Dziļi skumstot, Mozus novilka Āronam svēto tērpu un to uzģērba Ēleāzaram, kas pēc dievišķās pavēles kļuva viņa darba turpinātājs. Ārona grēks Kadešā liedza tam priekšrocību kā augstajam priesterim ieiet Kānaānā, lai, iesvētot Israēla mantojumu, pienestu pirmo upuri šajā labajā zemē. Mozum vajadzēja ļaudis vadīt tālāk līdz pašām Kānaānas robežām. Viņš drīkstēja Apsolīto zemi skatīt no tālienes, bet ieiet tajā arī viņam nebija ļauts. Ja šie Dieva kalpi, stāvot Kadešā pie klints, bez kurnēšanas būtu izturējuši tur uzlikto pārbaudījumu, cik daudz savādāka tad būtu bijusi viņu nākotne! Ļaunu darbu nekad vairs nevar padarīt par nebijušu. Var notikt, ka visa mūža pūles nespēj atsvērt to, kas pazaudēts vienā vienīgā kārdinājuma brīdī vai pat tikai aiz neapdomības.
Abu lielo vadoņu aiziešana no nometnes un arī tas, ka tos pavadīja Ēleāzars, kuram, kā bija zināms, vajadzēja mantot Ārona svēto amatu, ļaudīs modināja drūmas nojautas, un tie norūpējušies gaidīja viņu atgriešanos. Raugoties sev apkārt uz lielo draudzi, ikviens varēja redzēt, ka gandrīz visi pieaugušie, [427] kuri kā tādi atstāja Ēģipti, bija miruši tuksnesī. Visus pārņēma ļaunas priekšnojautas, atceroties Mozum un Āronam izteikto spriedumu. Daži saprata noslēpumainā ceļojuma iemeslus uz Hora kalna virsotni, un viņu rūpes par vadoņiem vēl kāpināja rūgtās atmiņas un sirdsapziņas pārmetumi.
Beidzot viņi saskatīja Mozu un Ēleāzaru, kā tie lēnām kāpa lejā no kalna, bet Ārona nebija. Ēleāzars bija uzvilcis augstā priestera apģērbu par zīmi, ka viņš ir stājies sava tēva svētajā amatā. Kad visa tauta ar smagu sirdi sapulcējās ap savu vadoni, Mozus tiem pastāstīja, ka Ārons ir miris Hora kalnā viņa rokās un ka viņi to tur ir aprakuši. Draudzi pārņēma žēlabas un vaimanas, jo Āronu visi mīlēja, kaut gan bieži bija viņam sagādājuši sāpes. “Viss Israēla nams Āronu apraudāja trīsdesmit dienas.” (4. Moz. 20:29)
Par Israēla augstā priestera apbedīšanu Raksti sniedz vienkāršu ziņojumu: “(..) tur Ārons nomira, un viņu tur arī apraka.” (5. Moz. 10:6) Cik krasā pretstatā mūsdienu ieradumiem norisinājās šīs bēres, vadoties pēc skaidri izteiktiem Dieva norādījumiem! Modernajos laikos augsti stāvošas personas apglabāšana bieži tiek saistīta ar pārmērībām un ārišķībām, bet, kad mira Ārons, viens no visievērojamākajiem cilvēkiem, kāds jebkad dzīvojis, kā viņa nāves liecinieki un apglabātāji klāt stāvēja tikai divi viņa tuvākie draugi. Un šis vientuļais kaps Hora kalnā palika uz visiem laikiem apslēpts Israēla acīm. Dievs netiek pagodināts ar lielām izrādēm un pārspīlēto izšķērdību, kāda bieži tiek pieļauta, atdodot mirušo miesas zemes pīšļiem.
Visa draudze sēroja pēc Ārona, tomēr tie šo zaudējumu neizjuta tik sāpīgi, kā Mozus. Ārona nāve Mozum nemitīgi atgādināja, ka arī viņa paša gals ir tuvu, un, lai arī cik īss bija viņa uzturēšanās laiks virs zemes, tas vienmēr dziļi izjuta sava pastāvīgā pavadoņa trūkumu — vienīgā, kas tik ilgus gadus ar viņu bija dalījies priekos un bēdās, cerībās un bailēs. Tagad Mozum vienam vajadzēja turpināt darbu, tomēr viņš apzinājās, ka Dievs bija kā draugs, tādēļ tas arvien vairāk paļāvās uz Kungu.
