Ādams aptvēra, ka viņa dzīvesdraugs ir pārkāpis Dieva pavēli, vienīgo aizliegumu, kas tiem bija uzlikts, lai pārbaudītu viņu uzticību un mīlestību. Viņa prātā norisinājās briesmīga cīņa, apsūdzot sevi, ka atļāvis Ievai vienai aiziet. Bet tagad tas bija noticis; tagad vajadzēja šķirties no būtnes, kuras sabiedrība sagādāja tik daudz prieka. Kā lai viņš to panes? Ādams bija priecājies arī Dieva un eņģeļu sabiedrībā. Viņš bija skatījis Radītāja varenību. Viņš aptvēra augstos apvāršņus, kas pavērtos cilvēku ciltij, ja tie paliktu Dievam uzticīgi, un tomēr aizmirsa visas šīs svētības, baidoties pazaudēt šo vienu dāvanu, kas viņa acīs likās vērtīgāka par visu.
Mīlestība, pateicība, uzticība Radītājam — viss atkāpās tās mīlestības priekšā, kuru viņš izjuta pret Ievu. Tā bija daļa no viņa paša un viņš nevarēja panest domu par šķiršanos. Ādams neaptvēra, ka tas pats Bezgalīgais Spēks, kas viņu radīja no zemes pīšļiem par dzīvu, skaistu būtni un savā mīlestībā deva viņam dzīvesdraugu, varēja to arī aizvietot.
Viņš nolēma dalīties Ievas liktenī; ja tai jāmirst, tad mirs arī viņš. Un vai beigu beigās taisnība nevarēja būt gudrajai čūskai? [57] — Viņš pieļāva arī tādu domu. Ieva viņa priekšā stāvēja tikpat skaista un šķietami nevainīga, kā pirms savas nepaklausības. Šķita, ka tā viņu mīl vairāk nekā iepriekš. Pie viņas nebija manāmas nekādas nāves pazīmes, un viņš nolēma riskēt. Satvēris augli, viņš to apēda.
Pēc sava pārkāpuma Ādams no sākuma iedomājās, ka paceļas augstākā esamības stāvoklī. Tomēr drīz vien domas par grēku viņos izraisīja baiļu sajūtu. Gaiss, kuram līdz šim bija maiga, vienmērīga temperatūra, pārkāpējiem tagad šķita auksts. Pazuda agrāk izjustā mīlestība un miers, tā vietā iestājās vainas apziņa, bailes no nākotnes un dvēseles kailuma. Izgaisa gaismas tērps, kas viņus bija apņēmis, un tie pūlējās sev pagatavot citu apsegu, jo Dieva un eņģeļu klātbūtnē nevarēja rādīties neapģērbti.
Tikai tagad viņi sāka izprast sava grēka īsto raksturu. Ādams pārmeta dzīvesbiedrei tās neprātu — aiziet no viņa un ļaut čūskai sevi pievilt. Tomēr tie abi vēl sevi mierināja ar domām, ka Tas, kas viņiem parādījis tik daudz mīlestības, piedos šo vienīgo pārkāpumu, vai arī nesodīs tik bargi, kā viņi baidījās.
Sātans gavilēja par panākumiem. Viņš bija kārdinājis sievu neuzticēties Dieva mīlestībai, apšaubīt Viņa gudrību un pārkāpt likumu, un caur viņu arī Ādamu novedis pie krišanas. Bet lielais Likumdevējs bija nolēmis Ādamam un Ievai ļaut izjust sava pārkāpuma sekas. Dārzā bija jūtama Dieva klātbūtne. Svētumā un nevainībā Radītāja tuvošanos viņi vienmēr bija apsveikuši ar prieku, bet tagad šausmās bēga un centās apslēpties dārza vistālākajā stūrī. “Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: “Kur tu esi?” Tas atbildēja: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” Bet Viņš sacīja: “Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?”
Ādams savu vainu nevarēja ne noliegt, ne attaisnot. Bet nožēlas vietā to mēģināja uzvelt savai sievai un līdz ar to pašam Dievam: “Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” Viņš, kas mīlestībā pret Ievu bija gatavs atteikties no Dieva labvēlības, no mājvietas [58] Paradīzē un mūžīgās dzīvības priekiem, tagad pēc krišanas centās pārkāpumā darīt atbildīgu savu dzīvesdraugu un pat Radītāju. Tik briesmīga ir grēka vara.
