār sevi.
Katru rītu attiecīgajai dienai nododiet Dievam sevi un savus bērnus. Nedomājiet mēnešiem un gadiem uz priekšu, tie nepieder jums. Jums dota viena īsa diena. Strādājiet šīs dienas stundās priekš Kunga, it kā tā būtu jūsu pēdējā diena virs zemes. Atklājiet Dievam visus savus plānus, lai tos piepildītu vai atmestu, kā Viņa aizgādība norādīs.
Pieņemiet Viņa plānus savējo vietā, kaut arī to pieņemšana prasītu atsacīšanos no iecerētiem nodomiem. Tā dzīve arvien vairāk līdzināsies Dievišķai priekšzīmei; un “Dieva miers, kas augstāks nekā visa saprašana, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filip.4:7.)