Sentēvi un pravieši

Elena Vaita

Lapa kopā 173

Saiešanas telts un tās uzdevums

Ikdienas dievkalpošanas svarīgākā daļa bija atsevišķām personām veltītā kalpošana. Nožēlojošais grēcinieks atveda savu upuri pie saiešanas telts ieejas un, uzlikdams savas rokas uz upura dzīvnieka galvas, atzina grēkus un simboliski pārnesa tos uz nevainīgo upuri. Ar savām rokām viņš upuri nokāva, un priesteris ienesa asinis Svētajā vietā un slacīja pret aizkaru, aiz kura atradās Derības šķirsts ar Dieva baušļiem, kurus grēcinieks bija pārkāpis. Šajā ceremonijā grēks ar asiņu starpniecību simboliski tika pārnests uz svētnīcu. Dažos gadījumos asinis Svētajā vietā neienesa (sk. Pielikumā, 9. piezīmi), bet tad priesteriem vajadzēja ēst šo gaļu, kā Mozus bija pavēlējis Ārona dēliem, sacīdams: “Viņš jums to ir devis, lai jūs nesat draudzes noziegumus.” (3. Moz. 10:17) Abas ceremonijas ainoja grēku pārnešanu no nožēlojošā grēcinieka uz Svēto vietu. [355]

Tāds bija šis kalpošanas darbs, ko veica dienu no dienas visu cauru gadu. Tā kā Israēla grēki ar to tika ienesti Svētajā vietā, tad tā kļuva nešķīsta, un bija nepieciešams īpašs pasākums, lai šos grēkus atņemtu. Tādēļ Dievs deva norādījumus par salīdzināšanu, kā Svēto vietu un altāri “šķīstīt un svētīt no Israēla bērnu nešķīstības”. (3. Moz. 16:19)

Vienreiz gadā, lielajā Salīdzināšanas dienā, augstais priesteris iegāja Vissvētākajā vietā, lai šķīstītu svētnīcu. Ar šo darbu noslēdzās visa gada dievkalpojumi.

Salīdzināšanas dienā pie saiešanas telts durvīm atveda divus āžus un par tiem meta meslus — “vienu Kungam un otru par palaižamo āzi”. Āzi, uz kura krita pirmā loze, vajadzēja nokaut kā ļaužu grēku upuri. Viņa asinis priesteris ienesa aiz priekškara un slacīja uz žēlastības krēsla. “Un viņš lai salīdzina pie svētuma visas Israēla bērnu nešķīstības un viņu pārkāpumus, ar kuriem viņi ir apgrēkojušies, un tā lai viņš dara saiešanas teltī, kas kā Dieva mājoklis ir viņu nešķīstību vidū.” (3. Moz. 16:16)

“Un Ārons lai liek abas savas rokas uz dzīvā āža galvas, un viņam jādara zināmas visas Israēla bērnu vainas, viņu pārkāpumi un viņu grēki, un tie viņam jāliek uz āža galvas un tas jāaizdzen tuksnesī ar kāda labprātīga cilvēka roku. Un tā āzis uz sevis nes visas viņu vainas uz kādu neauglīgu vietu; un viņš to atlaiž vaļā tuksnesī.” (3. Moz. 16:21,22) Un tikai tad, kad āzis tā bija palaists tuksnesī, ļaudis sevi varēja uzskatīt par atbrīvotiem no grēku nastas. Kamēr notika salīdzināšanas darbs, ikvienam vajadzēja atturēties no barības. Tad tika pārtraukti visa veida darbi, un Israēla draudze šo dienu pavadīja lūgšanās, gavēšanā un svinīgā pazemībā Dieva priekšā, katrs dziļi ieskatoties savā sirdī.