Kad sievai vaicāja: “Ko tu esi darījusi?” viņa atbildēja: “Čūska mani pievīla, un es ēdu.” “Kāpēc Tu esi čūsku radījis, kāpēc Tu viņai ļāvi ienākt Ēdenē?” — Tādi, lūk, izskanēja jautājumi kā atvainošanās par izdarīto grēku. Tāpat kā Ādams, viņa visu atbildību uzvēla Dievam. Paštaisnības gars nāca no melu tēva; mūsu pirmie vecāki tam nodevās, līdz ko bija ļāvušies sātana iespaidam, un visi Ādama dēli un meitas ir parādījuši to pašu garu. Pazemīgas grēku nožēlas vietā tie mēģina sevi glābt, uzveļot vainu citiem — vai nu apstākļiem, vai Dievam, izsakot neapmierinātību pat par Viņa svētībām.
Tad Dievs izteica savu spriedumu par čūsku: “Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādētākā visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus rīt visu tavu mūža dienu.” Tā kā čūska bija kalpojusi sātanam par starpnieku, tad tai vajadzēja dalīties Dieva taisnajā sodā. No visskaistākā un apbrīnojamākā radījuma tai bija jākļūst par visriebīgāko un nicinātāko no visiem dzīvniekiem, no kura baidās un kuru neieredz kā cilvēki, tā zvēri.
Čūskai tālāk teiktie vārdi attiecas tieši uz sātanu, atklājot viņa galīgo bojāeju: “Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”
Ievai vajadzēja iepazīt ciešanas un sāpes, kas turpmāk kļuva viņas daļa. Un Kungs sacīja: “(..) tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.” Pie radīšanas Dievs Ievu bija darījis līdztiesīgu Ādamam. Ja viņi būtu palikuši Dievam paklausīgi — vadoties pēc Viņa mīlestības likuma, — to starpā vienmēr būtu valdījusi vienprātība, bet grēks ienesa šķelšanos un tagad saskaņu varēja uzturēt tikai ar viena pakļautību otram. Ieva pirmā pārkāpa Dieva norādījumus un krita tāpēc, ka, pretēji dotajiem ieteikumiem, nepalika kopā ar savu vīru. Viņas pierunāts, apgrēkojās arī Ādams, un tagad tā tika padota vīra gribai.
[59] Ja kritusī cilvēce ievērotu Dieva norādījumus, tad šis lēmums, kaut arī tas nāca kā grēka sekas, kļūtu tiem par svētību. Bet šī pārākuma nepareiza izmantošana no vīra puses bieži vien sievietes likteni padara ļoti rūgtu, līdz dzīve tai kļūst par nastu.
Blakus savam vīram Ēdenē Ieva jutās pilnīgi laimīga, bet, tāpat kā mūsu laika nemierīgās Ievas, viņa cerēja sasniegt augstākas sfēras, nekā tās, kur Dievs to bija nolicis. Vēlēdamās pacelties augstāk par viņai nozīmēto stāvokli, tā krita arvien dziļāk un dziļāk. Līdzīgas sekas sagaida visus, kas labprātīgi un priecīgi negrib saskaņoties ar Dieva plānā paredzētajiem dzīves pienākumiem. Cenšoties uzņemties atbildības, kurām Dievs tos nav darījis derīgus, daudzi iet garām vietām, kur viņi varētu būt par svētību. Vēloties aizsniegt augstākas sfēras, daudzas sievietes ir upurējušas patieso cieņu un rakstura cēlumu, atstājot nepadarītu tieši to darbu, kuru Debesis viņām nozīmējušas. Ādamam Kungs paziņoja: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu at
griezīsies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.”
