[343] Mozum kalnā pavēlēja: “Un tiem būs taisīt svētnīcu, kurā Es varētu mājot Viņu vidū” (2. Moz. 25:8), un turpat deva arī skaidrus norādījumus par šīs telts iekārtošanu. Līdz ar atkrišanu israēlieši bija zaudējuši Dieva klātbūtnes svētības, un svētās vietas iekārtošana pie viņiem uz kādu laiku nebija iespējama. Bet, kad tie atkal atguva Debesu labvēlību, lielais vadonis steidzās izpildīt dievišķo pavēli.
Svētās celtnes veidošanai Dievs atsevišķus vīrus bija apveltījis ar īpašu gudrību un izveicību. Kungs pats deva Mozum šīs būves plānu un norādījumus attiecībā uz tās lielumu, veidu, izlietojamo materiālu un visiem priekšmetiem, kuriem tur vajadzēja atrasties. Šai rokām veidotai svētnīcai vajadzēja būt “patiesās līdzībai” — “Debesu lietu attēlam”, miniatūrā norādot uz templi, kurā grēcinieku labā kalpos Kristus, kad Viņš par upuri būs pienesis pats savu dzīvību. (Ebr. 9:24,23) Dievs kalnā Mozu iepazīstināja ar Debesu svētnīcu un pavēlēja visu gatavot saskaņā ar redzēto paraugu. Mozus šos norādījumus rūpīgi atzīmēja un pēc tam darīja tos zināmus ļaužu vadoņiem.
Svētās vietas celšanai bija nepieciešami lieli un dārgi sagatavošanās darbi; vajadzēja ļoti daudz visvērtīgākā un dārgākā materiāla, bet Kungs pieņēma tikai labprātīgus ziedojumus. “Pienesiet Man upuri no ikviena vīra, kura sirds to skubina; ņemiet šo labprātīgo upuri.” (2. Moz. 25:2) Tā skanēja dievišķā pavēle, un Mozus to atkārtoja draudzei. Nodošanās Dievam un uzupurēšanās gars bija pirmās nepieciešamās lietas, sagatavojot mājvietu Visaugstākajam.
Ļaudis visi kā viens atsaucās šim aicinājumam. [344] “Un ikviens, ko sirds skubināja un kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu saiešanas telts celšanai, kalpošanas vajadzībām un svētajām drēbēm. Ikviens, vīri un sievas, kurus sirds uz to skubināja, nesa saktas un auskarus, gredzenus un krelles, visādas zelta rotas, - kas vien bija nolēmuši nest zelta upurveltes tam Kungam.” (2. Moz. 35:21,22) “Un ikviens, pie kā varēja atrast zilo un sarkano purpuru, karmezīnā krāsotus diegus, smalkus audumus, kazu vilnu un iesarkanu aunu un āpšu ādas, tie tās atnesa. Ikviens, kas vēlējās veltīt tam Kungam zeltu vai varu, to atnesa par upura dāvanu tam Kungam, un ikviens, kam bija akāciju koks, arī atnesa to kalpošanas piederumu darināšanai. Un ikviena ar prasmi apveltīta sieviete pati vērpa un atnesa savērpto zila un sarkana purpura dziju, arī karmezīna krāsā krāsotu un šķetinātu smalku dziju audumu. Un visas sievas, kurām sirds uz to nesās un kuras to prata, vērpa kazu vilnu. Bet virsaiši atnesa oniksa akmeni un citus ieliekamos akmeņus efodam un plecu segai, balzāmu, eļļu apgaismošanai un svaidāmo eļļu, kā arī zāles kvēpināšanai.“ (2. Moz. 35:23-28)
Kamēr turpinājās svētnīcas celtniecība, ļaudis — veci un jauni, vīri, sievietes un bērni — turpināja nest savas dāvanas, līdz darbu vadītāji atzina, ka pietiek un ir pat vairāk, nekā var izlietot. Tad Mozus nometnē lika paziņot: “Neviens vīrs vai sieva lai vairs nenes dāvanas par labu svētnīcas darbam!” Un tie mitējās nest.” (2. Moz. 36:6,7) Stāsts par Israēla kurnēšanu un Dieva sodību, kas tos bija piemeklējusi viņu grēku dēļ, ir saglabāts Rakstos kā brīdinājums vēlākajām paaudzēm. Un viņu nodošanās, čaklums un devība savukārt ir atdarināšanas cienīga priekšzīme. Visi, kas mīl dievkalpojumus un Dieva klātbūtnes svētības, parādīs tādu pašu uzupurēšanās garu, lai iekārtotu namu, kur Kungs ar tiem varētu satikties. Tie vēlēsies Kungam par upuri atnest vislabāko, kas tiem ir. Dievam celtais nams nedrīkst būt apkrauts ar parādiem, jo tā Kungs tiek apkaunots. Labprātīgai devībai jāturpinās tik ilgi līdz būtu pietiekoši darbu pabeigšanai, lai strādnieki, tāpat kā saiešanas telts cēlāji, varētu teikt: “Nenesiet vairāk ziedojumus!”