Ar šo gadskārtējo kalpošanu ļaudīm tika mācītas svarīgas atziņas attiecībā uz salīdzināšanas darbu. Gada laikā pienestie grēka upuri tika pieņemti grēcinieka vietā, bet upura dzīvnieka asinis nevarēja sniegt pilnīgu salīdzināšanu par grēkiem. Tas bija tikai līdzeklis, kā grēkus pārnest uz svētnīcu. Ar asiņu pienešanu grēcinieks atzina bauslības autoritāti, [356] izsūdzēja savu pārkāpumu un parādīja ticību Tam, kurš atņems visas pasaules grēkus; bet grēcinieks vēl nebija pilnībā atbrīvots no likuma nosodījuma. Salīdzināšanas dienās augstais priesteris pienesa upuri par draudzi, un ar šī upura asinīm iegāja Vissvētākajā vietā un tās slacīja uz žēlastības krēsla pār bauslības galdiņiem. Tā tika apmierināts likums, kas pieprasīja grēcinieka dzīvību. Tad priesteris kā vidutājs uzņēmās grēkus uz sevis un, atstājot svētnīcu, nesa sev līdzi Israēla grēku nastu. Saiešanas telts durvīs viņš uzlika rokas palaižamam āzim uz galvas un izsūdzēja pār viņu “visus Israēla bērnu grēkus, visus viņu pārkāpumus un visus viņu noziegumus”, uzlikdams tos “āzim uz galvas”. Un tikai tad, kad grēku nesējs āzis tika aizvests, uzskatīja ka grēki no ļaudīm ir atņemti uz visiem laikiem. Tā tika izpildīta “Debesu lietu līdzības un ēnas” kalpošana. (Ebr. 8:5)

Kā jau paskaidrots, zemes svētnīcu Mozus izveidoja pēc kalnā redzētā parauga. Tā bija “attēls dotajam laikam, kur tika pienestas kā dāvanas, tā upuri”. Abas svētās telpas bija “debesu lietu attēli”. Kristus, mūsu Augstais Priesteris, ir “svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis tas Kungs, ne cilvēks”. (Ebr. 9:9,23; 8:2) Kad apustulim Jānim bija ļauts atklāsmē skatīt Dieva templi Debesīs, viņš tur redzēja “septiņus eļļas lukturus degam troņa priekšā”. Viņš redzēja arī eņģeli ar zelta kvēpināmo trauku, kam tika dots daudz kvēpināmo zāļu, kuras viņam vajadzēja upurēt līdz ar visu svēto lūgšanām uz zelta altāra troņa priekšā. (Atkl. 4:5; 8:3) Šeit pravietis drīkstēja ielūkoties Debesu svētnīcas pirmajā nodalījumā, kur viņš redzēja “septiņus degošus eļļas lukturus” un “zelta altāri”, kas zemes svētnīcā bija attēloti ar zelta lukturi un kvēpināmo altāri. Atkal “atvērās Dieva templis Debesīs”, un viņš ielūkojās aiz iekšējā priekškara Vissvētākajā vietā. Tur tas redzēja “Viņa derības šķirstu” (Atkl. 11:19), kuru līdzībā uz zemes attēloja Dieva baušļu uzglabāšanai darinātais svētais šķirsts.

Zemes svētnīcu Mozus veidoja “pēc redzētā parauga”. [357] Pāvils paskaidro, ka “telts un visi dievkalpojuma rīki” savā kopumā “attēlo Debesu lietas”. (Ap. d. 7:44; Ebr. 9:21,23) Jānis saka, ka viņš redzēja svētnīcu Debesīs. Šī svētnīca, kurā Jēzus kalpo mūsu labā, ir lielais Oriģināls, un Mozus celtā svētnīca bija tikai tās attēls.

Debesu templi, ķēniņu Ķēniņa paliekošo mājvietu, kur “Viņam kalpo tūkstošu tūkstoši un desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši stāv Viņa priekšā”(Dan. 7:10), šī tempļa plašumu un varenību, ko piepilda mūžīgā troņa godība, kur tā mirdzošie sargi seravi godbijībā aizsedz savus vaigus, nevar attēlot nekāda zemes celtne. Un tomēr ar zemes svētnīcu un tās kalpošanu cilvēkiem vajadzēja iemācīties svarīgas atziņas par Debesu Svēto vietu un tur notiekošo lielo cilvēces atpestīšanas darbu.