Tas nebija Dieva nodoms, lai bezgrēcīgais pāris iepazītos ar ļaunumu. Viņš labprāt tiem deva visu labo un atturēja no ļaunā. Bet pretēji Viņa pavēlei, tie bija ēduši no aizliegtā koka un tagad to darīs arī turpmāk — tie zinās, kas ir ļauns, kamēr vien dzīvos. Cilvēci tagad pastāvīgi apbēdinās sātana kārdināšanas. Laimi nesošā darba vietā viņu daļa būs raizes un grūtības. Tie būs pakļauti neveiksmēm, bēdām, sāpēm un beidzot arī nāvei.
Atrodoties zem grēka lāsta, visai radībai tagad vajadzēja liecināt cilvēkam par to, ko nozīmē sacelšanās pret Dievu un kādas tai sekas. Radot cilvēku, Dievs to darīja par zemes un visas dzīvās radības valdnieku. Kamēr Ādams palika uzticīgs Debesīm, tik ilgi viņam pakļāvās visa radība. Bet, kad viņš sacēlās pret dievišķajiem likumiem, arī zemākie radījumi nostājās pret viņa virsvaldību. Tā Dievs savā lielajā žēlastībā vēlējās cilvēkam atklāt savu likumu svētumu, [60] lai tie paši savā dzīvē redzētu, kādas briesmas izsauc šo likumu atmešana, pat ja tā tiek pieļauta vismazākajā lietā.
Un arī šī grūtību un smaga darba pilnā dzīve, kas turpmāk būs cilvēka liktenis, — tika piešķirta mīlestībā. Šādu skolu prasīja grēks, lai cilvēks atkal iemācītos valdīt pār sevi, ierobežojot savas iekāres un kaislības. Tā bija daļa no Dieva lielā plāna, kas dziedinātu cilvēku no grēka pazemojošā un iznīcinošā iespaida.
Mūsu vecākiem izsacītais spriedums: “Kurā dienā tu no tā ēdīsi, tu mirsi”, — nenozīmēja, ka viņi mirs tieši tanī dienā, kurā ēdīs no aizliegtā koka, bet ka tajā dienā pār viņiem tiks izteikts neatsaucams spriedums. Nemirstība bija apsolīta zem paklausības nosacījuma. Ar pārkāpumu tie zaudēs mūžīgo dzīvību. Tajā pašā dienā viņiem vajadzēja saņemt nāves spriedumu.
Lai varētu mūžīgi eksistēt, cilvēkam vienmēr vajadzēja ēst no dzīvības koka. No tā atšķirtam viņam dzīvības spēki pakāpeniski samazināsies un beidzot dzīvība izbeigsies pavisam.
Sātans vēlējās, lai Ādams un Ieva ar nepaklausību pār sevi izsauktu Dieva nelabvēlību un, ja tie nesaņemtu piedošanu un ēstu no dzīvības koka, kā viņš to cerēja, tad grēks un ciešanas nekad vairs nebeigtos. Bet tūlīt pēc grēkā krišanas apsargāt dzīvības koku tika sūtīti svētie eņģeļi. Šos eņģeļus apņēma liesmojoši gaismas stari, kas izskatījās kā zibošu zobenu asmeņi. Neviens no Ādama ģimenes nedrīkstēja pārkāpt šo robežu, lai baudītu dzīvību dodošos augļus, — tāpēc arī nav neviena nemirstīga grēcinieka.
Sāpju un ciešanu straumi, ko izraisīja mūsu vecāku noziegums, daudzi uzskata par pārāk nežēlīgu sodu tik mazam pārkāpumam, tāpēc apšauba Dieva gudrību un taisnību Viņa rīcībā ar cilvēkiem, bet ja tie šo jautājumu aplūkotu dziļāk, tad noteikti saskatītu savu kļūdu. Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, brīvu no grēka. Zemi vajadzēja apdzīvot būtnēm, kas tikai nedaudz zemākas par eņģeļiem, bet viņu paklausību pārbaudīja, jo Dievs negribēja pasauli piepildīt ar cilvēkiem, kas neievērotu Viņa likumus. Savā žēlastībā Radītājs Ādamam neuzlika nekādu smagu pārbaudījumu. Un tieši aizlieguma niecīgums grēku padarīja tik ārkārtīgi lielu. Ja Ādams neizturēja vismazāko pārbaudi, kā tad viņš izturētu lielāku, kas no tā prasītu augstāku atbildību?