[428] Drīz pēc Israēla aiziešanas no Hora kalna tie cieta sakāvi sadursmē ar Aradu, vienu no kānaāniešu ķēniņiem, bet, nopietni meklējot palīdzību no Dieva, viņiem tā tika dota, un ienaidnieks tika iznīcināts. Pateicības vietā, ko tiem vajadzēja sajust pret Dievu par šo uzvaru, tie kļuva lielīgi un pašpārliecināti. Drīz viņi atkal krita vecajā kurnēšanas ieradumā. Tagad tie izrādīja neapmierinātību, ka Israēla pulkiem nebija atļauts ieiet Kānaānā tūlīt pēc viņu sacelšanās sakarā ar izlūku ziņojumu, kas norisinājās gandrīz pirms četrdesmit gadiem. Savu ilgo uzturēšanos tuksnesī viņi nosauca par nevajadzīgu vilcināšanos un domāja, ka viņi toreiz būtu savus ienaidniekus uzvarējuši tikpat viegli kā tagad.
Turpinot ceļu uz dienvidiem, viņiem bija jāiet caur karstu smilšainu ieleju, kur nebija nekādas ēnas un nekādu augu. Ceļš šķita garš un grūts, un tie cieta no slāpēm un noguruma. Atkal viņi neizturēja savas ticības un pacietības pārbaudi. Pastāvīgi kavējoties pie savu piedzīvojumu tumšās puses, tie arvien vairāk attālinājās no Dieva. Viņi aizmirsa patiesību, ka, ja tie nebūtu kurnējuši sakarā ar ūdens izbeigšanos Kadešā, tad būtu aiztaupīts viss šis ceļojums apkārt Ēdomam. Kungs tiem bija nodomājis dot kaut ko labāku. Viņu sirdīm vajadzēja pildīties ar pateicību, ka par savu pārkāpumu ir saņēmuši samērā vieglu sodu, bet tie iedomājās, ka, ja Dievs un Mozus nebūtu iejaukušies, tad viņi Apsolīto zemi jau būtu iemantojuši. Izsaukdami grūtības paši pār sevi un padarīdami savu likteni smagāku, nekā Dievs to bija nodomājis, tie tomēr visās savās likstās vainoja Viņu. Tā kā tie auklēja rūgtas domas par Dieva izturēšanos pret tautu, tad beidzot kļuva neapmierināti ar visu Viņa rīcību. Pat Ēģipte tiem sāka likties gaišāka un vēlamāka, nekā brīvība un zeme, uz kurieni Dievs tos veda. Nododamies neapmierinātības garam, israēlieši sevi noskaņoja tā, ka arī svētības sāka uzskatīt par kļūdu.
“Un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: “Kāpēc jūs mūs esat ārā izveduši no Ēģiptes, lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav ne maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!”” (4. Moz. 21:5)
Mozus uzticīgi atklāja tautai tās lielo grēku. Vienīgi Dieva spēks bija viņus pasargājis “ briesmīgajā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skarpiji un izkaltušas vietas bez ūdens”. (5. Moz. 8:15) Katrā ceļojuma dienā tos uzturēja Dieva žēlastības brīnums. Visā ceļā, kur Kungs viņus veda, tie bija [429] atraduši ūdeni slāpju dzesēšanai, maizi no debesīm izsalkuma remdēšanai un mieru un drošību zem ēnainā mākoņa dienā un pie uguns staba naktī. Kad tie rāpās klinšainajos augstumos vai gāja pa nelīdzeno tuksneša ceļu, tiem kalpoja eņģeļi. Neskatoties uz grūtībām, ko tie cieta, viņu rindās nebija neviena vāja. Garajā ceļojumā viņu kājas nebija uzpampušas, ne drēbes nodilušas. Dievs viņu priekšā bija savaldījis nežēlīgos plēsoņas un indīgos meža un tuksneša rāpuļus. Un ja pēc visiem šiem Viņa mīlestības pierādījumiem ļaudis vēl turpināja sūdzēties, tad Kungs nolēma atņemt savu apsardzību, lai tie mācītos vērtēt Viņa žēlsirdīgo aizgādību un vērstos atkal pie Viņa grēku nožēlā un pazemībā.
Dievišķā spēka aizsardzībā tie neredzēja neskaitāmās briesmas, kas viņus pastāvīgi apņēma. Savā nepateicībā un neticībā tie bija pieminējuši nāvi, tādēļ Kungs tagad arī lika nāvei nākt pār viņiem. Indīgās čūskas, kas viesa nedrošību tuksnesī viņu kodiena briesmīgās iedarbības dēļ, kam sekoja nežēlīga saindēšanās un ātra nāve, sauca par ugunīgām čūskām. Kad Dieva sargājošā roka no Israēla tika atņemta, daudzus sakoda šie indīgie rāpuļi.
