Dievišķai kalpošanai svētnīcā tika nošķirta Levija cilts. Agrākos laikos katrs vīrs bija priesteris savā namā. Ābrahāma dienās priesterību uzlūkoja kā vecākā dēla pirmdzimtības tiesības. Tagad kalpošanai svētnīcā visa Israēla pirmdzimto vietu ieņēma Levija cilts. Ar šo redzamo pagodinājumu Kungs parādīja savu atzinību viņu uzticībai kā kalpošanā, tā arī Dieva soda izpildīšanā pie israēliešiem, kad tie atkrita, pielūdzot zelta teļu. Tomēr tiešo priesterību ierobežoja ar Ārona ģimeni. Tikai Ārons un viņa dēli drīkstēja kalpot Kunga priekšā; pārējiem cilts locekļiem bija uzticēta gādība par saiešanas telti un tās rīkiem, un tiem vajadzēja palīdzēt priesteriem kalpošanā, bet viņi paši nedrīkstēja ne upurēt, ne kvēpināt smaržīgās zāles, ne arī uzlūkot svētās lietas, kamēr tās nebija apklātas.
Priesteriem, saskaņā ar viņu amatu, bija paredzēts īpašs tērps. Mozum tika pavēlēts: “Taisi savam brālim Āronam svētās drēbes par godu un par skaistu rotu.” (2. Moz. 28:2) Parastais priestera apģērbs sastāvēja no vienā gabalā austa balta linu auduma. Tas sniedzās gandrīz līdz kāju pēdām un ap vidukli bija apņemts ar zilas, sarkanas un purpura krāsas izšuvumiem rotātu baltu linu jostu. Virsējo apģērbu vēl papildināja linu cepure jeb mitra. Pie degošā krūma Mozus kādreiz saņēma norādījumu noaut savas kurpes, jo zeme, kur viņš stāvēja, bija svēta. Un arī priesteri nedrīkstēja ieiet svētnīcā ar kurpēm kājās, jo pie apaviem pielipušie putekļi apgānītu svēto vietu. Pirms došanās svētnīcā kurpes tiem vajadzēja noaut un atstāt pagalmā. Tāpat pirms kalpošanas teltī vai pie dedzināmo upuru altāra pienācās nomazgāt gan rokas, gan kājas. Tā pastāvīgi tika mācīts, ka tiem, kas tuvojas Dievam, jāatstāj visa veida aptraipīšanās.
Augstā priestera tērps tika darināts no dārga materiāla un izgreznots atbilstoši viņa augstajam stāvoklim. [351] Pie parastā priestera linu tērpa tam vēl bija paredzēts, tāpat viengabalaini austs, zils virsvalks. Tā malu greznoja zelta zvaniņi un zilā, sarkanā un purpura krāsā pagatavoti granātāboli. Virs tā vēl viens — īsāks, ar zeltītiem, ziliem, sarkaniem un purpura krāsas dzīpariem izšūts apģērba gabals, plecu sega jeb efods. To saturēja tādā pašā krāsu gammā skaisti darināta josta. Plecu segai nebija piedurkņu un uz zeltā izšūtajiem plecu gabaliem tika piestiprināti divi oniksa akmeņi ar divpadsmit Israēla cilšu vārdiem.
Virs plecu segas atradās krūšu “amata zīme”, vissvētākā priestera tērpa daļa, veidota no tāda paša materiāla kā plecu sega. Tai bija četrstūra forma sprīža lielumā, un to piekāra pie pleciem zilā saitē ar zelta gredzeniem. Apmali greznoja dažādi dārgakmeņi, tādi paši kā tie, kuri atrodas Dieva pilsētas divpadsmit pamatos. Iekšpusē šai apdarei atradās divpadsmit zeltā iestrādāti dārgakmeņi, pa četriem katrā rindā, kuros, tāpat kā plecu rotājumā, bija iegravēti divpadsmit cilšu vārdi. Kungs bija pavēlējis: “Tā lai Ārons glabā Israēla dēlu vārdus kopā ar tiesas amata nozīmi uz savas sirds, kad viņš ir svētnīcā, lai tos pastāvīgi pieminētu tā Kunga priekšā.” (2. Moz. 28:29) Līdzīgi arī Augstais Priesteris Kristus uz savas sirds nes katras no grēkiem atgriezušās, ticīgas dvēseles vārdu, savu asiņu nopelnā aizlūgdams par grēciniekiem Tēva priekšā. Dziesminieks saka: “Es gan esmu postā un nabags, bet tas Kungs gādās par mani.” (Ps. 40:18)
Pa labi un pa kreisi krūšu amata zīmei atradās divi lieli, ļoti spoži akmeņi, kas pazīstami ar nosaukumu urīm un tumīm. Tie augstajam priesterim un tautai darīja zināmu Dieva gribu. Kad ļaudis nāca Kunga priekšā ar kādu jautājumu, lai Viņš to izšķirtu, tad gaismas oreols ap akmeni labajā pusē liecināja par dievišķo piekrišanu vai pieņemšanu, bet it kā mākoņa radīta ēna pār akmeni kreisajā pusē nozīmēja noraidījumu vai aizliegumu.