Pēc pacelšanās Debesīs mūsu Pestītājam bija jāuzsāk viņa Augstā Priestera darbs. Pāvils saka: “Kristus nav iegājis rokām taisītā svētnīcā, patiesās attēlā, bet pašās debesīs, lai tagad par mums parādītos Dieva vaiga priekšā.” (Ebr. 9:24) Kā Kristus kalpošanai vajadzēja sastāvēt no divām lielām daļām, kur abām jāaizņem zināms laiks un noteikta vieta Debesu svētnīcā, tā arī ēnas kalpošana sastāvēja no divām daļām — ikdienišķās un gadskārtējās kalpošanas, un katrai no tām saiešanas teltī bija veltīta sava telpa.

Kā Kristus, paceļoties Debesīs, parādījās Dieva priekšā, lai ar savām asinīm aizlūgtu par grēkus nožēlojošiem ticīgajiem, tā priesteris ikdienas kalpošanā grēcinieka labā slacīja upura asinis Svētajā vietā.

Kristus asinis, atbrīvojot grēkus nožēlojošo grēcinieku no likuma nosodījuma, tomēr neizdeldēja pašu grēku, tam Debesu svētnīcas rakstos jāatrodas līdz galīgam salīdzināšanas darbam; tā arī ēnas kalpošanā grēku upura asinis atņēma grēku no grēkus nožēlojoša grēcinieka, bet svētnīcā tie palika līdz salīdzināšanas dienai.

Pēdējā lielajā norēķināšanās dienā mirušie tiks tiesāti “pēc rakstiem grāmatās un pēc viņu darbiem”. (Atkl. 20:12) Tad Kristus salīdzinošo asiņu spēkā no Debesu grāmatām tiks izdeldēti patiesi atgriezušos cilvēku grēki. Tā svētnīca [358] tiks atbrīvota jeb šķīstīta no grēku pierakstiem. Ēnas kalpošanā šis salīdzināšanas darbs jeb grēku izdeldēšana attēlota ar salīdzināšanas dienas kalpošanu — zemes Svētās vietas šķīstīšanu, ko panāca grēka upura asins nopelnā, iznesot grēkus no Svētās vietas, kuri to bija sagānījuši.

Kā galīgā salīdzināšanā patiesi atgriezto cilvēku grēkus izdeldēs no Debesu grāmatām, lai tos vairs nekad nepieminētu un lai tie vairs nenāktu prātā, tā ēnas kalpošanā tos iznesa tuksnesī, uz visiem laikiem šķirot no draudzes.

Tā kā sātans ir visa grēka cēlonis, tiešais visu grēku ierosinātājs, kas izsauca Dieva Dēla nāvi, tad taisnība prasa, lai viņš saņemtu galīgo sodu. Cilvēku atpestīšanas darbs un visa Universa šķīstīšana no grēka noslēgsies ar to, ka grēks tiks iznests no Debesu svētnīcas un uzlikts sātanam, kurš par to arī tiks sodīts. Tā arī ēnas kalpošanā visa gada cikls noslēdzās ar svētnīcas šķīstīšanu un grēku izsūdzēšanu uz palaižamā āža galvas.

Tādā veidā ļaudīm katru dienu kā saiešanas telts, tā vēlāk tempļa dievkalpojumos tika mācītas lielās patiesības attiecībā uz Kristus nāvi un Viņa kalpošanu, reizi gadā viņu domas pievēršot pēdējiem notikumiem lielajā cīņā starp Kristu un sātanu, galīgajai Universa atbrīvošanai no grēka un grēciniekiem.

Lapa kopā 173