[347] Saiešanas telti cēla ar aprēķinu, lai tā būtu viegli izjaucama un Israēla bērni to varētu nest līdzi savos ceļojumos. Tāpēc tā bija maza; ne lielāka kā piecdesmit piecas pēdas garumā un astoņpadsmit pēdas platumā un augstumā. Tomēr tā bija lieliska un grezna celtne. Pašai būvei un rīkiem izlietoja tuksneša akāciju, jo tā mazāk par citiem pie Sinaja augošajiem kokiem pakļāvās trūdēšanai. Sienas tika veidotas no taisniem dēļiem, kas bija novietoti sudraba iedobumos, un tos saturēja stabi un savienojamās kārtis vai sijas; viss bija pārvilkts ar zeltu un izskatījās kā no masīva zelta. Jumtu veidoja četras segu kārtas, iekšējā no “šķetinātām, smalkām dzijām, no zila un sarkana purpura un karmezīna, ar mākslīgi ieaustiem ķerubiem”. (2. Moz. 26:1) Pārējās trīs kārtas tika darinātas no kazu spalvu, iesarkanu aunu ādu un roņu ādu segām, kas, pareizi sakārtotas, visu pilnīgi nosedza.
Celtni divās daļās sadalīja krāšņs, grezni veidots aizkars, kas bija uzkārts ar zeltu apšūtos pīlāros; līdzīgs aizkars noslēdza ieeju pirmajā nodalījumā. Šie aizkari, tāpat kā iekšējās jumta segas, kas veidoja griestus, sastāvēja no lieliska krāsu salikuma — ziluma, purpura un spilgta sarkanuma brīnišķā sakārtojumā, kurā ar zelta un sudraba pavedieniem bija ieausti ķerubi, norādot uz eņģeļu pulkiem, kas saistīti ar darbu Debesu svētnīcā un kas ir kā kalpojošie gari Dieva tautai virs zemes.
Svēto telti ietvēra atklāta telpa, tā saucamais pagalms, kuru apņēma smalki linu auduma aizkari, kas bija piekārti pie vara stabiem. Ieeja šajā iežogojumā atradās austrumu pusē. To noslēdza skaisti izstrādāts dārga materiāla aizkars, kaut arī ne tik krāšņs kā svētajā vietā. Tā kā segas ap pagalmu bija uz pusi zemākas par svētnīcas sienām, tad ļaudis ārpusē varēja skaidri redzēt visu celtni. Pagalmā, tuvu pie ieejas, stāvēja vara upuru altāris, uz kura pienesa visus Kungam veltītos dedzināmos upurus, un altāra ragus slacīja ar salīdzināšanas asinīm. Starp altāri un durvīm atradās mazgājamais trauks, kas arī bija no metāla, darināts no Israēla sievu spoguļiem, kurus tās labprātīgi bija atnesušas. Pie mazgājamā trauka priesteriem katru reizi vajadzēja mazgāt kājas un rokas, kad tie gāja svētnīcā vai tuvojās altārim, lai pienestu dedzināmo upuri. [348]
Pirmajā nodalījumā vai svētajā vietā atradās galds ar priekšā liekamajām maizēm, lukturis un kvēpināmais altāris. Galds ar priekšā liekamajām maizēm bija novietots ziemeļu pusē. Gan tā greznais vainags, gan pats galds bija pārvilkts ar tīru zeltu. Uz tā priesteriem katru Sabatu vajadzēja uzlikt divpadsmit maizes, sakārtot tās divās kaudzēs un apkaisīt ar vīraku. Noņemtās maizes priesteriem pašiem bija jāapēd, jo tās skaitījās svētas. Pret dienvidiem atradās septiņžuburu lukturis ar septiņām lampiņām. Tā zari bija izrotāti brīnišķi izveidotām puķēm, kas atgādināja liliju ziedus; un viss lukturis sastāvēja no viena masīva zelta gabala. Tā kā saiešanas teltij nebija logu, visas spuldzes nekad netika izdzēstas reizē, bet izplatīja gaismu dienu un nakti. Tieši aizkara priekšā, kas no svētās vietas atdalīja vissvētāko vietu un tiešo Dieva klātbūtni, stāvēja zelta kvēpināmais altāris. Uz tā priesteri katru rītu un vakaru dedzināja smaržīgas zāles (vīraku). Altāra ragus aizskāra ar grēku upura asinīm, bet lielajā salīdzināšanas dienā tos ar asinīm apslacīja. Uz šī altāra Dievs pats iededzināja uguni, un tā tika rūpīgi sargāta. Dienu un nakti vīraks izplatīja smaržu svētajos nodalījumos un visā telts apkārtnē.