Augstā priestera galvas sega sastāvēja no balta linu turbāna, pie kura ar zilām auklām bija piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu: “Svēts Kungam”. Viss, kas saistījās ar augstā priestera apģērbu un stāju, bija tāds, kas skatītājam iedvesa sajūtu par Dieva un Viņa pielūgšanas svētumu, par tīrību un šķīstumu, kas tiek prasīts no visiem, kas Viņam tuvojas.
Ne tikai pašai svētnīcai, bet visai priesteru kalpošanai vajadzēja būt “debesu svētnīcas atveidam un ēnai”. (Ebr. 8:5) [352] Tāpēc viss bija ļoti nozīmīgs, un Kungs Mozum par katru ēnas kalpošanas punktu deva ļoti noteiktus un skaidrus norādījumus. Dievkalpošana svētnīcā dalījās divās daļās — ikdienišķajā un gadskārtējā kalpošanā. Ikdienišķā kalpošana notika pie dedzināmā upura altāra saiešanas telts pagalmā un svētajā vietā, kamēr gadskārtējā kalpošana notika vissvētākajā vietā.
Izņemot augsto priesteri, neviena mirstīga acs nedrīkstēja skatīt svētnīcas iekšējo nodalījumu. Tikai vienreiz gadā tur bija atļauts ieiet augstajam priesterim un tad arī tikai pēc visrūpīgākās un svinīgākās sagatavošanās. Drebēdams viņš devās Dieva priekšā, un ļaudis ar godbijīgu klusēšanu gaidīja viņa atgriešanos, nopietni un sirsnīgi izlūdzoties Kunga svētības. Žēlastības krēsla priekšā augstais priesteris pienesa salīdzināšanas upuri par Israēlu, un godības mākonī ar viņu satikās Dievs. Ilgāka tā aizkavēšanās ļaužu sirdīs izraisīja bailes, ka visas tautas un viņa paša grēku dēļ Kunga godība to varētu iznīcināt.
Ikdienas kalpošana sastāvēja no rīta un vakara dedzināmiem upuriem, smaržīga vīraka kvēpināšanas uz zelta altāra un sevišķiem upuriem par personīgiem grēkiem. Vēl bija Sabatu, jaunu mēnešu un īpašu svētku upuri.
Katru rītu un vakaru uz altāra tika sadedzināts gadu vecs jērs līdz ar atbilstošu ēdamo upuri, attēlojot visas tautas ikdienišķo svētīšanos Jehovam un viņu pastāvīgo atkarību no Jēzus salīdzinošajām asinīm. Dievs paskaidroja, ka ikvienam upurim, ko pienesa kalpošanā Svētajā vietā, vajadzēja būt “bez vainas”. (2. Moz. 12:5) Priesteris pārbaudīja visus upurim atvestos lopus un katru, kam bija kāda vaina, noraidīja. Tikai upuris “bez vainas” varēja simbolizēt tās Būtnes pilnīgo skaidrību, kurai pašai sevi vajadzēja upurēt kā “šķīstu un bezvainīgu Jēru”. (1. Pēt. 1:19) Apustulis Pāvils atsaucas uz šiem upuriem kā uz ainojumu, kas rāda, kādiem jābūt Kristus sekotājiem. Viņš saka: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri, tas lai ir jūsu garīgais dievkalpojums.” (Rom. 12:1) Mums jānododas kalpošanai Dievam un jācenšas savu upuri padarīt tik pilnīgu, cik vien iespējams. Dievam nebūs patīkams nekas mazāks par vislabāko, ko mēs Viņam varam dot. Kas Kungu mīl no visas sirds, tie vēlēsies [353] Viņam veltīt savas dzīves vislabāko kalpošanu un pastāvīgi centīsies saskaņot visus savas būtnes spēkus ar Dieva likumiem, tā iegūstot spējas darīt Viņa gribu.