Tagad nometni pārņēma izbailes un apjukums. Gandrīz katrā teltī atradās mirušie vai mirstošie. Neviens nebija drošs. Bieži vien nakts klusumu pārtrauca sirdi plosoši kliedzieni, kas ziņoja par jaunu upuri. Visi bija aizņemti, kalpojot cietušajiem vai sargājot tos, kas vēl nebija sakosti. Nekāda kurnēšana vairs nenāca pār viņu lūpām. Salīdzinot ar pašreizējo stāvokli, viņu agrākās grūtības un pārbaudījumi šķita pavisam nenozīmīgi.
Tad tauta pazemojās Dieva priekšā. Viņi nāca pie Mozus ar savu grēku atzīšanu un lūgumu. Tie teica: “Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret to Kungu un tevi.” (4. Moz. 21:7-9) Vēl nesen tie viņu bija apsūdzējuši kā savu niknāko ienaidnieku, kas vainīgs visās ļaužu ciešanās un bēdās. Tomēr pat tajā brīdī, kad šie vārdi nāca pār to lūpām, tie labi zināja, ka apsūdzība nav pareiza, un līdz ko sākās patiess piemeklējums, tā tie skrēja pie viņa kā pie vienīgā, kas var [430] par tiem aizrunāt pie Dieva. Tie sauca: “Lūdz Kungu, lai Viņš no mums atņem šīs čūskas!”
Mozus saņēma dievišķu pavēli izgatavot vara čūsku, kas līdzinātos dzīvajām, un to pacelt ļaužu priekšā, tā ka visi sakostie varētu raudzīties uz šo čūsku, lai kļūtu veseli. Viņš tā darīja, un šī priecīgā vēsts tika pasludināta visā nometnē, ka ikviens cietējs var uzlūkot vara čūsku un dzīvot. Daudzi jau bija nomiruši un, kad Mozus šo čūsku pacēla ļaužu priekšā, daži negribēja ticēt, ka tos var dziedināt vienkāršas metāla čūskas uzlūkošana, — tie arī nomira savā neticībā. Tomēr bija daudzi, kas ticēja Dieva aizgādībai. Tēvi un mātes, brāļi un māsas ļoti pūlējās, lai palīdzētu saviem slimajiem mirstošajiem draugiem vērst dziestošo skatu uz vara čūsku. Un tie, kas pilnīgā nespēkā un tiešā nāves tuvumā to uzlūkoja, kļuva pilnīgi veseli.
Ļaudis ļoti labi zināja, ka vara čūskai nebija tāds spēks, lai ar tiem, kas viņu uzlūko, notiktu šāda pārmaiņa. Dziedinošā svētība nāca vienīgi no Dieva. Viņš savā gudrībā izvēlējās šo ceļu, lai atklātu savu varu. Ar šī vienkāršā līdzekļa palīdzību tauta mācījās saprast, ka ļaunums pār tiem ir nācis viņu grēku dēļ, un saņēma iedrošinājumu, ka tiem nav pamata baidīties, kamēr paklausīs Dievam, jo tad Viņš par tiem gādās.
Vara čūskas paaugstināšanai vajadzēja sniegt Israēlam svarīgu mācību. Viņi paši nevarēja izglābties no indes nāvīgās iedarbības čūsku kostajās brūcēs. Vienīgi Dievs spēja tos dziedināt. Bet ļaudīm vajadzēja parādīt ticību Viņa aizgādībai. Lai dzīvotu, tiem bija jāraugās uz to, ko Viņš ir darījis. Tā bija viņu ticība, ko Dievs varēja pieņemt, un savu ticību tie parādīja skatoties uz čūsku. Viņi zināja, ka čūskā pašā nebija nekāda spēka, jo tā bija ainojums uz Kristu, un tādā veidā ļaužu apziņā tika ierosināta nepieciešamība ticēt Viņa nopelnam. No sen dienām daudzi bija pienesuši Dievam upurus, domādami, ka tā darot ir pilnīgi salīdzinājušies savu grēku dēļ. Viņi nebija paļāvušies uz gaidāmo Glābēju, ko šie upuri attēloja. Tagad Kungs gribēja tiem rādīt, ka viņu upuros pašos nav vairāk spēka vai vērtības, kā šai vara čūskai, bet ka upuriem, līdzīgi šai čūskai, jāvērš viņu domas uz lielo grēku upuri Kristu.