Aiz iekšējā priekškara sākās vissvētākā vieta, kur saplūda kopā simboliskā salīdzināšanas un starpniecības kalpošana, kas bija kā savienojošs loceklis starp Debesīm un Zemi. Šajā nodalījumā atradās no akācijas koka darināts un no iekšpuses un ārpuses ar zeltu apvilkts Derības šķirsts, kura virspusi rotāja zelta kronis. Tajā glabājās akmens plāksnes, uz kurām Dievs pats bija rakstījis desmit baušļus. Šo šķirstu par Derības šķirstu sauca tāpēc, ka uz desmit baušļiem pamatojās derība starp Dievu un Israēlu.
Svētā šķirsta vāku sauca par žēlastības krēslu. Tas bija veidots no masīva zelta un tam pāri pacēlās divi zelta ķerubi, katrā galā pa vienam. Viens no katra ķeruba spārniem bija izplests uz priekšu augšup, kamēr otrs, ainojot godbijību un pazemību, apsedza ķermeni. (Jes. 1:11) Abu ķerubu stāvoklis ar sejām vienam pret otru un godbijībā vērstiem skatiem uz Dieva Derības šķirstu, attēloja lielo cieņu, ar kādu Debesu [349] pulki raugās uz Dieva likumiem un interesējas par atpestīšanas plānu.
Virs žēlastības krēsla atklājās šehina (shekinah), dievišķās godības izpausme, un no ķerubu vidus Kungs darīja zināmu savu gribu. Dažreiz dievišķā vēsts augstajam priesterim tika paziņota ar balsi no mākoņa. Reizēm gaisma krita uz eņģeli labajā pusē, kas nozīmēja piekrišanu vai pieņemšanu, vai arī ēna vai mākonis apklāja eņģeli kreisajā pusē, kas nozīmēja nepatiku vai atmešanu.
Dieva baušļi, kas glabājas Derības šķirstā, bija taisnības un tiesas lielā mēraukla. Šie likumi pārkāpējam paziņoja nāves spriedumu, bet pāri tiem atradās žēlastības krēsls, virs kura atklājās Dieva klātbūtne. No šīs vietas izpirkšanas nopelnā nožēlojošajam grēciniekam nāca piedošana. Tā Kristus darbā mūsu atpestīšanas labā, ko ainoja kalpošana svētnīcā, sastapās ”žēlastība un uzticība, skūpstījās taisnība un miers”. (Ps. 85:11)
Nekāda valoda nespēj aprakstīt svētnīcas iekšpuses godību — zeltītās sienas, kas atstaroja zelta lukturu gaismu, krāšņi izrakstīto aizkaru daudzveidīgo nokrāsu ar mirdzošajiem eņģeļiem, galdu un kvēpināmo altāri zeltotā spožumā; un otrā pusē priekškaram svēto Derības šķirstu ar noslēpumainajiem ķerubiem un pāri tiem svēto šehinu, redzamo Jehovas klātbūtnes atklāsmi. Tomēr tas viss bija tikai vāja atblāzma no Dieva tempļa Debesīs, kas ir cilvēces atpestīšanas darba lielais centrs.
Saiešanas telti uzcēla apmēram pusgada laikā. Kad tā bija pabeigta, Mozus pārbaudīja visu meistaru darbu, salīdzinādams to ar kalnā rādīto paraugu un norādījumiem, kurus viņš bija saņēmis no Dieva. “(..) lūk, tie to bija veikuši gluži tā, kā tas Kungs to bija uzdevis, — tā tie to bija veikuši. Un Mozus viņus svētīja.” (2. Moz. 39:43) Lai aplūkotu svēto celtni, ar lielu interesi kopā sanāca Israēla ļaudis. Kamēr tie godbijīgā apmierinātībā vēroja šo skatu, virs svētnīcas parādījās padebeša stabs un nolaidies to apklāja. “(..) un tā Kunga godība piepildīja mājokli.” (2. Moz. 40:34) Bija jūtams tāds dievišķās klātbūtnes tuvums, ka pat Mozus tur kādu laiku nevarēja ieiet. Dziļā aizkustinājumā ļaudis [350] to vēroja kā zīmi, ka viņu roku darbs ir pieņemts. Te nebija vietas skaļām prieka ovācijām. Visi izjuta svinīgu godbijību. Viņu sirds līksmība izpaudās vienīgi prieka asarās, un tie klusu čukstēja sirsnīgus pateicības vārdus par to, ka Dievs ir nonācis, lai mājotu pie savas tautas.