Pienesot kvēpināmo upuri, priesteris nonāca tiešākā Dieva tuvumā nekā citos parastos ikdienas kalpošanas veidos. Tā kā svētās vietas aizkars nesniedzās līdz telpas augšai, tad Dieva godība, kas atklājās virs žēlastības krēsla, pa daļai bija redzama arī no pirmā nodalījuma. Upurējot Kunga priekšā vīraku, priestera skats bija vērsts pret Derības šķirstu un, upura dūmiem paceļoties, dievišķā Godība nolaidās uz žēlastības krēsla, piepildot vissvētāko vietu un bieži vien pat abus nodalījumus, tā ka priesteriem vajadzēja atkāpties līdz saiešanas telts ieejai. Kā ēnas kalpošanā priesteris ticībā skatījās uz žēlastības krēslu, kuru nevarēja redzēt, tā Dieva ļaudīm tagad jāraida savas sirds lūgšanas Kristum, viņu Augstajam Priesterim, kas, cilvēku skatam neredzams, aizlūdz par viņiem augšā, Debesu svētnīcā.
Kvēpināmā upura dūmi, kas pacēlās augšup kopā ar Israēla bērnu lūgšanām, aino Kristus nopelnu un Viņa starpniecības darbu, Viņa pilnīgo taisnību, kas ticībā tiek pielīdzināta Viņa ļaudīm un kas vienīgā var darīt Dievam pieņemamu grēcīgo cilvēku pielūgšanu. Tieši pirms Vissvētākās vietas priekškara atradās nepārtrauktu aizlūgšanu altāris, pirms svētās vietas — pastāvīgas salīdzināšanas altāris. Dieva tuvumā vajadzēja nākt ar asinīm un vīraku — simboliem, kuri norādīja uz lielo Vidutāju, pateicoties kuram grēcinieki drīkst tuvoties Jehovam. Vienīgi Viņa nopelnā grēkus nožēlojošām un ticīgām dvēselēm var tikt dāvāta žēlastība un pestīšana.
Kad priesteris rītos un vakaros ap kvēpināmā upura laiku iegāja svētnīcā, ikdienišķais upuris jau bija sagatavots pienešanai uz altāra, kas atradās ārpusē pagalmā. Šis brīdis bija vissaistošākais visiem Dieva pielūdzējiem, kuri bija sapulcējušies pie saiešanas telts. Pirms tuvošanās Dievam ar priestera kalpošanu tiem nopietni vajadzēja pārbaudīt savas sirdis un atzīt visus grēkus. Ar seju pret svēto vietu tie vienojās klusā lūgšanā. Tā viņu lūgšanas pacēlās augšup kopā ar vīraka dūmiem, kamēr tie ticībā satvēra apsolītā Pestītāja nopelnu, ko ainoja salīdzināšanas upuris. Rīta un vakara upurim noliktās stundas tika uzlūkotas [354] kā svētas, un visa tauta tās ievēroja kā noteiktu lūgšanas laiku. Kad vēlākos gados jūdi kā gūstekņi tika izkaisīti tālās zemēs, tie tāpat noteiktās stundās pagriezās ar seju pret Jeruzālemi, lai lūgtu Israēla Dievu. Šis ieradums ir priekšzīme kristiešu rīta un vakara lūgšanām. Kaut arī Dievs nosoda kailas formas, kur trūkst patiesa pielūgšanas gara, tomēr Viņš ar lielu labpatiku noraugās uz tiem, kuri Viņu mīl un rītos un vakaros zemojas Viņa priekšā, lai meklētu piedošanu izdarītajiem grēkiem un izlūgtos nepieciešamās svētības.
Kunga priekšā kā pastāvīgs upuris vienmēr tika turētas divpadsmit maizes. Tās bija daļa no dienišķā upura un saucās par “priekšā liekamām” vai Kungam “parādāmām maizēm”, jo tām vienmēr vajadzēja atrasties Kunga vaiga priekšā. (2. Moz. 25;30) Ar to tika atzīta cilvēka atkarība no Dieva gan laicīgās, gan garīgās barības ziņā, apstiprinot, ka tā pieejama vienīgi, pateicoties Kristus starpniecībai. Dievs tuksnesī Israēla ļaudis baroja ar Debesu maizi, un vēl arvien attiecībā uz laicīgo uzturu un garīgajām svētībām tie bija atkarīgi no Viņa devības. Tiklab manna, kā arī skatāmās maizes norādīja uz Kristu, Dzīvības Maizi, kas mūsu dēļ vienmēr atrodas Dieva tuvumā. Viņš pats saka: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no Debesīm.” (Jāņa 6:48-51) Uz maizēm tika uzlikts vīraks. Kad Sabatos maizes noņēma, lai atvietotu ar svaigām, uz altāra piemiņai Dieva priekšā tika dedzinātas smaržīgas zāles.